Through the Language Glass: How Words Colour Your World by Guy Deutscher

Šo grāmatu man ieteica izlasīt Lasītāja. Ieteikumu apskatījos un sapratu, ka tiešām mani šī grāmata interesē. Patiesībā šajā grāmatā apskatītā problemātika ir vairāk vai mazāk interesējusi vienmēr. Tātad, vai cilvēka pasaules uztvere mainās atkarībā no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, vai cilvēki, kuru dzimtās valodas atšķiras, realitāti uztver savādāk, vai kad es redzu zaļu krāsu un saku: „zaļš”, vai citai personai „zaļš” ir tikpat zaļš kā man? Skaidra lieta, ka šādu grāmatu es vienkārši nevarēju neizlasīt. Ar grāmatas iegūšanu gan bija nedaudz grūtāk, bookdepository viņa bija “out of stock”, Amazonē tik sen nebiju neko sūtījis, ka nemaz i negribējās. Iegāju Abebooks un izvēlējos lētāko variantu, pāris dienas gan pagāja, līdz grāmatu saņēmu.

Grāmata sastāv no divām daļām, pirmā veltīta krāsu uztverei un valodai. Deviņpadsmitajā gadsimtā seno autoru darbu pētītāji pamanīja dīvainu lietu. Homēra darbos dominējošās krāsas ir balta, melna un sarkana. Turpat ir sastopami izteicieni “jūra vīna krāsā”, “zaļš medus”. Parokoties dziļāk, atklājās, ka visos klasiskajos grieķu un romiešu darbos novērojama šāda dīvainība. Skaidrs, ka pētnieki izdarīja secinājumu – senie autori tā rakstīja tādēļ, ka viņi nespēja atšķirt krāsas un viņu pasaule lielākoties bija balti pelēki toņi, šur tur pa sarkanumam. Cilvēka acs acīmredzot no tiem laikiem ir evolucionējusi, un tagad mēs redzam visu krāsu paleti.

Skaidra lieta, ka šāds apgalvojums liekas smieklīgs, jo izriet no pieņēmuma, ka visam, ko mēs spējam saskatīt un izšķirt, ir jābūt nosaukumam mūsu valodā. Diez vai kāds apstrīdēs to, ka jebkuru ideju ir iespējams izteikt vai izskaidrot jebkurā valodā. Tā nu ar laiku šī teorija tika nodota aizmirstībā. Tomēr tas radīja jaunu pētniecības lauku – kā mūsu dzimtā valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Grāmatas otrā daļa ir sadalīta trīs apakšnodaļās, un ir veltīta iespējamajiem pierādījumiem, ka varbūt tomēr valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Valoda un dzimtes. Visi, kas kaut cik necik ir mācījušies angļu valodu, zinās, ka tur izņemot vārdu ship, nekam citam dzimti nelieto. Viņiem liekas dīvaini, ka, piemēram, mēs katram lietvārdam spējam pateikt, pie kādas sieviešu vai vīriešu dzimtes viņš pieder. Droši vien tikpat dīvaina mums liktos kāda Amazones džungļu tautu valoda, kurā ir piecpadsmit dzimtes – sieviešu, vīriešu, liels, utt. Varētu jau šķist, kas tur liels dzimtes, bet patiesībā, aprakstot kādu notikumu, mēs tās automātiski lietojam, un ir tāds nepieciešamais informācijas minimums, kas mums jāsniedz pavēstot kādu faktu. Grāmatā tas papildus ilustrēts ar daudziem piemēriem, dažām tautām ir svarīgi pateikt laiku, kad ir noticis notikums un cik ilgi notikums risinājies. Ja esi novērojis notikuma sekas, tad tev pareizi jānosaka notikuma norises laiks. Kaut ko sajauksi, sanāks, ka esi melis.

Valoda un orientācija telpā. Ir divi orientācijas veidi egocentriskā un ģeocentriskā. Ja pirmā ir pa labi, pa kreisi, tad otrā ir Ziemeļi Dienvidi, vai pret kalnu vai pa kalnu. Mums laikam ir kaut kāda kombinācija no abiem. Bet Austrālijā ir atrodama cilts, kas visu piesaistījusi reālajām debespusēm, viņu stāsti vienmēr būs ar precīzu debespušu uzskaitījumu. Viņi nekad neteiks tev priekšā ir skudra, skudra vienmēr būs Ziemeļos, Dienvidrietumos vai kā citādi. Viņiem ir grūti uztvert testus ar priekšmetu rotāciju, kas speciāli izveidoti tā, lai mulsinātu tos, kas lietas piesaista absolūtām koordinātēm. Ja godīgi, tad tieši šī nodaļa man šķita visspēcīgākais pamatojums, valodas spējai ietekmēt realitātes uztveri.

