20. maijs

Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.

Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.

Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.

Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar

Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.

Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.

Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.

Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.

Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.