Šo nu laikam varētu saukt par grāmatu ciklu, kuru es novārtā esmu pametis vislielāko laika sprīdi. Par šo autoru zināju jau sen, bet kaut kā nekad nebija sanācis viņa darbus palasīt. Poļiem Sapkovskis ir tādā pašā cieņā kā bijušās PSRS valstīs Strugacki. Kā katalizators grāmatas izlasīšanai kalpoja pasen iznākušas datorspēles “Witcher” iegāde un paspēlēšana, šis fakts lika atcerēties par šī autora eksistenci.

Šī ir pirmā grāmata ciklā, kas veltīta dažādu nešķīsteņu un mošķu apkarotājam Geraltam. Geralts jau no bērnības ir speciāli gatavots dažādu vampīru, mežaveču, raganu un citu radījumu iznīcināšanai. Skaidra lieta, nekas nenotiek par velti, katram radījumam ir stingri noteikta takse, un ar labdarību Geralts nenodarbojas. Viņa pakalpojumi maksā dārgi, bet darbs vienmēr tiek paveikts godīgi. Tomēr Geralts, lai arī sabiedrībai vajadzīgas profesijas pārstāvis, rada aizdomas,un cilvēki labāk viņu redz ejam nekā nākam.

Godīgi sakot, lasot aizgrābtās recenzijas, biju sagaidījis no šīs grāmatas kaut ko nedaudz vairāk kā parasto bērnu dienu pasaku remeikus. Grāmatiņa sastāv no vairākiem stāstiem, kas mums ieskicē Geralta mošķu mednieka dzīvi. Šie stāstiņi tad arī ir adaptēti – “Skaistule un briesmonis”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” un vēl pāris pasakas, kuru sižetu zināju, bet nosaukumus vairs neatcerējos. Autors grāmatā laikam mēģina parādīt, ka uz tādām lietām kā labais un ļaunais ir jāskatās relatīvi, no apstākļiem. Tas tad arī ir Geralta nesaskaņu cēlonis ar dažādu ciematiņu un pilsētu iedzīvotājiem.

Kopumā priekš cikla ievada grāmata nav slikta, cerams, ka turpmākā sērija nebūs Brāļu Grimmu vai Šarla Pero pasaku atreferējums jaunās skaņās. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.