Tālā, tālā nākotnē, kad Zeme jau ir gājusi bojā, uz kādas tālas planētas vēl ir sastopami kolonisti no Zemes. Paši gan viņi savu dzimto planētu sauc par Urath. Ceļojuma laikā viņi ir nedaudz mutējuši, un viņiem tagad piemīt superspējas. Arī kolonizējamā planēta nav tukša, to apdzīvo būtnes, kas sastāv no tīras enerģijas – rakšasi. Cīņā par planētu kolonisti savas spējas attīstīja un pamazām kļuva līdzīgi dieviem. Nekas viņiem nebija neiespējams, viņi pat var dzīvot mūžīgi galvenais laikā nomainīt savu ķermeni. Izlietotajiem ķermeņiem tiek ļauts turpināt savu dzīvi uz planētas. Paši dievi dzīvo savā dievu pilsētā un laiku pa laikam iejaucas parasto cilvēku likteņos.
Dievi, kuri pieņēmuši hinduisma dievu vārdus un atribūtus, ir sadalījušies vairākās nometnēs. Viena propagandē pārējās planētas progresa bremzēšanu un, ja iespējams, apturēt to pavisam. Tas ir: nekādas ūdens tualetes, iespiedmašīnas un mehāniskās stelles. Otra nometne uzskata, ka arī tie ir cilvēki un progresu bremzēt nevajag. Progresīvā spārna pārstāvis Sems tad arī ir mūsu galvenais varonis.
Stāsts sastāv no divām daļām, viena mums vēsta par iepriekšējo Sema vadīto revolūciju, kas balstījās uz budisma filozofijas sēšanu cilvēku apziņā un beidzās ar Sema piespiedu aiziešanu Nirvānā. Otra daļa mums stāsta par tagadējo mēģinājumu sasniegt to pašu. Bet nu jau nedaudz citādākā situācijā. Tagad viņam ir daudz ietekmīgāki draugi un spēcīgāki sabiedrotie.
Kopumā viens no spēcīgākajiem zinātniskās fantastikas darbiem. Domāju, ka esmu viņu lasījis jau vismaz piecas reizes. Galvenie tēli, lai arī aprakstīti visai kodolīgi, un viņu pagātne ir tikai ieskicēta, ļauj vaļu lasītāja iztēlei, un rezultāts ir izcils. Jāņem vērā arī fakts, ka darbs publicēts jau 1967. gadā un varētu likties novecojis, tomēr, manuprāt, tas tā nav. Mūsdienu „zinātniskās fantastikas” līmenis lielākoties ir diezgan zem vidējā un labu lasāmo atrast ir visai grūti. Ja kādreiz bērnu dienās, pēc PSRS sabrukšanas man šķita, ka nu tik būs pieejamas daudzas labas grāmatas, pat iemācījos angļu valodu, lai tās varētu izlasīt. Jāatzīst, sanāca diezgan liels aplauziens zinātniskās fantastikas jomā, jo labie gabali jau bija lasīti, bet jauni nemaz tik izcili nebija.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, domāju, ka man piekritīs visi, kas šo gabalu ir lasījuši.
Savulaik Amazones džungļu izpētē valdīja divas teorijas kā pareizi jārīko ekspedīcija. Pirmā – ņem līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus, teiksim, ap simts, un ceri, ka pēc ekspedīcijas beigām no džungļiem iznāks desmit cilvēki, kas tad arī spēs pasaulei pavēstīt par piedzīvoto un atklāto. Otra – ekspedīcijai jābūt pēc iespējas kopmpaktākai, tas palīdz izvairīties no lieka trokšņa, apiet naidīgās ciltis, izvairīties no vārguļiem savās rindās. Ši grāmata mums stāsta par otrās teorijas piekritēju P. H. Fosetu.
Fosets, iespējams, ir viens no pazīstamākajiem Amazones džungļu pētniekiem. Tie, kas par viņu dzird pirmo reizi, iesaku iet stūrī nokaunēties. Viņš bija viens no pēdējiem īstajiem pētniekiem, tiem, kas savam mērķim veltīja visu savu dzīvi. Viņa pirmo ceļojumu apraksti tiek izmantoti, piemēram, Doila „Zudušās pasaules” aprakstošajām ilustrācijām. Viņu laikabiedri sauca par Amazones Livingstonu. Foseta dzīves mērķis bija pierādīt faktu, ka Amazones džungļos ir iespējama augsti attīstītas civilizācijas izveidošanās. Ar augsti attīstītu viņš nebūt nedomāja lidojošas mašīnas, mopēdus un elektrību. Vienkārši civilizāciju ar savu kultūru, sarežģītu sociālo struktūru un, jā, akmens pilsētas. Patiesību sakot Z pilsēta, jau tā pati Eldorado vien ir.
