Navigate / search

Forbidden Creatures: Inside the World of Animal Smuggling and Exotic Pets by Peter Laufer

Forbidden creatures

Vai esat kādreiz domājuši kādēļ cilvēki mājās tur šimpanzes, tīģerus vai trīsmetrīgus pitonus? Kas ir tas faktors, kas liek cilvēkam izvēlēties turēt mājās reāli bīstamus dzīvniekus? Ja neesat, tad grāmatas autors liks par to aizdomāties, ja esat, tad uzzināsiet pašu turētāju un viņu oponentu viedokļus.

Tā kā salīdzinoši nesen biju lasījis šī autora darbu par tauriņu kolekcionāru, audzētāju un kontrobandistu dīvaino pasauli, tad šo grāmatu nopirku nešauboties, ka būs laba. Mani, jau kā lauku puiku, šad tad velk palasīties par dzīvnieciņiem un viņu kopējiem/saimniekiem. Pats personīgi uzskatu, ka cilvēks savā sētā var turēt kaut vai Bengālijas tīģeri, ja vien viņš spēj nodrošināt tam normālus apstākļus un to, ka viņš nejaušam garāmgājējam nepārkož rīkli. Uzskatu arī, ka muļķis radīs apdraudējumu sev un sabiedrībai, ja tam mājās būs parasta aita.

Autors grāmatu sarakstījis tādā nedaudz sensacionālā noskaņā. Sākumā viņš mums pavēsta kādu šaušalīgu atgadījumu no eksotisku zvēru turētāju ikdienas. Piemēram, šimpanze uzbrūk savas saimnieces draudzenei un sakropļo to, pitons nožņaudz mazuli utml. Tālāk viņš nodarbojas ar iesaistīto pušu intervēšanu, speciālistu un savu uzskatu atreferēšanu, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas pilnvērtīgāku notikumu un iespējamo cēloņu aprakstu. Pēc tam lasītājs pats var izveidot savu uzskatu par notikušo, vai pieslieties kādai no pusēm. Tas nenoliedzami ir patīkami, ka netiek veikta moralizēšana un citu pasaules uzskatu aplikšana. Tas nenoliedzami piedotu grāmatai lielāku popularitāti, bet liktu zaudēt objektivitāti.

Mans personīgais uzskats par eksotisku dzīvnieku turētājiem ir sekojošs – dīvaiņi, kas patiesībā nemaz paši nezina, uz ko ir parakstījušies. Daļa no viņiem pat nav gatava investēt savos mājdzīvniekos pietiekami daudz laika, viņiem tas ir tikai statusa apliecinājums. Piemēram, Stalone un viņa leopards – grāmatā labi aprakstīts dzīvnieku pārdevēja viedoklis par cilvēkiem, kam ir nauda, bet nav saprašanas. Otra daļa ir tādi, kuru dzīvniekmīlestība ir totāli aptumšojuši viņiem prātus, viņi dzīvniekos saredz savus bērnus, ekstrapolē uz tiem cilvēku psiholoģijas zināšanas un apgalvo, ka piemēram, čūskām ir kaut kādas emocijas. Lai gan patiesībā neviens pat lāga nezina, vai „tām maz kāds ir mājās”.

Otrs nozīmīgais apskates objekts ir dzīvnieku kontrabanda un pavairošana. Pareizi jau ir, ja nebūtu pieprasījuma, tad nebūtu arī piedāvājuma. Tomēr vienmēr atradīsies kāds pircējs tikko no Taizemes atvestam pērtiķītim vai baltam tīģerītim. Šoreiz gan autoram nav veicies ar īstenu kontrabandistu atrašanu un intervēšanu, kas liek stāstus balstīt uz dzirdēto un lasīto.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, biju sagaidījis tomēr nedaudz plašāku dzīvnieku klāsta apskatīšanu. Diemžēl autors aprobežojās tikai ar tīģeriem, šimpanzēm un čūskām, zirnekļi tika pieminēti tikai garāmejot.

Alfred Hitchcock’s Anthology: A Choice of Evils

Choice of evils

Kaut kad sen, sen atpakaļ, kad vēl mācījos vidusskolā, man galvā ienāca ideja mācīties angļu valodu. Manis pielietotā metode bija elementāra – paņem grāmatu un lasi, vārdus, kurus nezini, izraksti uz lapiņas un iemācies. Pirmā grāmata lasīsies nedēļu un pierakstīsi bezmaz vai katru vārdu, nākamā ies ātrāk un pēc diviem mēnešiem jau varēšu lasīt angliski gandrīz kā savā dzimtajā valodā. Man šķiet, ka man sanāca. Hičkoka antoloģijas bija vienas no tām grāmatām, kas bija pieejamas Talsu bibliotēkā angļu valodā diezgan lielā skaitā, un varētu teikt, vienas no galvenajām manu vārdu krājumu papildinātājām.