Trešā nodaļa atkal veltīta krāsām, lai reabilitētu pirmajā daļā apgāzto ideju. Aprakstīti dažādi testi kā pārbaudīt vai valoda pinas pa vidu krāsu uztverei vai ne. Apcerēta atšķirība starp siņij un goluboj. Apskatīti visnotaļ tehniski aspekti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja godīgi, mani viņa nepārliecināja, ka kaut kādu valodas īpatnību dēļ kāds Tumbatumbas tautas iedzīvotājs realitāti uztvertu savādāk nekā es.

ДОРОГИ СМЕРТНИКОВ by Артем Каменистый

Timura un viņa komandas piedzīvojumi turpinās. Patiesībā gan jāatzīst, ka grāmatas sākumā visa viņa komanda ir viņš viens pats. Neskatoties uz to, Timurs veic Šekltona cienīgu ceļojumu pa Antarktīdu labākajās britu jūrnieku tradīcijās. Bet laika gaitā komanda savācas, un nu jau ir skaidrs, ka Timuram lemts kļūt par pasaules likteņa lēmēju.

Grāmatas lielākā daļa tiek veikta Timura piedzīvojumu aprakstiem, gan kā pārtikt piekrastes ūdeņos nodarbojoties ar garneļu ķeršanu, gan kā izdzīvot seno kara mantojuma ielenkumā. Paralēli netiek aizmirsta Seula zaķa lietas izmeklēšana un Impērijas prinča Monka ģeopolitiskās spēles.

Jāatzīmē, ka neskatoties uz manām bažām šis cikls otrajā grāmatā vēl nezaudē savu pievilcību. Ir jau tāds maģijas un šaujampulvera apkopojums, bet nav tādu supervaroņu, kas ar visu mierīgi tiek galā. Pat tie, kas šeit skaitītos ļauno godā, nemaz tik absolūti ļauni. Arī viņus vairāk vada savas intereses nevis kaut kāds globāls nedarbs kā visu cilvēku nogalēšana vai planētas iznīcināšana. Viņiem tas iespējams nemaz nav vajadzīgs. Kaut gan uz grāmatas beigām es vairs tik pārliecināts nebiju. Noslēpumainajam melno ordenim nez kāpēc ir vajadzīgs vienā vietā nogalināt pārsimttūkstošus cilvēku. Skaidra lieta, tas nav uz labu. Ja ar šāda upura palīdzību viņi atvērs vārtus uz elli, tad būšu grāmatas autorā ļoti vīlies.

Ir gan viens neliels mīnuss, Timuram nonākot uz kontinenta, nez kādēļ izmainās raksturs. Ja agrāk viņš, stepju dēls, nebaidījās nepazīstamos vispirms nogalēt un tad uzdot jautājumus, tad tagad viņš sācis rīkoties pavisam diametrāli pretēji. Uzticas katram svešiniekam, bieži aizmirst par piesardzību, tā vien sāk likties, ka patiesais domātājs ir bijis viņa stepē atstātais zirgs.

Kopumā grāmata atzīstama par lasāmu lieku 8 no 10 ballēm. Skaidrs, ka vientuļā varoņa nelielās brigādes ceļš uz panākumiem diez vai ir atzīstams par kaut ko jaunu fantasy žanrā. Arī globālas sazvērestības teorija šajā žanrā ir diezgan nodrāzta tēma. Autoram tomēr ir izdevies visu daudz maz sabalansēt, nepārvēršot visu par „hack and slash” gabalu.

ВРЕМЯ ОДИНОЧЕК by Артем Каменистый

Šī grāmata ir pirmā no cikla Безымянная Империя. Es personīgi šim ciklam dotu nosaukumu „Timurs un viņa komanda”. Darbība noris uz Zemes, tikai nevar saprast, kur šī Zeme atrodas. Iespējams, ka tā ir mūsu nākotnes Zeme, kas daļēji iznīcināta globālā karā. Iespējams, ka tā ir kaut kāda paralēlās pasaules zeme, kur Austrālija apgriezta ar kājām gaisā. Pēc lielās globālās kataklizamas uz Zemes izveidojās Impērija, kas vairāk vai mazāk sevī ietvēra visas apdzīvotās valstiņas. Impērija pastāv jau vairākus gadu tūkstošus, tomēr nāk pārmaiņu laiks, un daudzi ir sarosījušies, lai izjauktu ierasto kārtību.

