Navigate / search

NurtureShock: New Thinking About Children by Po Bronson, Ashley Merryman

nurtureshock

Laiku pa laikam audzinot savu dēlēnu palasos kādu grāmatu, kas veltīta bērnu audzināšanai. Lielākā daļa no viņām ir vairāk veltītas vecākiem domāt pozitīvi, un piebāztas ar dažādām nepierādītām patiesībām, no kurām galvenā ir: vecākiem jāļaujas saviem instinktiem un tad jau nu bērna audzināšanā nekļūdīsies. Personīgi uzskatu, ka vecāku instinkti tālāk par rūpēties, pabarot un aizsargāt diez vai tālāk sniedzas. Tas bērna audzināšanai, protams, pa sliktu nenāk, tomēr diez vai instinkti palīdzēs, lai bērnam iemācītu lasīt vai runāt. Tā nu ieraudzījis grāmatu, kas aptuveni atbilst maniem uzskatiem, tūdaļ arī nopirku.

Grāmatas autori apskata plašu ar bērna audzināšanu saistītu jautājumu loku. Te gan jāpiebilst, ka grāmata ir domātu amerikāņu vecāku auditorijai. Galvenās tēmas ir:

Vai labi slavēt bērnu un kā būtu jāslavē pareizi? Izrādās, ka bērniem, kurus vecāki sauc par cītīgiem, labāk spēj tikt galā ar problēmām nekā tie, kas tiek slavēti kā gudri. Gudrie vienkārši baidās zaudēt savu statusu.

Miega problēmas. Izrādās, ka vismaz ASV bērni guļ par vienu stundu mazāk nekā pirms 30 gadiem. Tas bērna smadzenēm par labu nenāk, jo miedziņā augošs organisms nostiprina dienā uzzināto, noņem stresu utt.

Kādēļ vecāki mājās nerunā par rasēm? Latvietim šī problēma varētu būt visai attāla. Interesanti, ka šajā nodaļā bija pieminēts Biedriņš.

Kādēļ bērni melo? Šī ir interesanta nodaļa, izrādās, ka lielākā daļa audzināšanas metožu bērnus iedvesmo melot. Vispār jau lielākā daļa bērnu melo gan vecākiem, gan skolotājiem. Tā ir gan bagātas fantāzijas izpausme, gan spēja modelēt savu rīcību, gan iespēja izmukt no soda. Interesanti, ka Āfrikas valstīs, kur skolotājs var skolnieku iekaustīt ar koku, bērns melošanas prasmē un stratēģijā ieliek kloķi savam amerikāņu līdziniekam par veseliem diviem gadiem.

Vai bērnam agrīnā vecumā var noteikt intelektualitātes koeficientu? Skaidrs jau, ka nevar, jo smadzenes vēl attīstās. Neskatoties uz to, ASV daudzu bērnu liktenis tiek izšķirts jau piecu gadu vecumā, kad ar testiem atsijā apdāvinātos no neapdāvinātajiem.

Brāļi un māsas, kāpēc bērni savā starpā plēšas? Vai labāk ir augt vienam vai daudzbērnu ģimenē. Statistika īpašas atšķirības šajos gadījumos neredz.

Manuprāt, interesantākā nodaļa, kā bērniem mācīt runāt. Izrādās, ka ar bērnu visu laiku nemaz nav jātarkšķ, ir vienkārši jāzina, kad runāt. Vispār izskatās, ka grāmatā piesauktā metode strādā. Pastāstīts arī, kādēļ bērniem, kuri sēdināti pie speciāliem bērnu DVD ir mazāks vārdu krājums nekā tiem, kas televizoru vispār neskatās.

Ir jau vēl arī par paškontroli, pusaudžu krīzi un spēju rotaļāties ar citiem bērniem. Kopumā grāmatu vērtēju kā interesantu, bija vērts izlasīt, visiem secinājumiem klāt pielikti pētījumu apraksti, kas ļauj saprast kāpēc tad bērns uzvedās tieši tā un kādi motīvi viņu vada. Dodu 10 no 10 ballēm.

The Devil and Sherlock Holmes: Tales of Murder, Madness, and Obsession by David Grann

Holmes

Par autoru vārdā David Grann pirmo reizi uzzināju pasūtot viņa grāmatu „The Lost City of Z”, to gan līdz šim vēl neesmu izlasījis. Šī grāmata gan ir pavisam cits stāsts, jau atšķirot zināju, ka grāmatu izlasīšu uzreiz.

Grāmatas galvenais vadmotīvs būtu izsakāms ar A. Kona Doila vārdiem:

„Life is infinitely stranger than anything which the mind of man could invent”

Tātad grāmata mums piedāvā vienpadsmit stāstiņus no dzīves, kuri pēc būtības ir tik dīvaini, ka liekas izdomāti. Jāsaka gan uzreiz, ne visi no viņiem klasificējas šajā neticamo stāstu žanrā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis viņaprāt interesantākos stāstus, kurus viņš sarakstījis un publicējis savā žurnālista karjerā.

Tā nu mēs cilvēki, kas no 2000. gada līdz šodienai regulāri nelasām „The New Yorker”, varam uzzināt dažus interesantus gadījumus:

par Šerloka Holmsa fanu, kurš izdara pašnāvību tā, lai tā izskatītos pēc slepkavības;

par kādu vīru Teksasā, kurš nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tiek sodīts ar nāvi;

par cilvēku hameleonu Frederic Bourdin;

par kādu poļu rakstnieku, kurš, iespējams, paša izdarītu slepkavību apraksta savā grāmatā;

par 9/11 ugunsdzēsēju, kurš nekādi nevar atcerēties torņu sabrukšanu;

par milzu kalmāra meklētājiem un iespējamām noķeršanas metodēm;

par Ņujorkas problēmām ar dzeramo ūdeni;

par vīru, kurš visu mūžu nodarbojies ar banku aplaupīšanām un inerces dēļ aplaupa banku jau sirmā vecumā;

par The Brand jeb iespējams ASV visnežēlīgāko bandu;

par kādu bijušo Haiti diktatoru, kas spiests tirgot nekustamos īpašumus ASV.

Tā kā katrs stāstiņš aizņem ap 30 lapaspusēm, tad neviens no viņiem nepaspēj apnikt lasīšanas gaitā. Izņēmums varbūt bija stāsts veltīts beisbolam, nezinot beisbola nianses, man tas šķita garlaicīgs un neinteresants. Visinteresantākais šķita cilvēks hameleons, cilvēks ar grūtu bērnību, kas laiku pa laikam uzdodas par pazudušu pusaudzi un nonāk bērnu namā vai tā rietumu analogā. Viņš nav pedofils, viņš vienkārši vēlas līdzjūtību, un ir ļoti labs aktieris. Arī stāsts par veco vīru banku aplaupītāju bija labs, tas savā dzīvē bēdzis no cietumiem tik daudzas reizes, izmantojot tādus paņēmienus, kas „Prison Break” seriālam liek izskatīties pēc bērnu spēles. The Brand savukārt pārsteidz ar tādu nežēlību, ka šķiet norakstīta no kādas trešās kategorijas bojevika par cietuma dzīvi.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Nebūtu 9/11 un beisbola stāsta liktu visus 10. Iesaku izlasīt visiem tiem, kurus interesē dažādi neticami stāstiņi „no dzīves”.