Tā nu 1925. gadā Fosets devās savā kārtējā ekspedīcijā ņemot līdzi savu dēlu un viņa draugu. Pēc kāda laika nosūtīja ziņu par ekspedīcijas mērķi doties uz Beigtā zirga nometni un pabrīdināt, ka nu ilgāku laiku viņi ziņu nedos. Kad vairākus gadus no viņiem netika saņemtas ziņas, ļaudis kļuva tramīgi un rīkoja glābšanas ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā dzīvības zaudēja vēl pāri par simts glābējiem. Toties Foseta pazušanas iemesli apauga ar dažnedažādām leģendām. Vienkāršākais izskaidrojums nāve no naidīgas cilts pārstāvju rokas vai miršana no bada džungļos, tika noraidīta uzreiz. Tā vietā dominēja paralēlās pasaules, apslēptas civilizācijas utml.
Grāmatas autors, žurnālists pēc profesijas, nolemj atrisināt Foseta noslēpumu pats. Viņš apceļo dzīvi palikušos Foseta pēcnācējus, parokas pa arhīviem, uzzina, ka Foseta meklējumi turpinās joprojām, un beigās aizceļo arī pats uz džungļiem. Mūsdienās ceļš, ko Fosets veica mēnesī ir pieveicams divās dienās. Autora pētījumu rezultāts ir visai acīmredzams, uzklausot dažu cilšu mutvārdu folkloru, sanāk, ka Fosets galu ņēmis no naidīgas cilts karavīriem.
Grāmatu iegādājos tikai tādēļ, ka arī mani savulaik nodarbināja Foseta problēma. Par Fosetu uzzināju no padomju laikos izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma „Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”. Stāstu, kas pievērsās Foseta tēmai, izlasīju vairākas reizes, tur gan dominēja fantastiskā versija. Pērn ieraudzīju, ka amazon.com viņa jau labu laiku turas dižpārdokļu topā, palasījos atsauksmes un pirku nost. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies uzzināt, kā iespējams nomirt no bada džungļos, iesaku izlasīt.
Puisis vārdā Rin Olfein ir senas aristokrātu dzimtas pēctecis. Viņa senči reiz ir nodibinājuši pilsētu Ais, kas atrodas cilvēku apdzīvotās zemes nomalē. Ais atrodas uz paugura, kas savukārt atrodas dēmonu apsēstas zemes vidienē. Pilsētas iedzīvotājiem ir līgums ar dēmonu, tas viņus neaiztiek, bet par aizsardzību jānēsā dēmona uguns zīme. Tā nu viņi visi tur laimīgi dzīvo pāris gadsimtus. Līdz dēmonam ienāk prātā mainīt spēles noteikumus. Rin ir vienīgais, kas spēj nosvērt svaru kausus par labu pilsētiņas iedzīvotājiem, jo tieši viņam ir Ledus zīmogs. Ko ar viņu darīt un kā pielietot, nevienam īstas skaidrības nav. Ir puisim arī personīgas dabas problēmas – ienaidnieki, kas vēlas šo zīmogu atņemt, hronisks finansējuma trūkums un neredzami manipulatori, kas manipulē ar viņa dzīvi.
Šī ir Ovettas zemju triloģijas trešā grāmata. Jāatzīmē, ka iesākumā nemaz nav viegli saprast, kur tad te ir tas turpinājums. Darbība notiek sazin kur, nav arī īstas skaidrības, cik gadi pagājuši no iepriekšējās grāmatas notikumiem. Pasaule ir pavisam cita, problēmas pavisam citas. Apdzīvotās pasaules gals ir hipotētisks, un ikdienā īpaši neuzpeld. Arī aktīvo dalībnieku skaits ir reducēts līdz minimumam.
Stāsta struktūra tradicionāla, kvests ar kautiņa elementiem. Galvenais varonis staigā pa pilsētu viens pats vai uzticamu draugu pavadīts. Tiekas ar cilvēkiem, vāc jaunu informāciju un cenšas izdzīvot. Neteiksim arī, ka varoņu raksturi būtu baigi detalizēti izstrādāti, par lielāko daļu no viņiem mēs uzzinām, tikai tik daudz cik vajadzīgs grāmatas mērķiem (varbūt tādēļ viņa ir neraksturīgi plāna 150 lapaspuses plānāka par autora standarta darbu).
Kopumā darbs, lai arī īss, ir tāds nedaudz garlaicīgs. Iesākumā tu gaidi iepriekšējo grāmatu varoņu parādīšanos. Tad sapratis, ka nespīd, atklāj, ka galvenais varonis ir tāds memļaks, kas peld pa straumi un ļauj citiem lemt savā vietā. Tad nevari sagaidīt grāmatas beigas. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma un beigas tomēr ir visai savdabīgas, lai neteiktu vairāk.
Šī ir Ovettas pasaulei veltītās triloģijas otrā grāmata. Grāmatas darbība turpinās četrus gadus pēc pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. No vecajiem varoņiem dzīvas ir palikušas tikai Kessaa un Aira. Parādās jauni tēli, no kuriem galvenais ir jauns bal tautas karotājs Mariks.
