21. maijs

No rīta možamies, sacepam olas ar speķi un ieturamies. Naktī gulēšana laba, no sākuma gan traucēja govju zvanu grabēšana, bet ar laiku jau pierod. Pēc iestiprināšanās tiek lemts, uz kurieni doties, un smērētas līdzņemamās sviestmaizes. Iepriekšējā vakarā man prezentēja visus ieplānotos maršrutus, tos tad es ņēmu un sadalīju perspektīvajos un neperspektīvajos. Kā par brīnumu neviens manam dalījumam neiebilda, acīmredzot arī citiem diez ko nevilka doties septiņu kilometru pārgājienā, lai apskatītu vienu koku. Šodienas izvēlētais maršruts ir perspektīvais.

Mūsu pastaigas maršruts sākas pilsētiņā Steibis, un galvenais apskates objekts saucas Buchenegger Wasserfälle. Vispār jau maršruts piedāvā apskatīt septiņus ūdenskritumus. Maršruta garums nieka 6 kilometri. Sakravājam vajadzīgās mantas mašīnā un dodamies prom. Tā kā veicamais attālums ir diezgan liels, tad Matīss drīz vien jau nolemj nedaudz pagulēt. Tad vācieši ir nolēmuši nedaudz paremontēt ceļu un izveidojuši apvedceļu, protams, Ivaram tas liekas neizprotami, un viņš kādas pāris minūtes visus kaitina ar tekstiem „Apgriezties kad iespējams” un beigās tiek izslēgts. Izgāžas arī mans plāns aizbraukt uz Steibis pa maznozīmīgajiem ceļiem. Pēc astoņdesmito gadu kartes sanāca, ka tas ir iespējams, diemžēl realitātē tur ir zīme „ceļa nav”. Tā nu nācās vien ievērot visas apvedceļa norādes un braukt pēc zīmēm.

Nokļuvuši Steibis, tūdaļ saskārāmies ar nākamo problēmu, nevar lāga saprast, kur tad sākas tas dižais maršruts. Norāžu lasīšana nekādu pievienoto vērtību nedod, un Zigfrīds dodas iztaujāt vietējos. Vietējie ar padomu neskopojas, norāda uz stāvvietu, no kuras sākoties mūsu maršruts uz ūdenskritumiem. Mašīnu noparkojam maksas stāvvietā. Man gan ir aizdomas, ka tur varēja arī nemaksāt, jo diez vai tādas mazas pilsētiņas nomalē kāds maz apmaksas faktu pārbauda. Izpakojam Matīsa ceļojumu sēdeklīti, uzriktējam puiku Zigfrīda mugurā, un ceļš var sākties. Tikai neizdodas atrast ceļa sākumu. Tā nu dodamies atpakaļ ar kājām cauri visai pilsētiņai, pēkšņi atrodas arī norādes uz milzu staba ar megapadsmit norādēm un visiem viss kļūst skaidrs.

Ceļa sākums ir visai necils, ejam gar ciemata nomali, pa ceļu, kas norobežots ar ganiņu drātīm. Govis gan neredz. Matīsam ceļojums patīk, džekiņš sēžot savā sēdeklītī, visu laiku kaut ko dungo pie sevis. Tā nu kuļamies pa pļavām un mežiem, laiku pa laikam paveras kāds bergbliks vai alpenbliks. Diena gan ir visai nomākusies un apkārtne izskatās tāda nedaudz padrūma. Arī ceļš pēc kāda laika pārvēršas par salijušu govju taku, un iešana vairs nav tik forša.

Tiekam arī pie pirmā ūdenskrituma, iespējams, ka pa šo laiku esam jau kādiem pāris pagājuši garām tos nepamanot, bet ko lai dara? Ūdenskritums izskatās vairāk pēc krāčainas upeles, tomēr pastāvam un paskatāmies, citādi sanāks, ka pa velti esam nākuši. Paskatāmies un dodamies pa mežu tālāk.