Grāmatas galvenais varonis Timurs, stepē uzaudzis debesu cilvēku dēls, savas dienas vada jādelēdams riņķī ar zirgu, šad tad klausoties vecātēva un tēva gudrības, pa reizēm nogalējot pa kādam konkurējošās cilts pārstāvim, un trenējoties šaušanā ar loku. Ierastā kārtība mainās, kad viņa dzimto jurtu iznīcina dīvains cilvēks melnā apmetnī, un ne jau šā tā, bet ar helikopteru (par tādu aparātu eksistenci viņš ir informēts no sava tēva). Stepes pārstāvji ir nolēmuši mainīt savu ģeopolitisko situāciju un atgūt impērijai zaudētās zemes. Tādēļ tiek nolemts sūtīt Timuru uz Impēriju apsildīt degunu un realizēt pareģojumu.

Paralēlās sižeta līnijas mums stāsta par dīvainu meitieti, kas nez kādēļ laiku pa laikam nogalina civiliedzīvotājus ar maģijas palīdzību, sava daļa tiek arī viņas vajātājiem un „Zaķiem”. Kas ir zaķi, es nezinu? Autors neko sīkāk nepaskaidro, iespējams, tie ir kādi elfveidīgi meža iemītnieki, kas dzīvo labilā pamiera stāvoklī ar Impēriju. Viņiem ļoti nepatīk, kad tiek nogalināts kāds no viņu cilts. Par sodu parasti tiek noslaktēts viss ciems, kur šāds gadījums ir noticis.

Tad vēl mums ir izmeklētājs Seuls, kurš nodarbojas ar viena zaķa slepkavības izmeklēšanu, un princis vārdā Monk, kas faktiski pārvalda Impēriju. Autors visas šīs sižeta līnijas ir savērpis kopā diezgan meistarīgi, cenšas sižetu nepadarīt pārāk paredzamu un tai pat laikā izvairīties no megaatrisinājumiem. Jāatzīst, ka lielākoties viņam tas izdodas diezgan labi. Izņemot brīnumainu kuģa uzpeldēšanu, bet tur nu neko nevar darīt, neļaus tak galvenajam varonim nosalt.

Kopumā grāmata interesantāka par Haitanas cikla grāmatām, cerams, ka šāds līmenis saglabāsies līdz beigām. Galvenajiem varoņiem pat ir rakstura iezīmes un sarežģīti personiski motīvi (kuri lasītājam laika gaitā tiek atklāti), diezgan neraksturīgi mūsdienu krievu fantasy, tur parasti klopē ienaidniekus tāpat vien, lai pa kājām nemaisās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Tīri lasāma.

The Illustrated Longitude: The True Story of the Lone Genius Who Solved the Greatest Scientific Problem of His Time by Dava Sobel

Ja tā padomā, tad garuma grādu noteikšanas problemātika mani īpaši nekad nebija nodarbinājusi. Bērnībā pirmā saskarsme radās lasot grāmatu „Noslēpumu sala”, tur kāds Vīrs uzvārdā Smits ar hronometra, saules un klints ēnas palīdzību mierīgi noteica salas koordinātas, lieki piebilst, ka man radās jautājums: pričom te hronometrs? Savukārt par pāris ekstrēmām garuma grādu noteikšanas metodēm man savulaik pavēstīja U. Eko „Viņdienu Sala”. Tomēr gāja laiks, un man radās interese uzzināt kaut ko vairāk.

Papētīju piedāvājumu, un šī grāmata tika rekomendēta visvairāk, tā kā man patīk bilžu grāmatas, tad skaidra lieta – ņēmu ar bildēm. Bija gan jāpērk lietota, jo redz grāmata ir iznākusi pasen un vairs nav pieejama.