Ovett pasaulē ir, tā sakot, izmainījusies ģeopolitiskā situācija. Henni (laikam huņņu analogs) nolemj pamest savu dzimto stepi un parādīt pārējai pasaulei, kurš te ir galvenais. Viņiem uzrodas izpalīgi arī Surras karaļvalsts magu veidolā. Ja pavisam godīgi, tad visa grāmata lielākoties ir viens vienīgs karadarbību aprakstošs vēstījums. Jā, ir jau arī Marika un viņa komandas mēģinājums ietekmēt lielos pasaules notikumus, tos, no kuriem atkarīgs visas pasaules liktenis. Bet vismaz man šķita, ka kauju apraksti šoreiz autoram ir izdevušies daudz labāk par atsevišķu varoņu pārdzīvojumiem.
Interesanta šķita autora ideja par partizānu karu pret henniem, izskatījās, ka pasaulē, kurā kari notiek nepārtraukti, tas ir reāls jaunums. Arī daļa no vecajiem galvenajiem notikumu dalībniekiem diezgan viltīgā kārtā iegūst visai interesantu pagātni un mērķus. Tas piedeva stāstam, tā sakot, dziļumu un lika uz pāris pirmās grāmatas notikumiem paskatīties no cita aspekta. Radās arī pāris pretrunas personāžu stāstījumā, bet nekas, pieņemsim, ka viņi agrāk meloja.
Atšķirībā no pirmās grāmatas, galveno varoņu spējas ir diezgan nopietni uzlabotas, un vienam pret vienu viņiem pretiniekam vienkārši nav izredzes, bet tādēļ jau ir veseli leģioni ar ienaidniekiem, kas kalpo viņiem kā pretspēks. Grāmata izlasās ātri, bet tas arī ir tās galvenais pluss. Jā, mēs uzzinām šo to jaunu par Ovettas pasauli, bet nekā būtiska. Nobeigums gan mani sarūgtināja – izskatījās tāds sasteigts.
Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Tāds viduvējs gabals ar pāris supervaroņiem, kuriem grūti klājas tikai pašu muļķības dēļ.
Šodienas plānos mums ir doties uz šī reģiona slavenāko vietu. Ir nodomāts apskatīt Neushwanstein pili (turpmāk Pils). Lai līdz turienei nokļūtu mums jāveic labs gabals kādi septiņdesmit kilometri. Matīss tradicionāli noliekas nosnausties. Tā kā man ir aizdoma, ka uz viņu atkal nāksies gaidīt galapunktā, paņemu līdzi kaut ko lasāmu. Mums šķiet, ka pirmdiena varētu būt diena, kad šis top tūristu galamērķis būs mazāk apmeklēts. Ivars mūs bez aizķeršanās aizved līdz vienam no pils stāvlaukumiem. Diena ir padevusies karsta, un mēs, aplēšot platuma grādus, iespējamo pavadīto laiku gājienā novietojam mašīnu vietā, kur, mūsuprāt, būs ēna.
Matīss, izrādās, nemaz tāds baigais gulētājs nav, un drīz vien visi jau pošamies ceļam, kraujam krodas un riktējam puiku viņa sēdeklī. Par nesēju ir izsaucies Zigfrīds. Diemžēl jau iebraucot stāvlaukumā ir skaidrs, ka kaut kur esam nošāvuši greizi, visur redzami skolēnu autobusi, kas Vācijai pirmdienās, manuprāt, ir visai neraksturīgi. Īsumā viss ir pilns ar cilvēkiem (izrādās, ka viņiem te ir brīvdiena – otrie Vasarsvētki).
Līdz pilij var tikt veselos trīs veidos: ar savām kājām, ar auzu motoru (zirga ratiem) un autobusu. Mēs izvēlamies iešanu ar kājām. Ar zirgu esmu izbraucies jau bērnu dienās un nekā aizraujoša sēdēt zirga dibengalā neredzu. Vispār jau tikai mēs ar Matīsu te neesam bijuši. Pārējie te ir bijuši, manuprāt, jau pāris reizes.
Iešana uz pili sākumā ved pret kalnu, un nākas burtiski lauzties cauri tūristu pūlim, skatīties, lai tevi nenobrauc kādi zirga rati. Prieks ir par koku pavēni, kas neļauj saulei tikt tev klāt. Interesanti ir arī novērot zirgābolu savākšanas metodes, nē, tas nav vīrs ar liekšķeri un ķerru; tas ir mehanizēts ielas sakopšanas agregāts. Man patiesi ir žēl to servisa cilvēku, kurš ir atbildīgs par šī agregāta tehnisko apkopi.
Ceļa vidū, tas ir pusceļā starp pilsētiņu un pili, Matīsam uznāk niķis, pēkšņi nekas vairs nav labi. Laikam noguris no daudzajiem cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt. Pati pils tuvumā izskatās monumentāla, iespējams, ka savulaik viņa pat ir kalpojusi kā reāls nocietinājums, vismaz mūri izskatās tīri tā neko un zirgu uzbrukumu spētu atvairīt. Ar Matīsu pafotografējamies pie pils vārtiem. Iekšā iet nemaz netaisāmies.