Nesen mani parāva nostaļģija par šīm grāmatām, veicu nopietnu izmeklēšanu – no sākuma, lai noskaidrotu, kas tās bija par grāmatām. Tad atrast un iegādāties. Tad sagaidīt līdz pastnieki tās atgādās līdz namdurvīm. Iesākumā pasūtīju trīs no aptuveni trīsdesmit, ja iepatiksies iegādāšos visas.

Tātad šī grāmata ir par ļaunuma izvēli. Cilvēki šad tad vēlas nodarīt pāri viens otram vai nu aiz atriebības, pieviltas cerības vai vienkārši tāds darbs. Jautājums ir tikai kā to izdarīt, kādu ļaunumu izvēlēties. Grāmatā ir veseli 34 stāstiņi, kur stāsta personāži nodarbojas ar šī ļaunuma izvēli. Tā var būt gan perfekta slepkavība, slepkavības inscinējums, veids kā tikt galā ar laupītāju, veids kā uzmest citus. Stāstiņi ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt un pietiekami dažādi, lai nesāktu atkārtoties.

Kopumā neteiktu, ka labākais no šīs antoloģijas stāstu krājumiem. Stāsti lielākoties ir veidoti pēc principa – negaidītas beigas, kas liek uz visu paskatīties nedaudz citā gaismā un nodomāt: nu gan autors labi izštukojis. Pāris stāsti beidzas ar tādu kā likteņa ironijas akcentiņu – šķietamā slepkavība nejauši sanāk kā īsta, brīdī kad personāžs ir atbrīvojies no visiem konkurentiem, viņš sēž akas dibenā ar lauztu kāju. Pāris stāsti nedaudz velk uz neliela detektīva pusi, bet ne pārāk nopietni.

Grāmata manuprāt ir pelnījusi 8 no 10 ballēm. Tas gan ir tāds pats rādītājs kā vidējā temperatūra palātā, jo daži stāsti ir 10 baļļu vērti, daži tikai 5.

Packing for Mars: The Curious Science of Life in the Void by Mary Roach

packing for mars

Tā kā grāmatas autore man jau ir pazīstama ar saviem darbiem, kas veltīti līķiem, spokiem un seksam, tad grāmatu iepriekš pasūtīju līdz ko uzzināju par tās iznākšanu.

Standarta grāmatas mums parasti vēsta par kosmonautiem/astronautiem/taikonautiem, varoņiem, cilvēkiem, kas visu savu mūžu gatavojušies, lai nokļūtu kosmosā, nestu savas valsts vārdu pasaulē un vienkārši parādītu kaimiņiem, ka mēs esam krutāki. Tomēr šīs standarta grāmatas mums bieži vien aizmirst pavēstīt sadzīvisko kosmiskā lidojuma pusi.

Grāmata vairāk apskata tieši kosmisko lidojumu sadzīvisko pusi nevis kosmisko lidojumu nozīmi cilvēces vēsturē un raķešdzinēja evolūciju no V-1 līdz mūsdienu agregātiem. Par šo tēmu jau ir sarakstītas pietiekami daudz citu grāmatu. Nav jau tā, ka par kosmonautu ikdienu būtu klusēts, šad tad kāds eksastronauts uzraksta savu biogrāfiju, kāds kosmosa tūrists padalās savos iespaidos, galīgs informācijas vakuums jau nav.

Autore apskata vienkāršu cilvēku interesējošus jautājumus. Ja divi vīri dzīvo vairākas nedēļas kopā telpā, kas nav lielāka par vieglās mašīnas salonu bez tualetes, kā tas ir? Kādas vispār kosmiskajos aparātos ir tualetes un iespēja aiziet pačurāt? Vai tā ir taisnība, ka kosmiskajās stacijās šad tad izceļas pa kautiņam? Kā tas ir iziet atklātā kosmosā? Vai sekss bezsvara stāvoklī ir iespējams? Autore cenšas sniegt atbildi uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Jāatzīst diezgan detalizēti un no pirmavotiem – pašiem kosmonautiem un astronautiem.

Te gan jāatzīst, ka krievu/padomju kosmonauti ir daudz runīgāki par šīm tēmām. Viņi labprāt dalās savos piedzīvojumos un metodēs, kā dabūt augšā kosmosā kaut ko stiprāku par tēju. Labprāt apspriež psiholoģiskās problēmas, kas rodas komandai ilgstoši uzturoties kosmosā. Izcils bija stāsts par to kā reiz krievu kosmonauti noēduši kādam bioloģiskam eksperimentam paredzētos sīpolus, jo, redz, kā tad ēdīs pliku rupjmaizi. Amerikāņu astronauti gan ir daudz cimperlīgāki, tie vienmēr mēģina izvairīties no atbildēm, kas neskar tiešos misija mērķus, lai gan pensionāri ir runājami.

Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta dzīvniekiem kosmosā, izrādās PSRS sūtījuši kosmosā kuces tikai tādēļ, ka suņiem čurājot būtu jāpaceļ kāja. Izrādās, ka ASV ir populāra leģenda, ka viņu mērkaķīši (ASV izvēlētie dzīvnieki) esot bijuši tik cītīgi onānisti, ka viņu rokas esot bijušas jāpiesien pie krēsla. Tā gan izrādās tikai leģenda. Tomēr patiesība ir tā, ka ASV piecdesmitajos gados izstrādājot tehnoloģijas drošības siksnām, kas noturētu astronautus savās vietās, izmēģinājumos izmantoti nevis manekeni, bet dzīvi cilvēki.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autore nav pazaudējusi savu spēju interesanti un sakarīgi apskatīt tematu. Problēmas viņai un viņas redaktoram gan sagādā krievu valoda. Piemēram, sastrēgums – krieviski nez kādēļ nosaukts „stopka”, līdz ar to radot nesapratni kā vārdu „probka” amerikānis var sajaukt ar „popka”. Iesaku izlasīt visiem. Te ir atrodams viņas podkāsts, kas veltīts šai grāmatai.

КРАДУЩИЙСЯ В ТЕНИ by Алексей Пехов

Zagšanās ēnā

Pirms sākt stāstīt par šo grāmatu, iesākumā vajadzētu pastāstīt par datorspēlēm un to ietekmi uz fantasy grāmatām. Iespējams, ka viss ir tieši otrādi. Tad nu, lūk, laikā kad es mācījos augstskolā (kas to būtu domājis) iznāca tāda spēlīte, kas saucās „Thief”. Spēlīte šķita baisā novitāte – jāslapstās pa tumsu, jāapdullina sargi un jāzog, jāzog. Spēlītes galveno varoni sauca Garrets, pēc savas uzvedības man viņš nedaudz atgādināja Shadowspan no R.Asprina „Zagļu pilsētas” antoloģijas. Pāris gadus vēlāk pēc spēlītes izspēlēšanas manās rokās nonāca šī Pehova grāmatiņa, kuras galvenais varonis arī nosaukts par Garretu, un arī viņš pēc profesijas ir zaglis, iespējams, labākais pilsētā. Domāju, ka līdzība ir diezgan acīm redzama, arī pasaule izskatās līdzīga. Te gan jāpiezīmē, ka es šādu nelielu plaģiātismu nebūt nenosodu, galvenais, lai autors nesalaiž visu dēlī.

Šajā gadījumā, manuprāt, nekas dēlī salaists nav. Garrets profesionāls zaglis, saņem pasūtījumu nolaupīt zelta statueti, kas atrodas kādā karaļa radugabala mājā. Tā kā šis darbs ir profesionāls izaicinājums, tad puisis ķeras pie darba. Tomēr lietas nenotiek kā plānots (bet skaidrs, kas tad mums rakstīs grāmatu par parastu zagļa ikdienu), zādzības laikā kaut kāds mistisks dēmons atsaucoties uz Saimnieku, nogalē karaļa radugabalu zagļa klātbūtnē. Tālakais sevī ietver veiksmīgu pasūtījuma izpildīšanu, tūlītēju arestu un tikšanos ar pašu Karali. Te nu Garrets uzzina, ka viņam ir uzdots ne vairāk ne mazāk izglābt esošo pasaules kārtību.

Atkal galvu ir pacēlis mags Nenosaucamais (vīrs savā laikā savārīja tādas ziepes, ka viņa vārdu izdzēsa no vēstures annālēm), pulcina orku karapūļus, lai iekarotu Gerreta dzimteni. Ir gan reāls risinājums, kas saucas „Likteņa rags”. Tas tāds sens ogre civilizācijas artefakts, kas nez kādēļ attur Nenosaucamo no tiešas agresijas. Tomēr arī šis rags laika gaitā ir pakāsts, pareizāk sakot, noslēpts dīvaina ģeoloģiska objekta „Hard spain” katakombās, tikai neviens nezin kur īsti. Iepriekšējās ekspedīcijas cietušas neveiksmi, un nu ir Garreta kārta pierādīt, ka tikai zaglis var iznest artefaktu no mošķu apdzīvota pagraba mīnus ntā stāva.