Tātad pat 19. gadsimta sākumā pieredzējuši jūras braucēji spēja bez problēmām noteikt platuma grādus, tomēr garuma grādu noteikšana bija vairāk uz izjūtu balstīta nekā uz aprēķiniem. Mūsdienās tas liekas smieklīgi, jo nu jau gandrīz katrā mobilajā telefonā un ūdens vārāmajā aparātā ir GPS uztvērējs. Tā kā tirdzniecība starp kontinentiem attīstījās pamatīgi, tad arvien biežāk radās situācijas, kad klinšu salas, kas pēc kapteiņa domām atradās simts jūdžu attālumā no kuģa kursa, riebīgā kārtā parādījās naktī priekšā kuģa ceļā. Tika zaudēta krava un kuģi, arī kartes par diez ko precīzām nenosauksi. Tas viss radīja arvien lielākas problēmas, līdz briti izsludināja 20000 sterliņu mārciņu lielu prēmiju tam, kas spēs izgudrot praktisku metodi un ierīces, ar kuru palīdzību noteikt garuma grādu līdz pusgrāda precizitātei.

Bija divas dominējošās idejas, zvaigznes debesjumā un pulksteņi. Abām bija mīnusi, zvaigznēm vajadzēja nopietnus novērojumus, pulksteņu pendelēm atklātā jūrā neklājās viegli. Bija arī simtiem nestandarta risinājumu, lielgabala šaušana no stacionāriem kuģiem, telepātija, debessfēras sadalīšanas miljons sektoros, kuri visi jāiegaumē no galvas, ieroča un brūču savstarpējā saite.

Grāmata vairāk ir veltīta tieši pulksteņiem un vienam no pirmajiem hronometra izgudrotājiem John Harrison dzīvesstāstam. Puisim ir bijis reāls ķēriens pulksteņu mehānismos. Tomēr ar ambīcijām gan viņam ir bijis visai pašvaki, to savukārt nekautrējās izmantot „labi ļaudis”, kas reāli aizkavēja viņa godīgi saņemtās prēmijas saņemšanu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz pulksteņos ar sekmēm izmantoja koka zobratus. Jāatzīmē, bildes grāmatai nāca tikai par labu.

ГАРНИЗОН by Игорь Недозор

Šis ir grāmatas ПЛАЦДАРМ tiešs turpinājums. Pirmā sērijas grāmata, šķita ja ne daudzsološa, tad vismaz lasīšanas vērta. Tā nu pamanījis, ka iznākusi otrā sērijas grāmata, iepirku elektronisko versiju un izlasīju.

Padomju karavīru piedzīvojumi magu pasaulē turpinās. Viņus ir pašu valdība steigā pametuši, palikušie mēģina nodibināt kontaktus ar vietējiem pamatiedzīvotājiem un izveidot bāzi tālākām operācijām. Cerības, ka pēc viņiem kāds atgriezīsies ir minimālas, starppasauļu vārti ir aizvērušies, materiāli tehniskā bāze daļēji evakuēta, palikušajiem jākuļas ar to, kas ir. Nav vairs ne miņas no pirmajā daļā novērojamā pārākuma. Resursi ir visai ierobežoti, un ar tiem ir visai grūti realizēt savus plānus. Galvenais plāns ir saglabāt no zemes atnestās zināšanas un izveidot pašiem savu valsti.

Skaidra lieta, ka viņiem ir ārējais ienaidnieks, tā ir kaut kāda sena mistiska magu sekta, kuras uzdevums ir pamodināt savu sen aizmigušo dievu, lai atkal atsāktos tumsas valstība visā pasaulē. Skaidrs, ka šādā pasaulē ir visai grūti ieviest komunismu un vēl grūtāk veikt vispārēju elektrifikāciju.

Kopumā grāmata standarta „bej vraga”. Nav šaubu, kuri lasītājam ir savējie, tie ir zemes iedzīvotāji. Viņu pretinieki simpātiski varētu šķist tikai cilvēkam, kam patīk ar nazi čikāt cilvēkus. Grāmata ir „action based” un pie lasīšanas notur tikai darbība, jā, arī pasaules apraksti nav slikti, bet nekā cita jau tur nav. Personāžu domas vairāk līdzinās stratēģiskās datorspēles spēlētāja domām. Izplānojam, savācam resursus un realizējam, mainās situācija mainām plānu. Kaut kur nomalē attīstām savu bāzi, cik varam apgreidojam un dodamies karā, nedaudz politikas un tirdzniecības.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet tāda smadzeņu tukšgaitas nodrošināšanas grāmatiņa. Ja neesi lasījis sērijas pirmo grāmatiņu, tad var arī netērēt laiku šai.

