Par autoru vārdā David Grann pirmo reizi uzzināju pasūtot viņa grāmatu „The Lost City of Z”, to gan līdz šim vēl neesmu izlasījis. Šī grāmata gan ir pavisam cits stāsts, jau atšķirot zināju, ka grāmatu izlasīšu uzreiz.

Grāmatas galvenais vadmotīvs būtu izsakāms ar A. Kona Doila vārdiem:

„Life is infinitely stranger than anything which the mind of man could invent”

Tātad grāmata mums piedāvā vienpadsmit stāstiņus no dzīves, kuri pēc būtības ir tik dīvaini, ka liekas izdomāti. Jāsaka gan uzreiz, ne visi no viņiem klasificējas šajā neticamo stāstu žanrā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis viņaprāt interesantākos stāstus, kurus viņš sarakstījis un publicējis savā žurnālista karjerā.

Tā nu mēs cilvēki, kas no 2000. gada līdz šodienai regulāri nelasām „The New Yorker”, varam uzzināt dažus interesantus gadījumus:

par Šerloka Holmsa fanu, kurš izdara pašnāvību tā, lai tā izskatītos pēc slepkavības;

par kādu vīru Teksasā, kurš nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tiek sodīts ar nāvi;

par cilvēku hameleonu Frederic Bourdin;

par kādu poļu rakstnieku, kurš, iespējams, paša izdarītu slepkavību apraksta savā grāmatā;

par 9/11 ugunsdzēsēju, kurš nekādi nevar atcerēties torņu sabrukšanu;

par milzu kalmāra meklētājiem un iespējamām noķeršanas metodēm;

par Ņujorkas problēmām ar dzeramo ūdeni;

par vīru, kurš visu mūžu nodarbojies ar banku aplaupīšanām un inerces dēļ aplaupa banku jau sirmā vecumā;

par The Brand jeb iespējams ASV visnežēlīgāko bandu;

par kādu bijušo Haiti diktatoru, kas spiests tirgot nekustamos īpašumus ASV.

Tā kā katrs stāstiņš aizņem ap 30 lapaspusēm, tad neviens no viņiem nepaspēj apnikt lasīšanas gaitā. Izņēmums varbūt bija stāsts veltīts beisbolam, nezinot beisbola nianses, man tas šķita garlaicīgs un neinteresants. Visinteresantākais šķita cilvēks hameleons, cilvēks ar grūtu bērnību, kas laiku pa laikam uzdodas par pazudušu pusaudzi un nonāk bērnu namā vai tā rietumu analogā. Viņš nav pedofils, viņš vienkārši vēlas līdzjūtību, un ir ļoti labs aktieris. Arī stāsts par veco vīru banku aplaupītāju bija labs, tas savā dzīvē bēdzis no cietumiem tik daudzas reizes, izmantojot tādus paņēmienus, kas „Prison Break” seriālam liek izskatīties pēc bērnu spēles. The Brand savukārt pārsteidz ar tādu nežēlību, ka šķiet norakstīta no kādas trešās kategorijas bojevika par cietuma dzīvi.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Nebūtu 9/11 un beisbola stāsta liktu visus 10. Iesaku izlasīt visiem tiem, kurus interesē dažādi neticami stāstiņi „no dzīves”.