Patiesībā grāmata ir ļoti laba, tik laba, ka esmu nolēmis pēc pāris gadiem viņu izlasīt vēlreiz. Autora izdomātā pasaule ir ar interesantu vēsturi. Jā, tajā dzīvo cilvēki, orki, elfi, rūķi un punduri, tomēr viņu vēsture ir nedaudz komplicētāka, par „mēs visi viens otru ienīstam”. Arī Garreta tēls nav standarta situ un kauju tipāžs, puisis lietām pieiet ar prātu, lai gan nākas šad tad arī pāris radības nogalēt. Patīk tās nodaļas, kas kalpo kā flashbacks Garreta pasaules vēsturē. Viņas tiešām nāk par labu sižetam kopumā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 balles. Šī nu būtu tā grāmata, kuru vismaz es ieteiktu katram fantasy žanra cienītājam.

The Book on the Bookshelf by Henry Petroski

The book on the bookshelf

Domāju, ka pastāv varbūtība, ka šī nu ir grāmata, kuru Latvijā diez vai kāds bez manis ir lasījis. Nez vai mums ir daudz tādu cilvēku, kurus interesē grāmatu plauktu dizaina attīstības vēsture. Protams, es nevaru izslēgt iespēju, ka slepenajās bibliotekāru brālībās (pareizāk gan, manuprāt, būtu teikt māsībās) šī grāmata ir obligātās literatūras sarakstā, bet mums parastajiem mirstīgajiem, domājams, nekad nebūs lemts izzināt patiesību šajā jautājumā. Zinātāji to droši vien neafišē, lai nākamajā bibliotēkas apmeklējuma reizē viņus nenogalētu kāds nelaikā apkritis grāmatu plaukts.

Līdz šim vienīgā grāmata, kura kaut nedaudz man saistījās ar grāmatu skapju vēsturi, man bija „Rozes vārds”, kaut gan arī tā vairāk pievērsās grāmatu kataloģizācijas un bibliotēkas izkārtojuma problēmām. Šo grāmatu nopirku aiz pārskatīšanās, biju sapratis, ka grāmata man vēstīs par grāmatām, to „shelf” vāka maliņā biju palaidis garām. Saņēmis/savācis pastnieces laipni pār žogu pārsviesto grāmatu (tas tiešām ir forši, jo aiztaupa laiku, kas jātērē velkoties izņemt sūtījumu uz pasta nodaļu. Pasta nodaļā var uzzināt Slokas tantuku jaunākās klačas un novērtēt pasta darbinieču spējas rēķinu apmaksas reģistrācijā, vidēji rindā jāpavada vismaz desmit minūtes) es vārdu „shelf” ieraudzīju, izšķirstīju bildītes un sapratu, ka arī mani viņa diez ko vis neinteresēs, un noliku uz grāmatu plaukta. Tā nu viņa tur nostāvēja veselu mēnesi līdz lasīšanai.

Ir tāda cilvēku grupa, kas, aizejot ciemos, daļu no viesībās pavadītā laika nodirn pie sveša grāmatu skapja. Arī es esmu viens no šiem cilvēkiem, mani interesē, ko lasa citi cilvēki, ko es vēl neesmu lasījis. Nenoliegšu, novērtēju arī grāmatu vispārējo stāvokli, kas liecina par to vai grāmatas vispār ir lasītas. Tomēr nekad nebiju aizdomājies, ka būtu jāpēta arī grāmatu skapji. Autors gan par to ir aizdomājies, un patiesībā lika man paraudzīties pašam uz savu grāmatu skapi/- jiem no pavisam cita skatupunkta. Sapratu, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir problēmas ar iegādāto grāmatu izvietošanu plauktos (ar to cīnās pat ASV Kongresa bibliotēka). Par grāmatu optimālu izvietošanu skapī ir sarakstīti daudzi zinātniski traktāti, skapju konstruēšanai tiek izmantota vesela kaudze ar inženiertehniskiem likumiem, un pats galvenais, grāmatas kādreiz glabāja pavisam citādi nekā tagad.

Iedomājies, tu aizej ciemos pieej pie grāmata plaukta un ieraugi, ka tajā visas grāmatas ir nevis ar muguriņām uz āru, bet gan ar priekšām! Skaidra lieta, ka tu apjautāsies par namatēva/-mātes veselību, līdzjūtīgi pamāsi ar galvu un nezināsi ko pasākt. Tomēr viduslaikos, šāda grāmatu glabāšanas prakse bija vispārpieņemta prakse, jo grāmatas nebija tik daudz, lai tās varētu neatpazīt no jebkura rakursa. Tam saknes auga no pieķēdēšanas prakses. Agrāk, kad mikročipi vēl nebija izdomāti, tad bibliotēkas pret zādzībām cīnījās elementāri pieķēdējot grāmatas pie skapja, lai neaizmūk. Pieķēdēšanai pamatā izmantoja vāku sprādzes, un tās atradās grāmatas priekšpusē. Arī skapis tika būvēts tā, lai atķēdēšana būtu grūta, toties pats skapis sevī inkorporēja paliktnīti uz kura grāmatu varēja lasīt. Biezākie arhibīskapi savas grāmatas vazāja sev līdzi grāmatu kastēs, kas tad arī, iespējams, ir mūsu grāmatu skapju priekšteči.

Tie, kas ir bijuši muzejos noteikti būs ievērojuši, ka ļoti senas grāmatas ir arī bagātīgi inkrustētas, un tās nemaz nav iespējams nolikt uz malas grāmatu plauktā ar muguru uz āru, tad nu viņas tā arī senāk glabāja kā izstāžu elementus uz slīpiem plauktiņiem, lai visi var redzēt vāka rotājumus.

Renesansē cilvēkiem bija cita mode, grāmatas glabāja skapjos ar stikla durvīm, un visu grāmatu iesiešana vienādos vākos bija obligāta. Mūsdienās jau arī ir sastopami cilvēki, kas lielāku uzmanību velta grāmatas saskaņai ar tapetēm nevis saturam.

Veselas nodaļas ir veltītas bibliotēku inženiertehniskajiem risinājumiem no lietošanas un glabāšanas skatupunkta, agrīnā automatizācija, slavenākie negadījumi (kā likums ugunsgrēki) un mūžsenā problēma, kā limitētā grāmatu plauktā glabāt maksimāli daudz grāmatas.

Kopumā interesants, bet nedaudz garlaicīgs darbs. Tēzes atbalstīšanai autors piesauc daudzus piemērus, kas to apliecina. Piemēram, tiek izanalizēta vesela kaudze ar Dīrera gleznām, kas mums parāda, ka grāmatas 16. gadsimtā tika glabātas samestas uz plaukta krustām šķērsām, bet nekad ar mugurām uz āru. Tas nu bija acīm redzams, tālab vairāk laika veltīju pētot, kā Dīreram ar katru gleznu lauva uzzīmējas arvien labāka (ir jau tāds lāča un suņa krustojums, bet kur gan šis būtu redzējis dzīvu lauvu?). Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Lasīt tikai īsteniem bibliofiliem. Ak jā, beigās ir tīri labi padomi kā organizēt savas grāmatas plauktā. Man vislabāk patika pēc krāsas. Un pēc kāda principa grāmatas grāmatu plauktā glabā tu?

The Disappearing Spoon: And Other True Tales of Madness, Love, and the History of the World from the Periodic Table of the Elements by Sam Kean

Disappearing Spoon

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuru es biju jau pasūtījis pirms tās iznākšanas datuma. Kādēļ tā? Pasūtījums radās nejauši, caurlūkojot Amazones Wishlistu topu. Tad nu, lūk, šī grāmata, kas veltīta ķīmiskajiem elementiem, atradās saraksta galvgalī. Nodomāju, no kura laika tad šāda tipa grāmata ir iekārojamāka par S. Lārsona vai S.Meijeres garadarbiem (vismaz vilcienā braucot uz darbu nebiju neko tamlīdzīgu redzējis pasažierus lasām), un nopirku. Un ne tikai nopirku, bet arī sāku lasīt tajā pašā dienā, kad viņu saņēmu. Izlasīju pirmo nodaļu, nospriedu, ka kārtējā grāmata par ķīmisko elementu atklāšanas vēsturi un interesantām īpašībām, un lasīšana uz nedēļu atlikās.

Tātad ķīmisko elementu periodiskās tabulas (mēs to pazīstam kā Mendeļejeva tabula) atklāšanas, aizpildīšanas un struktūras vēsture. Ar to saistītie zinātniskie atklājumu, elementu ķīmiskās un fizikālās īpašības, dažādi atgadījumi iz dzīves, kuriozi un ne tikai. Tas viss pasniegts saistošā veidā un piesaucot katru atklāto ķīmisko elementu vismaz vienu reizi. Katras nodaļas sākumā ir uzskaitīti elementi, par kuriem taps runāts. Patiesībā tas pat ir interesanti, es vismaz pirms sākt lasīšanu mēģināju pie sevis uzminēt, kādā kontekstā konkrētais elements tiks pieminēts. Dažreiz tas izdevās, dažreiz nē. Piemēram, nezināju, ka Eiropijs tiek izmantots kā Eiro banknošu aizsardzības elements. Toties zināju, ka pazūdošā karote ir veidota no gallija.