The Natural History of Unicorns by Chris Lavers

Katrs, kas kaut nedaudz ir informēts vienradžu teorijā zinas pāris lietas. Vienradzis ir balts zirģelis, kas klīst pa pasauli ar taisnu ragu pierē. Nopietnāki zinātāji ir informēti, ka vienradzi noķert nemaz nav tik viegli, lai to pieveiktu ir nepieciešama vismaz viena jaunava, pļava un netāls vienradzis. Pavisam slīpētie spēs no galvas citēt viduslaiku bestiārijus un saskatīt vienradzī Kristus simbolu, Enki ar viņa ragu galvasrotu, Mazdas radījumu un, iespējams, Mahabharatas personāžu Risyasring.

Varētu jau stāstīt, ka izlasīt grāmatu mani pamudināja šis stāstiņš, atrasts interneta dzīlēs, patiesība jau kā vienmēr ir daudz blāvāka, gribējās uzzināt šo to vairāk par vienradzi. Tā nu ir sanācis, ka bērnu dienās man uz nekādām pasaku valstībām nokļūt neizdevās (tas gan nez kāpēc riņķī un apkārt gadās ar amerikāņu bērniem amerikāņu filmās), un vienradzi savām acīm skatījis neesmu. Tādēļ ķēros pie šīs grāmatas ar neviltotu entuziasmu.

Teikšu uzreiz, kā ir, grāmata mani neaizrāva, jā, viņa ir informatīva, autors ir izmantojis visus pieejamos avotus, bet viņa ir tāda nedaudz pasausa antilopju, aunu, jaku un oriksu ragu salīdzinošā analīze kultūrvēsturiskajā konspektā. Sākumā mums tiek pastāstīta Ctesias leģenda, kas veltīta vienragainam ēzelim, tālāk seko Tibetas ragulopu nopietna analīze, un izdarīti secinājumi par vienradža dabu. Un tas tā turpinās, ejot cauri dažādos gadsimtos sarakstītiem vēstījumiem. Lai grāmata neaprobežotos tikai ar Eiropu, tiek piesauktas arī Āzijas tautu leģendas.

Ja viduslaikos Tev piederēja narvaļa rags, tad tu biji „zirgā”. Viņu puslīdz droši varēja uzdot par vienradža ragu, un tā unikalitātes dēļ varēji par viņu prasīt jebkādu cenu. Arī mamuta ilknis nebija peļama lieta. Vienu laiku ar vienradža raga pulveri tirdzniecība noritēja ne sliktāk kā mūsdienās ar kaut kādu Herbalife, cilvēki vienmēr ir gribējuši izveseļoties uzreiz no visām slimībām.

Lasot grāmatu es sapratu, man ir nepieciešam savā grāmatu plauktā vismaz viens viduslaiku bestiārijs, kaut vai krāsaina kopija, pārtulkota mūsdienu mēlē. No visas grāmatas mani visvairāk fascinēja nevis vienradža, bet bebra apraksts (ņemts no Theobalda Physiologus bestiārija), kas tika pieminēts tikai garāmejot. To ir vērts izlasīt katram pašam:

Of the beaver There is an animal called the beaver, which is extremely gentle; its testicles are are highly suitable for medicine. Physiologus says of it that, when it knows that a hunter is pursuing it, it bites off its testicles and throws them in the hunter’s face and, taking flight, escapes. But if, once again, another hunter is in pursuit, the beaver rears up and displays its sexual organs. When the hunter sees that it lacks testicles, he leaves it alone. Thus every man who heeds God’s commandment and wishes to live chastely should cut off all his vices and shameless acts, and cast them from him into the face of the devil. Then the devil, seeing that the man has nothing belonging to him, retires in disorder. That man, however, lives in God and is not taken by the devil, who says: ‘I will pursue, I will overtake them…'(Exodus, 15:9) The name castor comes from castrando, ‘castrate’.

Skaidrs, ja ko tādu var uzrakstīt par bebru, tad jau arī par zosi sanāks neslikts stāsts.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasīt jau var, dažas nodaļas pat ir ļoti interesantas, dažas atkal tādas pasausas. Šķiet, pasausajās autors būs pārāk aizrāvies ar slaveno vienradžu pētnieku White un Laufer darbu citēšanu.