Nākamais pieturas punkts mums ieplānots slavenais tiltiņš, no kura pili var redzēt no cita rakursa. Pa ceļam gan vēl pamielojam acis ar Alpensee (tiešām nezinu vai tas ir ezera īstais nosaukums, jo tādu te ir simtiem). Neliels kāpiens, un esam uz slavenā tiltiņa, tas viss ir pilns ar tūristiem, man ar Matīsa krēsliņu mugursomu nākas reāli izlauzties cauri nelielam pūlītim, visai grūts pasākums, ja nevēlies salauzt kādam roku. Matīss gan niķojas, viņu nes Maija. Skats tiešām iespaidīgs, sen neko tik smuku nebiju redzējis, kā pasakā. Man patika un, ja kādreiz nāksies būt pils tuvumā, uz tiltiņu noteikti aiziešu. Paradoksāli, ka visi drūzmējas pie tiltiņa sākuma, pārejot pāri pustiltiņam tūristi kaut kur pazūd un var mierīgi fotografēties vai vērot ainavu. Visu kārtīgi iečekojuši (vismaz es), dodamies lejā no kalna uz pilsētiņu atpakaļ.
Lai nebūtu garlaicīgi, izvēlamaies grants ceļu. Matīss nolemj, ka visiem būs pārāk viegli ar viņu un pieprasa nešanu rokās, dziedāšanu un skriešanu (vietām). Tā nu virzāmies lejā, pretī brauc pāris riteņbraucēji entuziasti. Ar kājām pretī gan neviens nenāk. Tā nu kūņojamies uz leju un, nonākuši pilsētiņā, nopērkam sev saldējumu. Te nu Matīss arī pirmo reizi nogaršo saldējumu, viņam gan lielākoties tiek tikai vafele, bet puikam arī tas liekas okei.
Nospriežam apiet riņķī ezeriņam, kuru sauc Alpensee. Gabals jau nekāds nav, stundas gājiens, ja nevelkas un neiekrīt ezerā. Sākums ir labs, ejam, baudām dabu, apstājamies papusdienot. Ar tualetēm gan te ir problēmas. Pusceļā gan Matīsam uznāk miegs, aizmigt nevar un bazūnēšana sākas pa nopietnam. Pretīmnākošie gājēji pat sāk apbrīnot mazo muzikantu, kura bļāviens dzirdams visā apkārtnē. Paši jau vien esam vainīgi, bērns ir galīgi nomocīts. Tā kā pārējo ceļa daļu par īsti veiksmīgu nosaukt nevar.
Beidzot esam tikuši atpakaļ uz stāvvietu un varam doties atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļā gan nez kādēļ izvēlamies citu ceļu, nekādu pievienoto vērtību šai štellei neredzēju, bet citiem patika. Vēl uztankojamies Austrijā, jo tur degviela lētāka un tikai tad atgriežamies mājās. Tā kā es jau esmu pietiekami saguris tad, turpmākajā ekspedīcijā kopā ar citiem pa tuvīno apkārtni nepiedalos. Visu vakaru noslaistos.
Jā, patiešām, Bils Braisons atkal ir sarakstījis grāmatu, kas nav veltīta viņa ceļojumu iespaidiem. Šoreiz tā ir par vietu, kurā cilvēks pavada lielu daļu no savas dzīves – par mājām. Kā atzīstas viņš pats, tad viņam ir bijusi uzrakstīt vēsturisku apskatu, kā radušās daudzas lietas un jēdzieni, tikumi un paražas, kuras ikdienā sastopami mūsu mājās. Diemžēl informācija ir bijusi tik bagātīga, ka nācies darbu sašaurināt un iekļaut ar mājām un to saistīto lietu vēsturi tikai par pēdējiem 150 gadiem.
Par darba pamatu viņš ir paņēmis vecu māju, kurā viņš pats patlaban dzīvo un, vedot cauri visām mājas istabām un telpām, mēģina pastāstīt, kā halle no galvenās telpas mājā ir kļuvusi par vienkāršu priekšnamu, kādēļ Drawing room nav nekāda sakara ar zīmēšanu un kāpēc Study lielākoties bija liels pieliekamais. Stāstot par bērnistabu mums tiek vēstīts par bērnu dzīvi viduslaikos, stāstot par virtuvi mēs uzzinām par ēšanas paradumiem, guļamistabā mums stāsta par gulēšanas paradumiem, seksu, blaktīm un matraču materiāliem. Grāmata sarakstīta standarta Braisona stilā, interesanti un aizraujoši, sākot lasīt, nav iespējams novērsties.
Te gan ir jāatzīmē, ka ne vienmēr saistība ar apskatāmo telpu un stāstu ir tieša. Reizēm man šķiet – pat nekāda. Piemērām, nodaļā, kas veltīta pagrabam mēs uzzinām vairāk par kanālu būvi ASV nevis par pagrabu izcelšanos. Vai nodaļā, kas veltīta guļamistabai, mēs diezgan daudz laika pavadām lasot par apbedīšanas paradumiem deviņpadsmitā gadsimta Anglijā. Bēniņi vispār bija veltīti Darvina teorijām un K.Marksa idejām. Tomēr visām šīm novirzēm no tēmas ir viens pluss, viņas ir tik interesantas, ka grāmata no tā sliktāka nepaliek.