Grāmata ir kaut kas vidējs starp The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray , kur viss pasniegts bildēs un rindkopu plašos aprakstos, un Nature’s Building Blocks by John Emsley, kurā atrodama diezgan sīka ķīmisko elementu analīze. Domājams, ka šī grāmata varētu būt interesanta jebkuram, tā sevī ietver daudz interesantu faktu, kas tā vai citādi ir saistīti ar mūsu ikdienu. Viņa vairāk pievēršas zinātnei un zinātniekiem nevis pašiem elementiem. Interesanti bija palasīties par kādu tīni ASV, kas nolēma atrisināt pasaules enerģētikas problēmas mājās izveidojot kodolreaktoru. Nekas jau puisim nesanāca, bet interesanti uzzināt.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Beigu nodaļa vismaz man šķita visinteresantākā, jo tā sevī ietvēra pārdomas par iespējamo supersmago elementu stabilitātes salu.

Johannes Cabal the Necromancer by Jonathan L. Howard

Johannes Cabal

Grāmatu nopirku pilnīgi nejauši. Piesaistīja neliels teikumiņš kādas recenzijas beigās. „Jonathan L. Howard’s writing is outwardly humorous, dark, and brings to mind works by Terry Pratchett …” Tie nu nenoliedzami ir stipri vārdi, nolēmu pārbaudīt to patiesīgumu un grāmatu nopirku.

Grāmatas galvenais varonis Johannes pēc nodarbošanās ir nekromants. Viņam ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem jebkurā to sadalīšanās pakāpē. Viņš ir profesionālis, kad lieta nonāk līdz linčošanai, bēgšanai no pūļa, verdošam piķim un spalvām. Vienu vārdu sakot traks zinātnieks, kurš savā dzīvē ir nospraudis mērķi – atrast veidu kā atpestīt pasauli no nāves. Mērķa sasniegšanai viņš pat ir pārdevis dvēseli Sātanam, lai apgūtu nekromantijas zināšanas. Viss jau būtu labi, ja vien dvēseles trūkums nepiesaistītu elles izdzimumus, kas ar apbrīnojamu regularitāti cenšas viņā iemiesoties un pārņemt kontroli. Skaidrs, ka tādos apstākļos nekāds zinātnisks darbs nav iespējams, un Johannes dodas uz Elli pie Sātana, lai lauztu līgumu. Risinājums ir vienkāršs, viņam, lai atgūtu savu dvēseli, ar ceļojoša lunaparka palīdzību jāsadabū simts kontrakti, kuros cilvēki nodod savu dvēseli pēc nāves Sātanam.

Grāmata sižets norisinās sazin kur un sazin kādā laikmetā. It kā jau grāmata tiek piesaistīta steampunk žanram, lai gan es tā īsti nesapratu kādēļ – vai tad pietiek pieminēt tvaika lokomotīvi vai dirižabli savā novelē un viss tavs darbs ir šajā žanrā? Arī apgalvojums par Teriju Prečetu izrādījās visai nepamatots – humors jau it kā ir, tomēr šis ir tāds viendimensionāls humoriņš, un arī ieskats cilvēku iekšējos motīvos ir pārāk lineārs.

Tomēr grāmatai ir arī plusi, kas noliek viņu uz viena plaukta ar tādiem darbiem kā „Fuko svārsts”, Niel Gaiman un H.P.Lovecraft. Kopīgais ir tēla Cthulhu epizodiska pieminēšana savos darbos. Patiesību sakot, man šī grāmata šķita tāda – „nekas īpašs”, it kā jau ir laiku pa laikam pārspriedumi pa morāli un ētiku, bet tomēr viņa ir vairāk tāda action based. Labākā nodaļa, manuprāt, bija bērna sacerējums ar nosaukumu – „In which I go to the Carnyval and see Stuff”. Tur bērns apraksta visu redzēti, gan dzīvos miroņus, velnēnus un citas briesmu lietas, tomēr skolotāji nospriež, ka ar puiku kaut kas nav kārtībā, jo pašiem viņiem tur ir ļoti paticis.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, tipisks „ceļš uz Elli bruģēts ar labiem nodomiem” gabals. Te ir atrodama grāmatas oficiālā mājas lapa.

Мир фантастики 2010. Зона высадки

Zona visadki

Tā kā labu laiku biju pametis novārtā zinātniskās fantastikas žanru, bet tad, ieraudzījis šo grāmatu, nolēmu apskatīties, kādi tad tagad skaitās labākie jaunie stāsti. Jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā iekļautie stāstiņi ir tā vai citādi saistīti ar citplanētiešiem.