ЭТО НАШ ДОМ by Артем Каменистый

Kārtējais krievu fantastiskā bojevika gabals. Šī ir Haitanas hroniku ceturtā grāmata. Kosmiskās kataklizmas rezultātā neliela Krievijas pilsētiņa tiek pārnesta uz paralēlo pasauli. Pārnesti tiek arī pārdesmit tūkstoši tās iedzīvotāji. Skaidrs, ka jaunajā pasaulē viņi nav īpaši gaidīti viesi, sākumā viņus vajā kanibāli vaksi, vēlāk simbiotu haitu armijas. Tomēr Zemes iedzīvotājiem, liekot lietā savu pārsvaru tehnoloģijās un šaujamieročos, izdodas ne tikai izdzīvot, bet arī nodibināt savu valsti.

Lielie iekarojumi veikti, valsts nodibināta, ārējais ienaidnieks sakauts, bet naudiņas autoram vajag. Par ko, lai autors raksta? Šādos gadījumos paliek tikai pāris iespējas – pastāstīt par jaunās pasaules vēsturi, sākt aprakstīt arī notikumus no cilvēku ienaidnieku redzespunkta, atrast citus izdzīvojušos, par kuriem vēl nav stāstīts, un iekšēja revolūcija.

Šoreiz autors izlēmis par labu pēdējiem diviem variantiem, izrādās, pārnesta ir ne tikai pilsēta, bet arī viena lidmašīna ar pasažieriem, kas nolaidusies ne vairāk ne mazāk kā haitu teritorijā. Un salinieku ciematā sākas neliels militārs apvērsums. Tad nu vis sižets risinās ap šiem diviem notikumiem. Lasītājs šo to jaunu uzzina par haitu civilizāciju (vairāk gan nākas piedomāt pašam), palasīties pāris prison break cienīgas bēgšanas epizodes, ir arī pāris Austrālijas vēstures cienīgi „last stand” un veiksmīgas izglābšanās no nāves.

Tā kā pēdējo cikla grāmatu lasīju kaut kur gadu atpakaļ, tad jāatzīst, neko lāga neatcerējos no iepriekšējiem notikumiem. Sākot lasīt, atmiņa sāka ataust, un pašam par brīnumu, lielāko daļu atcerējos. Te nu būtu vietā pasūdzēties par triloģiju un megaloģiju autoru slinkumu. Tev, cilvēkam, izlasot, teiksim, cikla pirmo grāmatu, nākamo nākas gaidīt veselu gadu. Gaidīšanas procesā tu paspēj aizmirst to, kas bija pirmajā. Sadabūjis otro grāmatu, tu nemaz vairs lāga neatceries, par ko bija pirmā grāmata (tādēļ jau es rakstu savu blogu, lai saliktu sev atmiņai ceļazīmes un atcerētos).

Kopumā grāmata viduvēja lieku 7 no 10 ballēm, sižets ar īpašu oriģinalitāti vairs neizceļas. Grāmatas galvenais varonis Oļegs pretiniekus klopē bariem, ideoloģiskos ienaidniekus nospiež ar intelektu un, kā jau ģeologam pienākas, atrod pa kādai rūdas iegulai. Un lai ar cik kritiski es te neizteiktos, grāmatu izlasīju vienā paņēmienā no vāka līdz vākam.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.

The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke

Šogad jau izlasīju šīs autores, manuprāt, labu grāmatu „Džonatans Streindžs un misters Norels”. Nesen meklējot ko lasīt, atradās arī šīs pašas autores neliels stāstu krājums. Grāmatā atrodami astoņi stāstiņi. Visi viņi tiek veltīti elfu un cilvēku tēmai. Stāsti ieturēti pasaku stilā, tai pat laikā norādot, ka tas viss notiek, kādā paralēlās pasaules Anglijā, kuras iedzīvotājiem šādi notikumi ir ikdiena.

Stāstiņi, manuprāt, nav tik izdevušies, kā augstāk piesauktā grāmata. Stāstiņu kvalitāte ir visai atšķirīgi. Piemēram, „Jhon Uskglass and the Cumbrian Charcoal Burner” ir vienkāršs anekdotisks pasakas remeiks. Vislabākais stāsts, manuprāt, ir „Mr Simonelli or the Fairy Widower” –par cilvēku, kurš atklāj, ka patiesībā ir elfs. Stāsts ir pilns ar elfu lietām – tiek nolaupīti cilvēki, viņu viltus spožums, neģēlīgā daba un absolūts egoisms. Neslikts ir arī stāsts par hercogu Velingtonu, kur parādīts, kā uzņēmīgs cilvēks izmantojot tikai šķēres var mainīt savu likteni, ak jā, te gan ir papildus nepieciešama paša likteņa drānas klātbūtne. Vienu gan nesapratu, kādēļ elfu jaundzimušais uz ogļu lāpstas jāšauj ugunī?