Interesanti arī, ka daļu no grāmatām, uz kurām balstīta šī grāmata es jau esmu lasījis un pat rakstījis apskatus savā blogā. Tādēļ varu droši apgalvot, ka daļa no iegūtās informācijas man nebija jauna, drīzāk gan informācijas atkārtošana. Tomēr cilvēkam, kuram nav laika lasīt grāmatu par katru tēmu atsevišķi, šī grāmata varētu kalpot kā labs kopsavilkums un ietaupīt laiku, kas būtu nepieciešamas kādu pārdesmit grāmatu izlasīšanai.
Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē jautājumi, kādēļ dakšiņai ir četri zari nevis divi, kāpēc frančus savulaik sauca par „skurstenī mīzējiem”, un kādēļ lielākā daļa no baznīcu pamatiem ir tik dziļi iegrimuši zemē. Cerams, ka šo grāmatu arī iztulkos latviešu valodā.
Šodien plānots vislielākais ejamais ceļa gabals. Dosimies uz ciemu ar nosaukumu Oberjoch un no tā ar kājām uz Unterjoch un atpakaļ. Kopumā noejamais gabals ir nedaudz pāri vienpadsmit kilometriem. Es personīgi domāju, ka pa divām stundām šādu gabalu var mierīgi nokātot, jo galu galā plānotais reljefs ir praktiski līdzens.
Brauciena sākumā Matīss ņem un nolūzt, ko gan var gaidīt no puišeļa, kurš cēlies jau sešos, loģiski, ka ap deviņiem vajag nosnausties atkal. Līdz Oberjoch no mūsu apartamentiem ir kādi piecpadsmit kilometri, no kuriem kādi četri ved par kalnu serpentīnu. Šodien, izskatās, ir kaut kādas retro automobiļu dienas, jo lielākā daļa pretimbraucošo auto bija antīkie. Nē, nevienam velosipēdistam uz velosipēda uzsietas fauspatronas neredzējām.
Aizbraukuši stāvvietā, konstatējam, ka Matīss vēl guļ un nolemjam viņu nemodināt. Uzēdam saldējumu, aizstaigājam līdz globālai kartei. Pusi no laika Maija pavada man ieskaidrojot, ka manis ieraudzītā taka nemaz nav tā, pa kuru mēs iesim. Kaut ko atkal esmu sajaucis kartēs. Beigās mums apnīk gaidīt, uzmodinām Matīsu, ieliekam sēdeklītī un pārgājiens var sākties.
Gājiens sākas visai braši; ejam gar asfaltēta ceļa malu pa asfaltētu taku, un pēc puskilometra pazaudējam norādes. Dīvaini, kā uz taisnas takas var nomaldīties. Izejam lielākas šosejas malā. Mēģinām paprasīt padomu vietējiem, tiem tradicionāli nav ne jausmas, ka te ir kaut kādas tūristu takas. Beigās izdodas atšifrēt, ka esam netīšām takas gabalu, kuram mums bija jāparāda Vācijas purvu biotopa daudzveidība, esam nogriezuši pa taisno. Tad nu viss pēkšņi kļūst skaidrs, kātojam pāri šosejai un ejam gar tās nomali.
Tā tas turpinās kādu kilometru, līdz taka ieved mūs mežā. Meža taka savukārt izrādās ir bijis vietējas nozīmes sālsceļš kaut kādā tur viduslaiku periodā. Nezinu, kā tur izskatījās tajos laikos, tagad tur ir nedaudz grantēts meža ceļš. Nevienu ēzelīti apkrautu ar sāls maisiem tur sastapt neizdosies. Mēs ar Matīsu atraujamies, stāvam un gaidām pārējos, atraujamies un gaidām. Takai ir viena interesanta fīča, tā mūs ieved Austrijas teritorijā un pēc kāda laika atgriežas atpakaļ Vācijā. Ak jā, bergbliki un alpenbliki ir diezgan labi, un, galvenais, mežā nav ne odu, ne knišļu, ne citu pokemonu.
Kuļamies, kuļamies pa mežu un atkal priekšā šoseja, mēs ar Matīsu šķērsojam ceļu un nonākam pie taku krustojuma, ir iespējami veseli trīs kustības turpināšanas virzieni. Ņemam pirmo, šī taka mūs izved cauri mājas sētai un atpakaļ uz šoseju, nav slikti, jo arī pārējie gājēji beidzot ir klāt. Kopīgi apspriežamies un izvēlamies citu takas atzaru, tas ir pareizais.
Vieta, pa kuru tagad ejam saucas Tobel, takas sākumā apraksts, pa saules nepaspīdētu ceļu, kas vedis cauri tumšiem mežiem un bijis visai nekomfortabls ceļotājiem. Ko lai saka – vai nu meži kļuvuši retāki vai cilvēkiem gaišākas acis – parasts meža ceļš gar strautmalu (vietām). Mēs ar Maţīsu dodamies tālāk savā tempā, sveicinām pretimnākošos vāciešus vai austriešus ar hajiem, grusgotiem vau gutentāgiem, kā nu kuro reizi uznāk luste. Citiem tiek arī pa labdien, pārmaiņas pēc.
Mūsu nākamais pieturas punkts ir teļu aploks, kas aizšķērso mums ceļu, pagaidām pārējos un forsējam aploku, pa ceļam mēģinām noglaudīt kādu teliņu. Vispār jau tas nav prāta darbs līst pie nezināma teļa to glaudīt, bet šie izskatījās tādi mierīgi un neprotestēja. Tad nu vienotā barā devāmies tālāk, pēc pārsimts metriem sasniedzām vienu no takas landmārkiem – mazu kapelu, kurā bez pāris beņķiem bija atrodamas arī Jēziņa un pāris svēto statuetes.
Te Matīsam sagribas ēst, un viņam tiek izbarots banāns, te viņam arī vairs negribas sēdēt tēta mugurā, un viņš pārvācas pie mammas. Tā kā ir pagājušas jau divas stundas un mēs vēl nemaz neesam pusceļā man nemaz nav šaubas, ka Matīsam drīz viss būs piegriezies. Mēs vēl takas malā pirms Unterjoch papusdienojam kādu pusstundu un tad dodamies tālāk. Te tāds labs iekārtots spēļu laukums ar slīdkalniņu un šūpolēm. Nūjotājiem- iesācējiem izlikta arī pamācība kā pareizi jānūjo. Jāatzīst, ka ņūjotāju uz takas netrūkst. Viņus var sastapt visur, jāatzīst gan, ka akrobātiskos trikus, kas rādīti pamācībā, neviens no viņiem neveica. Matīsam piemetās niķis un kādus divus kilometrus viņš vienkārši niķojas, raud un bļauj. Tā nu viņa raudāšanas pavadījumā izgājām cauri Unterjoch, paši jau esam vainīgi, viņa pacietība ar nav bezizmēra.
Kaut kur pie Unterjoch ciematiņa (varbūt pilsētas) robežas, Matīss aizmieg un tādu aizmigušu tad viņu nesu atlikušos četrus kilometrus uz stāvvietu. Sastaptajiem tūristiem Matīsa gulēšana savā sēdeklītī likās ļoti amizanta, nekas, rīt ejot pārgājienā viņš vēl izpelnīsies no pretimnācējiem iesauku kleines Musikant. Skaidra lieta, ka autostāvvietā Matīss pamodās un viss bija kārtībā. Nospriežam, ka šodien nekur vairs nedosimies un atgriežamies apartamentos, paēdam vēlas pusdienas. Mājas saimnieks šodien nodarbojas ar vakar pļautā siena žāvēšanu, ik pa laikam pārgrābj lauku.
No mūsu apartamentu loga vērojam paraplānistu lidojumus, vienubrīd viņi tur ir kādi padsmit. Matīss un Maija nolemj doties uz akvaparku, es nedodos nekur un palieku mājās. Pēc kādām pāris stundām viņi atgriežas, Matīss gan ir nolūzis. Puika esot ņēmies pa bērnu baseinu kā traks, viņam vienkārši beigusies enerģija. Tik vien beigās spējis kā izkaukt noskatītu gumijas pīlēnu komplektu. Patiesībā vienkārši savācis iepatikušos mantu un vairs nav laidis vaļā.
Reiz kādā pasaulē trīs vareni magi kaut kur nokļūdījās, un viņu pasaulē ienāca Zvērs. Zvērs iznīcināja viņu pasauli, un viņi bija spiesti atvērt durvis uz jaunu pasauli, lai izdzīvotu. Tomēr izskatās, ka līdz ar viņiem pasaulē ienāca arī Zvērs. Paši magi kļuva par dievu analogiem vietējo iedzīvotāju vietā, bet, atšķirībā no dieviem, viņi bija mirstīgi. Tad nu pāris gadu simtus pēc šiem notikumiem sāk piepildīties pravietojums par Zvēra atmošanos, par to zina tikai daži, bet galvenajiem vaininiekiem par to nav ne jausmas. Padzīvojušais bal tautas pārstāvis Zidi, lielāko savu mūža daļu novergojis dižciltīga tana ģimenei, pēkšņi saņem vēsti, ka viņam ir jāizpilda divdesmit gadus atpakaļ dotais zvērests un jāizpilda pēcnāves rituāls cilts šamanim. Parasta saidu tempļa dejotāja Kessaa bēg no sava nevēlamā precinieka pie tantes. Tā nu abu šo personāžu ceļi krustojas, un viņi dodas cauri visai saidu valstij katrs savu un kopēju ienaidnieku vajāti.
Autoru uzskatu par vienu no labākajiem šābrīža krievu fantasy rakstniekiem. Darbi ir pārdomāti, personāži netiek taupīti, mitoloģija ir izstrādāta līdz sīkumiem. Varoņi lielākoties ir parasti cilvēki (radījumi), labi, vienam otram piemīt kaut kādas spējas, bet tās netiek izmantotas pa labi un pa kreisi padarot visu grāmatu par tādu hack and slash gabalu. Vienīgais, ko autoram varētu pārmest, ir problēmu globalizācija, viņa darbos uz spēles tiek likts visas pasaules liktenis.
Šī grāmata tās varoņiem nebūt nav viegla pastaiga no viena līmeņa otrā. Ceļā viņiem daudz ko nākas upurēt, vilties draugos un atcerēties savu pagātni. Arī brīnumainas izglābšanās viņus „nevajā”; viss notiek pēc noteikumiem, dabū bultu acī – tātad beigts, miroņi augšā celti netiek. Protams, daži notikumu pavērsieni varbūt skaitītos pie brīnumiem, bet viņi visi tiek racionāli pamatoti.