Pirmais, kas krīt acīs, ir pazuduši agrāko laiku fantastu mierīgie citplanētieši, kas nes savas zināšanas pa Visumu, mācot jaunās rases un dibinot Starpgalaktiskās kopienas. Šajā stāstu krājumā ar pāris izņēmumiem, ksenofobi ir visi – gan zemes iedzīvotāji, gan paši citplanētieši. Šī ksenofobija variē no stāsta uz stāstu, sākot ar atklātu genocīdu un beidzot ar nelielu pagrūstīšanos.

Arī Zemes iedzīvotāju nākotni nenosauksi par ziedošu. Planēta ir pārapdzīvota, citplanētiešu iekarota, lielo koncernu pārņemta. Vienu vārdu sakot distopija, kur katrs sitas pa dzīvi, kā māk. Arī no citplanētiešu viedokļa Zemes iedzīvotāji nav nekāda dāvana, citi viņu sauc par kosmosa parazītiem, kas jāiznīcina, citur viņi ir resursu sagrābēji, citur vienkārši iekarotāji. Šad tad Zemes iedzīvotāji saskaras ar kādu sērgu, kas atstāta mantojumā no attīstītākām civilizācijām, bet varbūt pašiem.

Šādiem stāstiņiem ir liela priekšrocība, pat ja viņš nav diez ko izdevies, tas ir pārāk īss, lai tev viņš apniktu. Manuprāt, labākie stāstiņi šajā krājumā ir “Пыль” – dīvains vīruss pārņemt tālu zemes koloniju, “Нелегалы” – par nelegālajiem migrantiem kosmosa ērā un viņu piedzīvojumiem kosmosā, “Тест на разумность” – tāds humoristisks stāstiņš par citplanētiešiem bruņrupučiem, kas nez kādēļ mēģina iznīcināt Zemes iedzīvotājus pa tīro, “Нештатная ситуация” – kas notiek, ja kosmosa izlūki nosēžas uz planētas, kurā valda maģija, telepātija un feodālā kopiena, “Каратели Пьяного Поля” – citplanētieši alkoholiķi Krievijā Revolūcijas laikos.

Kopumā grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Reāli sliktu stāstu nav, visi ir lasāmi. Pašam grāmata izlasījās ļoti ātri, bija pat žēl, ka stāstiņi beidzas, skaidra lieta, nekādi jaunie Šekliji un Harrisoni te neatradās, bet pieklājīgi uzrakstīts.

Bad Astronomy: Misconceptions and Misuses Revealed, from Astrology to the Moon Landing “Hoax” by Philip C. Plait

baddiscovery

Šis nu ir gadījums, kad grāmatas nosaukums pat izsaka visu. Autors vēršas pret ikdienā sastopamajiem sliktās astronomijas piemēriem. Daļa no tiem man šķita visai smieklīgi un pašsaprotami, tomēr jāatzīst, ka gadījās arī tādi, kuriem ticēju es pats.

Tad nu autors lasītājam cenšas izskaidrot un apgāzt dažnedažādus māņus zinātniski. Izrādās, ka ASV valda populārs uzskats, ka tikai pavasara saulgriežos ir iespējams nolikt vistas olu uz vienu no tās gala līdzsvara stāvoklī. Man nemaz kaut kas tāds nebūtu ne prātā ienācis. Koriolis efekts, šis nu ir māns, kuram visu savu mūžu esmu ticējis arī es. Vēl vairāk – esmu pat eksperimentāli pārbaudījis un pārliecinājies, ka Dienvidu puslodē ūdens virpulis izlietnē rotē pulksteņrādītāja virzienā, bet Ziemeļu pretēji. Izrādās, ka tā ir laimīga sagadīšanās. Lielākā vilšanās manā dzīvē.

Ir atrodami arī autora uzbraucieni angļu valodā lietotajām idiomām – „quantum leap”, „meteoric rise” un citiem brīnumiem. Manuprāt, tas jau bija nedaudz pārspīlēti. Tad ir veselas nodaļas veltītas jautājumiem – kāpēc debesis ir zilas?, Kāpēc mainās gadalaiki?, Kāpēc mēnesim mainās fāzes?, Kā rodas paisums un bēgums? (Manuprāt, visnesakarīgākā nodaļa, tā arī, ja pirms tam nezini, nesapratīsi. Interesanti, ka manā grāmatu plauktā atrodamajās grāmatās var izlasīt vismaz trīs teorijas par paisumu tēmu), Kāpēc Mēness pie apvāršņa izskatās lielāks nekā zenītā? (te nu autors blēdās viņš nemaz pats nezina, kādēļ tā ir) .