Stāsts “On Lickerish Hill” arī nebija zemē metams. Tāda pārveidota Rumpelrūķa versija, nu tā pasaka, kad cilvēkam par kādu elfa pakalpojumu ir jāuzmin viņa vārds vai arī jānonāk tā verdzībā uz mūžu. Stāsta maniere ir visai dīvainā angļu (internetā atradu, ka tas esot Suffolkas dialekts) valodā. No sākuma grūti lasās, bet pēc pāris lapaspusēm jau pierod. Tikai nesapratu vai feju/elfu kļūdaina saukšana par Pharisees, kas man vairāk atgādina Farizeji, ir speciāli tā domāts.

“When I waz a child I lived at Dr Quince’s on the other side of Lickerish Hill. Sometimes in a winters-twilight I have look’t out of Dr Quince’s windowe and seen Lickerish Hill (where the Pharisees live) like a long brown shippe upon a grey sea and I have seen far-awaie lights like silver stares among the dark trees.”

Es šo grāmatu ieliktu pie kategorijas „sieviešu grāmatas”, daudz tiek runāts par mīlestību, nopietni sarunu atstāsti pie tējas galda, ir arī pāris ļauni onkuļi, viss tiek pasniegts tādā atturīgā manierē. Domājams arī, ka ne visiem šī grāmata varētu patikt, jo daļai no cilvēkiem lasīt stāstus par elfiem, kas ieturēti deviņpadsmitā gadsimta stilā varētu likties garlaicīgi.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasot jāatceras, ka tie ir stāsti nevis integrēts kopums. Tāds viegli izklaidējošs lasāmais, grāmatas beigās sāka nedaudz nepatikt autores atsvešinātais tonis, arī paši tēli kā jau tas stāstos nākas nav tik „dziļi”, un viņu personības ir tikai ieskicētas. Jāņem vērā arī fakts, ka elfu cilvēku attiecības nemaz jau nav tik daudzveidīgas, un uz grāmatas beigām stāsti varētu sākt šķist līdzīgi cits citam.

Vai ir iespējams lasīt grāmatu telefonā? Personīgā pieredze.

Nesen iznāca Android platformām domātā Amazon Kindle programmiņa. Šis fakts mani pamudināja veikt sekojošu eksperimentu – pārliecināties, cik ērti ir lasīt grāmatu mobilajā telefonā. Galu galā LCD vai AMOLED ekrāns tomēr nav nekāds e-ink.

Pirms uzsāku eksperimentu, atzīšos biju visnotaļ negatīvi noskaņots uz grāmatu lasīšanu mobilajās ierīcēs. Cik ir bijusi pieredze ar grāmatu lasīšanu datorā, tas vienmēr ir beidzies ar pamatīgu acu nogurumu. Tā nu uzskatīju, ka grāmatu lasīšana ar iPhone vai iPad ir tas pats, kas gludināt veļu zem ūdens vai kalna virsotnē (ir tāds sporta veids), darīt jau var, bet ņemšanās ir lielāka nekā vērts rezultāts.

Lai nebūtu tukša muldēšana un viena tante teica secinājumiem, kas rodas pēc divu vai trīs lapaspušu izlasīšanas, nolēmu izlasīt vidēju formāta grāmatu ar 256 lapaspusēm. Domāts, darīts. Uzinstalēju uz sava HTC Desire Kindle programmiņu, nopirku grāmatu The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke un sāku lasīt (pēc darbalaika beigām). Lasīšana notika kā parasti ikdienā ar jebkuru citu grāmatu. Vilcienā uz darbu, vilcienā no darba un vakarā pirms gulēšanas.

Kindle programmas saskarne atzīstama par nesliktu, nekā lieka, tīri funkcionāla. Var pamainīt fontu lielumus, background toņus, ekrāna spilgtumu, pāršķirt lapaspuses (tas nav mazsvarīgi).

