Метро 2034 by Дмитрий Глуховский

Šī grāmata ir tiešs Metro 2033 turpinājums. Darbība joprojām norisinās Maskavas metropolitēna stacijās. Ir pagājis gads kopš iepriekšējiem notikumiem, bet briesmas nav pazudušas. Šoreiz nezināma problēma ir pārņēmusi Tulas un Serpuhovskajas stacijas. Cilvēki, kas dodas uz turieni, vairs neatgriežas. Sevastopoles stacijas iedzīvotājiem šāda blokāde nozīmē lēnu nāvi, tādēļ tiek sūtīta ekspedīcija, kuras uzdevums ir noskaidrot problēmas cēloni. Ekspedīcijā ietilpst trīs cilvēki, viņu vada leģendārai Hanters.
No grāmatas sagaidīju vismaz tādu pašu līmeni kā no pirmās, diemžēl velti. Šī grāmata man šķita tāds kā filozofisks savārstījums. Galvenie varoņi kaut ko dara, virzās uz kaut kādu mērķi, kas katram ir savs. Hanters cenšas glābt cilvēci, viņa līdzgaitnieks Homērs vēlas kļūt nemirstīgs uzrakstot poēmu. Trešā ceļabiedrene Saša sižetā lāgā neiederas. Autors vairakkārt cenšas no viņas tikt vaļā, bet piebeigt nespēj, tā nu nabadzīte klundurē līdzi sižetam. Tas viss atstāj tāda nesaprotama jucekļa iespaidu un lasīšanu padara diezgan neinteresantu. Protams, nevar izslēgt, ka vienkārši nespēju izprast grāmatas dziļo domu. Nedaudz visu atdzīvina pāris jauku mutantu un dažas visai interesantas metro leģendas – Leģenda par „Smaragda pilsētu” un Leģenda par nocietinātu pilsētu „Tālajos Ziemeļos” .
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, šī jau ir viduvēja līmeņa post apokaliptiskā žanra darbs. Dekorācijas ir labas, bet saturs tāds – nekāds. Cerams, ka autors saņemsies un „Метро 2035” būs izcils. Lasīt ir vērts tikai tiem, kas lasījuši pirmo „Metro 2033” grāmatu. Domāju, ka arī viņiem nāksies nedaudz vilties.