Ir arī triviālāki jautājumi – Kādēļ zvaigznes mirguļo?, Kāpēc zvaigznes maina krāsas?, Vai dienas vidū iekāpjot dziļā akā ir iespējams redzēt zvaigznes?, Kāpēc pasaule negāja bojā 2000. gadā?. Neiztiek arī bez Apollo Mēness misijas pieminēšanas, izrādās, ka eksistē vesels bars ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka tā esot bijusi falsifikācija. Pieminēti arī NLO un populārāks NLO redzētāju problēmas – tīri praktiskas dabas, nevar jau neko daudz sagaidīt no cilvēka, kas debesīs paskatās reizi gadā. Netiek aizmirsta arī astroloģija, te nu daudz nav ko komentēt. Beigās saldajam ēdienam kritika tiek veltīta Holivudas filmām.

Kopumā labs izzinošs un izklaidējošs lasāmais. Pat ja esi slīpēts astronoms, un Veļkovskija teorija par klejojošo Venēru tev izraisa tikai nicīgu vīpsnāšanu, ir vērts palasīties šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un iespējams atklātu kādus māņus, kuriem tu pats tici. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī ļoti labs blogs par astronomijas tēmām, ar plašu lasītāju un komentētāju loku.

Спасение из ада by Юрий Иванович

Spasenjije iz ada

Ja pareizi atceros, tad pēc šīs sērijas pirmās grāmatas izlasīšanas, nolēmu vairāk šī autora darbus nelasīt. Tā nu sanāca, ka reiz nekas cits prātīgs nebija pieejams, un nācās vien pieķerties viņa jaunākajam garadarbam, kas mums vēsta par Dmitriju Svetozaru.

Dmitrijs ir cilvēks, kuram piemīt spējas pārvietoties starp pasaulēm. Vai tās ir paralēlās, vai vienkārši kādas citas mūsu Visumā, to nezina pat viņš pats. Skaidrs, ka ar šādām unikālām īpašībām apveltīts cilvēks nodarbojas ar deficīta preču piegādi un tirdzniecību no vienas pasaules uz otru. Pirmajā grāmatā viņa darbība izraisīja Zemes specdienestu interesi, kas Dmitrijam beidzās ar pamatīgu svina devu organismā un grāmatas beigām.

Cikla otrā grāmata tiek veltīta Dmitrija centieniem atbrīvot savu mīļoto Aleksandru no specdienestu nagiem.Un cīņu ar kādas paralēlās pasaules impērijas režīmu. Šīs impērijas teritorijā atrodas Monolīts, kas traucē Dmitrijam brīvi teleportēties tās teritorijā. Protama lieta, ka arī impērijas pavalstnieki gaida atbrīvotājus no nelikumībām un priesteru ekstrasensu jūga. Tad nu pie darba ķeras Dmitrijs ar 5 specnaz karavīru grupu. Pēc vajadzības epizodiski piesaistot vēl pāris simtus bērnus ekstrasensus.

Kopumā pirms lasīšanas jau zināju, par ko lasīšu. Lasīšu par Dmitrija nepārspētajiem varoņdarbiem, viņam pat neveiksme būs lielāka par veiksmi. Viss notiksies, ja radīsies sarežģījumi, tad tieši viņa personīgā iejaukšanās visu laimīgi atrisinās. Viņa klātbūtnē valstis, kas karojušas gadsimtiem, pēkšņi kļūs draudzīgas un apvienosies kopīgam cēlam mērķim. Tāda naiva utopija par viduslaiku industrializāciju ar progresīvām metodēm ar tiešu supervaroņa piedalīšanos. Šajā ziņā autors vilties nelika; viss gaidītais piepildījās.

Protams, visa cieņa autoram reti kurš spēj vienlaicīgi strādāt pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Tomēr diemžēl grāmatu kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitāti. Lietu nedaudz glābj autora bagātā fantāzija un viņa uzburtās pasaules detalizācijas ziņā ir diezgan virs vidējā rūķelfacilvēkzemes. Tomēr sižets man šķiet ir padevies tāds panaivs, bet varbūt tā ir mana paša problēma.

Kopumā autoram dodu 4 no 10 ballēm. Ja nav ko lasīt, tad var palasīties, ja, paņemot grāmatu, esi aizmirsis cik tālu iepriekšējo reizi biji izlasījis, nesatraucies atšķir uz aci un vari mierīgi lasīt tālāk neko būtisku zaudējis nebūsi. Lasīšana obligāta šķiet tikai Ivanoviča daiļrades īsteniem faniem. Tie tad arī varēs teikt „Izlasīju, man patika.”.