Grāmatu pirmo reizi lasīju pirms pāris gadiem, tagad kad atradu grāmatu plauktā triloģijas visas trīs grāmatas vienkopus nolēmu pārlasīt arī pirmo, jo izņemot pāris epizodes un kopējo sižeta līniju neko lāga neatcerējos. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Ir lasāma un ja kāds vēlas ziedot laiku ~1500 lapaspušu triloģijas izlasīšanai, tad šī nebūs tā sliktākā izvēle.
Šodien mums vajadzētu doties uz Austriju. Laiks ir foršs, paēdam salādējam līdzņemamās mantas un dodamies. Matīss šorīt ir diezgan kašķīgs, nekas viņam nepatīk un brauciens mašīnā noris viņa koncerta pavadībā. Puika grib gulēt, bet aizmigt nevar. Izmēģinām visu iespējamo, nekāda rezultāta. Dodamies vien tālāk ar cerību, ka gan jau aizmigs. Beigās jau aizmieg ar kaut kur pie Oberstdorfas.
Austrijas daļa, kuru plānojam apmeklēt, ir visai interesanta vieta. Kalnu ieleja, lai arī atrodas Austrijas sastāvā, no Austrijas puses nav pieejama. Labi, alpīnistiem un kalnu kazām, problēmas noteikti nebūtu, bet vietējā pārtikas veikala sagādniekam gan. Tā nu vienīgā ieeja viņu ielejā ved caur Vācijas teritoriju. Drošības pēc mēs esam paņēmuši līdz pat pases (vismaz man tā šķiet). Pasu kontroles jau nekādas nav.
Vietas nosaukums ir Kleinwalsertal, un vēl precīzāk Baad. Tur ir plānots izmest nelielu līkumu gar kalna malu, paskatīties Alpenblikus un doties tālāk. Atrodam automašīnu stāvlaukumu ielejas galā, samaksājam par parkošanos, pagaidām Matīsa pamošanos un dodamies mežā iekšā. Sākotnējais galamērķis Baerenhuette. Huettes Alpos ir tāda interesanta lieta. Cilvēki kaut kur kalnos uzbūvē mājeli, ieinkorporē tajā ēdnīcu, izdzen taku uz tuvāko lielceļu un gaida klientus, kas kalnu skatu nomocīti labprāt vēlētos iedzert kādu kapiju un uzkost pa virsu Weisswurstu ar sinepēm.
Pārgājiena taka sākumā ved gar pilnībā izmūrētu kalnu upi. Upe, jāatzīst, izskatās neslikti, ēnā iešana arī patīkama. Matīsam jautrs garastāvoklis, puika dūdo, ievērtē mazus ūdenskritumiņus, īsts paraugpuika. Uz takas nav praktiski neviena paša gājēja, sāku jau domāt, ka šī nu ir tā vieta, kuru nūjotāji vēl nav paspējuši apsēst. Iemesls izrādījās nedaudz triviālāks, vienkārši ir pārāk agrs, lai visudsmēra birģerim būtu iekāriens doties kalnos.
Kopumā nokātojām kādas divas stundas . Pirmo gājiena daļu Matīsu nes Zigfrīds, otro es. Bez kalniem interesanti ir ieraudzī t veco labo krievu Ņivu. Visticamāk jau, ka eksporta variants. Šo taku var mierīgi klasificēt kā vieglu, bet ar labiem skatiem, ceļveži nav mūs piemānījuši.
Ejam atpakaļ uz mašīnu un nosprieduši, ka var aizbraukt vēl uz kādu pastaigu taku, nav pat vēl pusdienas laiks. Kā nākamā perspektīvā mums ir izvēlēta taka netālu no mūsu dzīves vietas (labi kādu 10 kilometru attālumā). Aizbraucam uz pilsētiņu nosauktu par Olferschwang. Atrodama takas sākumu un dodamies ceļā.
Pareizāk sako,t ceļā dodamies mēs ar Matīsu. Matīss ielādēts stumjamos ratiņos un ir nolūzis. Pārējie kaut ko čammājas pie mašīnas. Nospriežu, gribēs gan jau panāks un dodos prom. Virzība gan apstājas vietā, kur man, ja skatās pēc kartes, būtu no asfaltēta celiņa jāuziet uz govju taku. Domāju, šis tak ir rundvegs, tad jau labāk iešu uz otru pusi un atpakaļceļā nākšu pa to govju taku. Pie manis pienāk pāris vāciešu, kas arī lāga nevar saprast, kur iet. Samelojos, saku, ka nesaprotu vācu valodu nemaz, lai atšujas. Pagaidu pārējos, arī viņiem nav nekādas vēlmes celt augšā mazo un nest viņu pa pļavu.
Ceļs ved diezgan stāvus kalnā un stumjot rateļus nekāda apkārtskatīšanās nesanāk. Vairāk skatos uz rateļu riteņiem un domāju, cik gan stulbam ir jābūt ratiņu izgudrotājam, kas ļauj tā ritentiņiem griezties brīvi izvēlētā virzienā pie pirmā akmens vai bedres. Ak jā, asfalta ceļš ātri beidzās, sākās zemesceļš, kas ved cauri mežam ar visai stāvu kāpumu.
Mežā panākam vāciešus, kuri domā, ka es vāciski neprotu. Zigfrīds sāk ar viņiem sarunu, viens no viņiem ekonomikas profesors, izrāda lielu interesi par Latviju, izprašņā visus makroekonomiskos datus, un saka – slikti jums tur iet. Te nu pamožas Matīss, atklāj, ka tiek stumts rateļos un nolemj pakoncertēt. Koncerts gan beidzas līdz ar ratu aizvākšanu no viņa redzesloka, iepakots sēdeklītī viņš jūtas daudz labāk. Labāk gan ne uz ilgu laiku, jo pēc kāda kilometra viņam viss bija piegriezies, jeb pareizāk sakot puika bija noguris. Tā kā bijām sasnieguši kārtējo Hutti domājām padzert kādu kapeju un nedaudz iekost, bet nekā restorāns paredzēts tikai Huttes klientiem. Neko sev, pirmo reizi tādu prikolu redzēju. Paēdām līdzpaņemto pārtiku uz frīsbija iznomāšanas kioskā. Iznomātājs bija paņēmis pusdienlaiku. Matīss diemžēl skandalējās visu laiku un plānus nācās mainīt, devāmies pa īsāko ceļu atpakaļ Olferschwang.
Olferschwang autostāvvietā fiksi salecam mašīnā un dodamies uz saviem apartamentiem. Vakarā Maija un pārējie devās skatīties saimnieka lopiņus un tuvāko apkārtni. Es nedevos nekur, vai tad nu es govis un kazas neesmu redzējis.
Standarta populārzinātniskās grāmatas par astronomiju lielākoties ir vienādas. Tiek apskatīta planētu atklāšanas vēsture, izskaidrota Heršela-Rassela zvaigžņu evolūcijas diagramma, pastāstīts par melnajiem caurumiem, iespēju ceļot laikā utt. Parasti tas viss tiek apaudzēts vēl ar daudziem, nenoliedzami interesantiem un vajadzīgiem faktiem, bet ar laiku viņi paliek garlaicīgi. Tādēļ man bija patiess prieks atrodot šo grāmatu.
Šī grāmata apskata – kas ja scenārijus astronomijas kontekstā. Tas nedaudz nodala grāmatu no standarta izklāstiem. Un tā kā, iespējams, fizikas likumi visā Visumā strādā vienādi, tad kādēļ gan nepafilozofēt par dzīvi uz Zemes, kurai ir divi pavadoņi Mēness lielumā. Vai par to kā būtu, ja Zeme būtu Jupitera lieluma planētas pavadonis? Vai Mēness riņķotu uz otru pusi? Vai Zeme riņķotu ap divām zvaigznēm? Vai Zemei aiz Saules būtu neredzama planēta? Un ja Zeme atrastos galaktikas nomalē? Vai varbūt tuvu centram? Vai, piemēram, tās garoza neļautu plātņu kustību? Vai mūsu Saule nebūtu tik masīva? Kas notiktu, ja divas galaktikas saskrietos? Grāmatas autors cenšas sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem.
Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu no planētas iedzīvotāju skatupunkta. Tad tiek izstrādāts reāls scenārijs, kā, piemēram, Zeme varētu iegūt divus pavadoņus. Jāatzīmē, ka šāda lieta nemaz nav tik vienkārša. Tad tiek apskatītas iespējamās astronomiskās parādības, Saules un Mēness aptumsumi, planētu un pavadoņu rotācijas īpatnības. Nedaudz tiek pafilozofēts par dzīvības iespējamo attīstību un nebūt ne mazā paisumu un bēgumu ietekme uz to.
Kopumā grāmata ir aizraujoša, katrs scenārijs izstrādāts pietiekami detalizēti, lai sniegtu vispārēju priekšstatu par doto situāciju. Protams, lielākiem skeptiķiem vai iespējamiem oponentiem tiek stingri nodefinēti apskatāmā modeļa parametri, tas laikam, lai izvairītos no liekas polemikas. Sak, ja planētai būtu 120% no Zemes masas, tad nemaz tā nebūtu un abi planētas pavadoņi sadurtos pēc 3,5 miljardiem gadu nevis pēc 4 miljardiem kā apgalvo autors.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām labi nostrādāta un ļauj lasītājam nedaudz izrauties no standarta pierastās pasaules, likt aizdomāties, kā būtu dzīvot uz planētas, kur visu redzamo debess daļu aizņemtu planēta, ap kuru riņķo mūsu Zeme un saules gaisma parādītos un pazustu pāris reizes dienā. Pie reizes tiek izskaidrots, kā rodas paisums un bēgums, kāpēc, ja zemei būtu divi pavadoņi vienā plaknē tie neizbēgami sadurtos un kā izskatītos debesis pēc 15 miljardiem gadu.Iesaku izlasīt visiem, kurus vismaz kaut cik interesē astronomija.
