Anglijā rit deviņpadsmitais gadsimts, slaveno britu burvju sasniegumi ir nogrimuši aizmirstībā. Karalis Krauklis ir vairs tikai leģenda, par kuru šaubās pat maģijas teorētiķi. Aureāti jeb Zelta laikmeta burvji ir piemirsti, un viņu darbi nav saglabājušies. Argentieši tiek uzskatīti vairāk par šarlatānien un aureātu darbu pārstāstītājiem nekā par īstiem burvjiem. Tagad ir saglabājušās tikai pāris džentelmeņu biedrības, kas brīvajā laikā nodarbojas ar maģijas teoriju. Burvju praktiķu nav vispār. Bet tad pēkšņi izrādās, ka viens praktizējošs burvis tomēr vēl ir atrodams, un tas ir misters Norels. Viņš prot likt statujām runāt, un viņam ir vesela bibliotēka ar burvju grāmatām, viņš vēlas kalpot Anglijai un nest tās slavu pasaulē. Lai iemantotu valdības labvēlību, viņš atdzīvina ministra sievu. Viņam ir savs ieskats par to, kādiem ir jābūt burvjiem un burvestībām. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties, parādās vēl viens burvis misters Streindžs. Streindža uzskati ir diametrāli pretēji, bet tas netraucē viņam kļūt par Norela mācekli.

Šo grāmatu biju nolēmis izlasīt pēc Lasītājas piezīmju bloga rakstiņa, kurā bloga autore visai labvēlīgi izsakās par šo daiļdarbu. Iesākumā šo grāmatu dabūju savās rokās e-grāmatas formā. Diemžēl tā nebija diez ko labi nostrādāta un visas zemsvītras piezīmes bija sajukušas vienā jūklī (šai grāmatai zemsvītras piezīmēm ir liela nozīme), tas padarīja e-grāmatu diezgan nelasāmu. Tā nu lasīšana atlikās uz nenoteiktu laiku, tad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā. Jau nākamajā dienā biju grāmatbodē un grāmatu iegādājos.

Grāmata ir ļoti interesanta alternatīvā vēsture. Tā apskata Angliju, kurā burvji un burvestības ir realitāte, elfu ceļi nav tikai pasakas un, nedod Dievs, kādam nokļūt elfu pakalnā. Grāmata mani lika atcerēties bērnību, kad viena no manām mīļākajām grāmatām bija britu pasakas, arī tajās bija papilnam ļaunu elfu, kas to vien tīkoja kā nozagt kādu cilvēka bērnu, kuram likt berzt katlus, kamēr uz zemes paiet simts gadi. Pats grāmatas sižets ris lēnu garu, bet par brīnumu man tā nebūt nelikās gumijas stiepšana. Grāmata piebāzta ar tik daudz izdomātiem faktiem un nostāstiem, ka pēc kāda laika jau esi aizmirsis, ka uzrakstītais ir izdomājumus. Un tas vien ir tā vērts, lai grāmatai dotu 10 no 10 ballēm. Ak jā, grāmatā visi ir vairāk vai mazāk džentelmeņi un tāpēc asas vārdu pārmaiņas un bojevika cienīgus skatus lasītājs var negaidīt.

PS. Tulkotāja gan manuprāt ir pāris vietās nedaudz pārcentusies, lietojot, manuprāt, pašas izdomātus vārdus. Piemēram, kas tas par vārdu – zavests. Cik nopratu, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam burvestība, acu apmāns, ilūzija vai mirāža. Bet kura no šim nozīmēm ir domāta, tā arī nesapratu. Lieki piebilst, ka latviešu valodā šādu vārdu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, ka pie vainas ir mana kurzemnieku izcelsme, un mani mulsina visi vārdi ar galotnēm.