Taka vispār izskatās aizdomīgi vismaz šajā posmā, izskatās, ka bez govīm pa to neviens cits nemaz nav gājis. Pa ceļam ieraugām dīvainu būvi, Zigrfrīds man mēģina iestāstīt, ka tā Vācijā glabā bišu stropus, saliek pa vairākiem vienā būcenī un viss. Nekādu būris no būra vismaz desmit metru attālumā, visi vienā kaudzē un miers.

Beigu beigās, kad man jau pārgājiens bija diezgan apnicis, mēs nonācām pie galvenā ūdenskrituma Buchenegger. Jāatzīst, ka šis nu nelika vilties, īsts ūdenskritums ar ūdeni, kas krīt nevis tek pa akmeņiem. Matīsam arī šī štelle patīk, nolemjam turpat ūdenskrituma pakājē papusdienot un safotografēties. Tā nu pie ūdenskrituma pavadām kādu pusstundu un tikai tad dodamies atpakaļ uz Steibis. Tagad ir mana kārta nest Matīsu, puika jau ir nedaudz piekusis un laiku pa laikam mēģina niķoties, bet salīdzinot ar dienām, kas nāks, tie vēl par īstiem niķiem nemaz nav saucami. Atpakaļ ceļā nekā ievērojama nav, labi, Alpi izskatās smuki no jebkura skatupunkta, bet tā nekas elpu aizgrābjošs gan nebija. Pēc maniem uzskatiem visi pārējie nevis iet, bet velkas, tā nu mēs ar Matīsu nodarbojamies ar atraušanos un gaidīšanu. Viens gan ir pozitīvi: te nav odu, nu nekādu, neviena paša. Līdzīgā Latvijas mežā odi jau sen būtu, ja ne labi paēduši, tad vismaz labi sakoduši, bet te nekā: stāvi bezvējā mežā zem koka un nekā neviena oda.

Atgriezušies pie mašīnas man sagadās misēklis, Matīsa krēsliņš tiek nolikts tik neveiksmīgi, ka puika norauj uz muti. Kā par brīnumu viņš nekādu traci neceļ, toties kad Zigfrīds sadomā dabūt atpakaļ mašīnas atslēgas, tad gan visi dabūjam dzirdēt Matīsa domas par šo faktu.

Nākamais pieturas punkts ir dzelzceļa modelītis, kas atrodas Oberstaufen pilsētiņas nomalē. No sākuma gan šķiet, ka esam iebraukuši sniega tīrītāju remonta boksā. Tomēr nedaudz paraustot durvis izdodas atrast īstās, tās, kurās pārdod biļetes modeļa apskatei. Modelis jāatzīst ir visai liels un diezgan labi izveidots. Nevar salīdzināt ar Mazo Berlīni Berlīnē, bet cienījami priekš tādas mazas pilsētiņas. Kādas pārdesmit minūtes veltām modeļa apskatei, paskatāmies kā braukā vilcieniņi, pavērojam no cilvēku figūriņām izveidotās sadzīves ainiņas. Man jau šķiet, ka vācieši ir traki uz dzelzceļu, nevienā citā valstī neesmu redzējis tādus dzelzceļa modeļus kā Vācijā un Šveicē.

Izštukojam, ka vajadzētu paēst un dodamies uz Oberstaufen centru, pieparkojamies pie baznīcas un dodamies meklēt ēstūzi. Skaidra lieta, ka neviena ēstuve nav pietiekami laba, labās ir slēgtas utt. Matīss aizmieg savos rateļos jau pašā apgaitas sākumā un turpmākajos notikumos aktīvi nepiedalās. Beidzot pēc pusstundas ilgiem meklējumiem, kuru laikā esam izstaigājuši gandrīz visu pilsētiņu, izņemot pašu centru, mums centrā izdodas atrast ēstuvi pārdesmit metru attālumā no mašīnas stāvvietas. Uzēdam zupu un desiņas un nolemjam atgriezties Kühberg. Pa ceļam papildinām pārtikas krājumus, vakaru pavadu dzerot alu un noskatoties Matīsa mēģinājumos apgūt staigāšanas mākslu.