Katrs, kas kaut nedaudz ir informēts vienradžu teorijā zinas pāris lietas. Vienradzis ir balts zirģelis, kas klīst pa pasauli ar taisnu ragu pierē. Nopietnāki zinātāji ir informēti, ka vienradzi noķert nemaz nav tik viegli, lai to pieveiktu ir nepieciešama vismaz viena jaunava, pļava un netāls vienradzis. Pavisam slīpētie spēs no galvas citēt viduslaiku bestiārijus un saskatīt vienradzī Kristus simbolu, Enki ar viņa ragu galvasrotu, Mazdas radījumu un, iespējams, Mahabharatas personāžu Risyasring.

Varētu jau stāstīt, ka izlasīt grāmatu mani pamudināja šis stāstiņš, atrasts interneta dzīlēs, patiesība jau kā vienmēr ir daudz blāvāka, gribējās uzzināt šo to vairāk par vienradzi. Tā nu ir sanācis, ka bērnu dienās man uz nekādām pasaku valstībām nokļūt neizdevās (tas gan nez kāpēc riņķī un apkārt gadās ar amerikāņu bērniem amerikāņu filmās), un vienradzi savām acīm skatījis neesmu. Tādēļ ķēros pie šīs grāmatas ar neviltotu entuziasmu.

Teikšu uzreiz, kā ir, grāmata mani neaizrāva, jā, viņa ir informatīva, autors ir izmantojis visus pieejamos avotus, bet viņa ir tāda nedaudz pasausa antilopju, aunu, jaku un oriksu ragu salīdzinošā analīze kultūrvēsturiskajā konspektā. Sākumā mums tiek pastāstīta Ctesias leģenda, kas veltīta vienragainam ēzelim, tālāk seko Tibetas ragulopu nopietna analīze, un izdarīti secinājumi par vienradža dabu. Un tas tā turpinās, ejot cauri dažādos gadsimtos sarakstītiem vēstījumiem. Lai grāmata neaprobežotos tikai ar Eiropu, tiek piesauktas arī Āzijas tautu leģendas.

Ja viduslaikos Tev piederēja narvaļa rags, tad tu biji „zirgā”. Viņu puslīdz droši varēja uzdot par vienradža ragu, un tā unikalitātes dēļ varēji par viņu prasīt jebkādu cenu. Arī mamuta ilknis nebija peļama lieta. Vienu laiku ar vienradža raga pulveri tirdzniecība noritēja ne sliktāk kā mūsdienās ar kaut kādu Herbalife, cilvēki vienmēr ir gribējuši izveseļoties uzreiz no visām slimībām.

Lasot grāmatu es sapratu, man ir nepieciešam savā grāmatu plauktā vismaz viens viduslaiku bestiārijs, kaut vai krāsaina kopija, pārtulkota mūsdienu mēlē. No visas grāmatas mani visvairāk fascinēja nevis vienradža, bet bebra apraksts (ņemts no Theobalda Physiologus bestiārija), kas tika pieminēts tikai garāmejot. To ir vērts izlasīt katram pašam:

Of the beaver There is an animal called the beaver, which is extremely gentle; its testicles are are highly suitable for medicine. Physiologus says of it that, when it knows that a hunter is pursuing it, it bites off its testicles and throws them in the hunter’s face and, taking flight, escapes. But if, once again, another hunter is in pursuit, the beaver rears up and displays its sexual organs. When the hunter sees that it lacks testicles, he leaves it alone. Thus every man who heeds God’s commandment and wishes to live chastely should cut off all his vices and shameless acts, and cast them from him into the face of the devil. Then the devil, seeing that the man has nothing belonging to him, retires in disorder. That man, however, lives in God and is not taken by the devil, who says: ‘I will pursue, I will overtake them…'(Exodus, 15:9) The name castor comes from castrando, ‘castrate’.

Skaidrs, ja ko tādu var uzrakstīt par bebru, tad jau arī par zosi sanāks neslikts stāsts.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasīt jau var, dažas nodaļas pat ir ļoti interesantas, dažas atkal tādas pasausas. Šķiet, pasausajās autors būs pārāk aizrāvies ar slaveno vienradžu pētnieku White un Laufer darbu citēšanu.