Kā jau bija gaidāms, tad sēžot uz soliņa saulē lasīšana ir neiespējama, telefons pat uz visnīgrāko spilgtumu, nespēj novērst sava mūļa, saules vai apkārtnes redzēšanu ekrānā. Lasāmais praktiski nav saredzams. Skaidrs, ka ir iespējams sagriezties, saliekties tā, lai šo to varētu izlasīt, bet diemžēl šādas pozas radīs aizdomas līdzcilvēkos, par tavu garīgo veselību, redzes stāvokli un no vecākiem mantotajiem ģenētiskajiem defektiem.

Vilcienā gan lasīšana ir tīri reāla lieta, protams, jāizvairās no tiešas saules gaismas krišanas uz ekrāna, bet tā kā apgaismojums nav tik intensīvs, tad pati lasīšana problēmas nesagādā. Atspīdums, ja salīdzina ar e-ink ekrānu, tomēr ir diezgan pamatīgs (ja ir luste, tad vari pētīt blakussēdētājus kā ar spogulīti). Lapu pāršķiršana gan jāveic diezgan nopietnā ātrumā, bet tas nekas, beigās piešaujies un šķir jau neaizdomājoties. Mīnuss, acis nogurst pamatīgāk, nekā no grāmatas lasīšanas. Tas gan ir subjektīvi, jo nekāda speciāla mērījuma, lai noteiktu acu nogurumu es neveicu. Vēl pamirkšķinot acis pēc lasīšanas, kādu laiku acu priekšā rēgojas telefona ekrāns.

Lasīšanai mājās – istabā, problēmas ir vēl mazāk, tikai jāatrod vieta, kur gaisma no lampas nespīd pa tiešo uz ekrāna, tas gan nedaudz ierobežo vietas, kurās tu vari lasīt. Var arī palasīties pustumsā neslēdzot iekšā gaismu vispār, tā gan, protams, ir reāla acu bendēšana, bet var. Vienīgais mani visu laiku nomāca jautājums, kāpēc es te mocos (tāpat kā ja burziņā, kur citi dzer no graņonkām, bet tu nez kāpēc no uzpirksteņa)?

Secinājumi:

Grāmatu uz mobilā telefona izlasīt var, bet tas nav ērti;

Saulainā laikā ārā lasīšana praktiski nav iespējama;

Acis nogurst ātrāk lasot no LCD ekrāna (nu gan atklājums);

Ja būs iespēja es turpmāk grāmatu lasīt no mobilā netaisos, tas nav pārāk ērti, un pirms uzsākt lasīšanu, tev jānodarbojas ar lietām, kuras tu lasot parasto vai e-ink tehnoloģiju grāmatu nemaz neievēro (kur atrodas lampa, kas tur ekrānā atspīd) ;

Nevar izslēgt, ka nenobriedušākam prātam grāmatas izlasīšana mobilajā, iespējams, pagarina krānu par pāris centimetriem uz kādu laiku. Pirmkārt, tu vilcienā vai jebkurā sabiedriskā vietā, visiem rādi savu kruto telefonu vai mobilo ierīci. Otrkārt, tu parādi līdzcilvēkiem, ka proti lasīt (te gan var nākties lasīt skaļi, un ja ir paradums lasot vilkt līdzi pirkstu, tas nospeķos ekranu, padarot lasīšanu vēl grūtāku). Treškārt, tu par to visu vari tiešsaistes režīmā tvītot, radot skaudību tajos, kas tevi tieši redzēt nevar. Kumulatīvajam efektam vajadzētu būt iespaidīgam;

Ir visam šim pasākumam arī pozitīvs pielietojums. Šad tad man rodas problēmas izštukot, kādu grāmatu lai pērk, lasa nākošo. Tad, lūk, Kindle piedāvā lejupielādēt grāmatas samplu, lielākoties var izlasīt pirmo nodaļu par brīvu. Tad nu bada laikā, kad jāslaistās bez grāmatas pie rokas, var palasīt, lai noteiktu, ir vai nav grāmata iegādes vērta papīra formā;

Kindle e-grāmata (vismaz tā, kas man gadījās) ir diezgan švakas kvalitātes. Rindkopas netiek atdalītas, konvertēšanas procesā radušies artefakti nav izravēti. Piemēram, It konsekventi tika rādīts kā 7/;

Kopumā, nopietnas grāmatas joprojām pirkšu papīra formātā, krievu fantasy un jaunos bestsellerus lasīšu uz sava Sony e-lasīkļa. Mans mobilais telefons labākajā gadījumā var cerēt, ka uz viņa lasīšu grāmatu demo versijas.

PS. Varat mani apsveikt vārda dienā 😉

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …