ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.

Merlin’s Wood by Robert Holdstock

Kārtējais Holdstoka gabals, kas veltīts apburtiem mežiem, leģendu arhetipiem un cilvēka prāta ietekmi uz realitāti. Šo grāmatu nopirku tāpat, lai būtu. Pat lasīšana atlikās no mēneša uz mēnesi, vienkārši nebija iekāriena. Tā nu viņa man vāļājās pa grāmatu plauktu, līdz pērnsestdien man ienāca prātā ideja viņu izlasīt.

Stāsts ir par mežu Britānijā ar dīvainu nosaukumu Brocéliande (varbūt tiem, kas zina franču valodu, tur nekas dīvains neatrodas). No šī meža ārā ved taka, pa kuru laiku pa laikam pārvietojas gari/spoki/mitago. Viņus redz tikai bērni, un bērni mīl dejot cauri šiem gariem, dažs labs uz laiku iegūst kādas pārdabiskas spējas, tomēr izaugot viss beidzas, garus neviens vairs neredz. Tā ir lieta kuru ciematiņa iedzīvotāji nereklamē.

Pēc divdesmit gadu prombūtnes ciematiņā atgriežas Martins un Rebeka, viņi apprecas un viņiem piedzimst dēls Daniels. Tad nu sāk notikt dīvainas lietas, ģimene tiek ierauta Merlina un Vivienas mūžīgajā cīņā par dominanci. Danielā ir iemiesojusies daļa no Vivien dvēseles, bet Rebekā Merlina dvēseles daļa.

Kopumā diezgan interesanta novelīte, kas parāda, ka pasaulē nevar nošķirt labu no ļauna. Diezgan ciniski tiek attēloti arī paši burvji, kas savā cīņā par varu nemaz neuztraucas par mirstīgajiem, galvenais ir uzvarēt.

Tā kā novele ir visai īsa, tad grāmatā iekļauti arī pāris stāstiņi, „Scarrowfell” – par ciematiņu, kas pielūdz pagānu dievības. Tāda alternatīvā pasaule bez kristietības. „Thorn” – pagānisma cīņa ar kristietību. Un arī par cilvēkiem, kas ārēji pielūdz jaunos dievus, bet dvēselē kalpo vecajiem. Un par to, ka ne vienmēr tavs noslēpums ir noslēpums visiem. Earth and Stone – ceļojumi laikā un tavu brīnumu mazā Šamaņa Tigg atgriešanās . Teim, kas neatminās Tig puisis, kas radīja traci Mitago cikla grāmatā „Lavondyss”. The Bone Forest – tieša Mitago cikla sastāvdaļa, nedaudz mūs ieved Hakslija eksperimentos ar zemapziņu. Tā sakot viens piedzīvojums no Stīvena un Kristiāna bērnības.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kas ar Holdstoka Mitago ciklu saskārušies jau agrāk. Citādi var sanākt, ka lasi, bet nesaproti, par ko ir stāsts.

ВЬЮГА ТЕНЕЙ by Алексей Пехов

Pēdējā grāmata, kas veltīta Siālas hroniku ciklam un zaglim Garretam. Garets beidzot ir nonācis objektā. Objekts saucas Hardspain, tas ir sens pirmējo rasu veidojums ar daudziem apakšzemes līmeņiem, lamatām, bagātībām, apbedījumiem un monstriem. Īsāk sakot, īsts Diablo spēlētāja cienīgs dandžens (pagrabs). Garretam jau nav obligāti jāaizlien uz pašu apakšējos stāvu. Baumo, ka pat labos laikos neviens nav uzdrošinājies nokāpt zemāk par mīnus 40 stāvu, kur nu vēl tagad, kad pat mīnus otrais stāvs jau ir dzīvībai bīstams. Garrets dodas tikai uz mīnus astoto, tur tad viņš arī atgūs „likteņa ragu” un pie veiksmes izglābs karaļvalsti.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, šī ir pilna arī ar kauju aprakstiem, pāris nopietniem „Last stand” (latviski laikam pēdējā kauja), kur galvenie varoņi cīnās pret ienaidnieku pārspēku, izglābjas, bet ne visi. Kopumā galveno varoņu pulks sarūk un tiecas uz nulli. Lasītājs uzzina arī par Spēli, kurā piedalās paši pasauļu radītāji un Spēlētājiem. Spēlē ir tikai viens mērķis gūt uzvaru.

Jāatzīmē, ka Garreta klaiņošanas pa pazemes labirintu aprakstiem, manuprāt, ir viens no labākajiem, ko esmu lasījis. Lamatas pārdomātas, monstri ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Cilvēki ienaidnieki pietiekoši spēcīgi, bet ne pārāk pārspīlēti. Izskatījās arī, ka šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad autors pirms sākt rakstīt ir pārdomājis vismaz notikumu galvenos attīstības virzienus. Viss notiek kā labā detektīvā, triloģijas pirmajā daļā garām ejot pieminēts sīkums izrādās nozīmīgs sižeta atrisinājumam. Patlaban arvien biežāk nākas sastapties ar tādu kā čukču stilu, kur raksta to ko redz, galvenais, ka smuki sanāk un daudz lapas. Piemēram, Ivanovičs, kas labprāt iesaista daudzas brīnumainas izglābšanās, lai tikai atrisinātu sižeta strupceļu.

Grāmatu atzīstu par labu esam un lieku 10 no 10 ballēm, domājams, ka pēc gadiem desmit pārlasīšu vēlreiz.

ДЖАНГА С ТЕНЯМИ by Алексей Пехов

Šī ir Siālas hroniku otrā grāmata. Un varētu teikt, ka zagļa Garreta piedzīvojumi turpinās. Viņa „komandos” grupa jau ir veikusi pusceļu no valsts galvas pilsētas līdz Zagrabas mežiem. Tomēr apstākļu un vajātāju spiestiem viņiem ir jāiegriežas otrajā lielākajā pilsētā Ranneg. Te nu viņiem Nenosaucamā pakalpiņi nozog Atslēgu (tāds kalnu kristāla veidojums). Bez šī artefakta vīriem nav nekādas izredzes tikt pie „Likteņa raga”, un sākas kārtējie piedzīvojumi.

Kopumā var teikt visai cienīgs pirmās grāmatas stāsta turpinājums. Pehovs tiešām ir pacenties un nav žēlojis laiku savas pasaules izveidei. Viņš gan ir atzinies, ka visam par pamatu tomēr ir ņemta datorspēle Thief. Tas gan nekādā mērā nesamazina pasaules detalizāciju un vēsturi. Šī ir vien no tām retajām grāmatām, kurām vēstures notikumu atcerēšanās nāk tikai par labu un rada lasītājam priekšstatu, kādēļ grāmatā pieminētās rases savstarpēji nespēj sadzīvot un naidojas savā starpā.

Izskatās arī, ka autors ir Evereta daudzo pasauļu teorijas piekritējs. Galu galā ar ēnām šeit tiek saprastas pasaules, kas visas ir tikai ēnas no pirmās pasaules Haosa. Tiem, kas fantasy lasījuši pavairāk, uzreiz šķitīs, ka šī ideja ir pa tiešo nosperta no Žeļaznija Haosa un Kārtības idejas viņa Amberas hronikās. Kaut kas līdzīgs jau ir tomēr sižeta strukturējums ir savādāks, darbība noris tikai vienā ēnā (pasaulē) un nekāda alternatīvo pasauļu apmeklēšana nenotiek.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles, izskatās ka iegriešanās Rannegā ir vairāk domāta kā sižeta pavilkšana garumā. Iemesls, kas lika novirzīties no kursa ir diezgan smieklīgs un nepārliecinošs. Tomēr iesaku grāmatu izlasīt visiem krievu autoru fantasy žanra cienītājiem. Starp citu grāmata ir sarakstīta vēl pirms perioda, kad krievu fantasy pēkšņi ienāca dīvaina tendence varoņiem cīnoties lēni, bet ātri pārtecēt no viena stāvokļa otrā.

Seeing Further: The Story of Science and the Royal Society: 350 Years of the Royal Society and Scientific Endeavour

Grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tās redaktors ir Bils Braisons. Bils Braisons savukārt ir viens no, manuprāt, labākajiem populārzinātnisko darbu un ceļojumu aprakstu autoriem. Grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir veltīta Londonas Karaliskās Biedrības trīssimt piecdesmit gadu jubilejai. Karaliskā Biedrība tika dibināta 1660. gadā, kad pāris cilvēki pēc Bēkona lekcijas noklausīšanās nolēma laiku pa laikam sanākt kopā pārrunāt jaunākos atklājumus (lielākā daļa no viņiem paši bija itin labi atklājēji) un izveikt dažnedažādus zinātniskos eksperimentus. Visu notiekošo viņi nolēma protokolēt, sastādīt sev dažādus mērķus un pēc iespējas sasniegt tos. Un, protams, pats galvenais nodot visas uzkrātās zināšanas nākamajām paaudzēm.

Sākumā gan viņi diezgan lielu laiku veltīja Boila izgudrotajam vakuumsūknim, ar kura palīdzību viņi smacēja kaķus, suņus un jebkādus citus dzīvniekus, kas nonāca viņu rokās. Tika atklāts arī ka vienradža raga pulvera aplis nemaz nepalīdz pret zirnekļiem un dažādas citas nozīmīgas lietas. Lai vai kā tur bija sākumā, tad varētu teikt, ka tieši pateicoties šai Biedrībai zinātne mūsdienās ir tāda, kāda tā ir.

Grāmata sastāv no divdesmit vienas esejas, kas katra ir veltīta kādam zinātnes attīstības posmam, problēmai, idejai vai personībai. Katru no esejām ir sarakstījis kāds izcils zinātnieks vai zinātnes popularizētājs. Piemēram, Margaret Atwood cenšas saprast, no kurienes sabiedrībā ir radies trakā zinātnieka ideja. Tas ir zinātnieks, kas zinātnes vārdā ir gatavs uz visu: atdzīvināt miroņus, iznīcināt cilvēci, vai ļauni smiedamies, sagrābt varu pasaulē. Jāpiezīmē, ka tik labu Gulivera ceļojumu saīsinātu atstāstu vēl nebiju redzējis. Paul Davies nodarbojas ar sev tradicionālo jautājumu iztirzāšanu, vai bez mums Visumā vēl ir dzīvība? Un, ja ir, tad kādēļ tāds klusums? Simon Schaffer mums pastāsta par savulaik populārajiem zibensnovedēju kariem. Tajos sadūrās divi viedokļi: zibensnovedēji ir labums un zibensnovedēji ir ļaunums. Mūsdienās tas varētu šķist smieklīgi, bet tad tas bija nacionālās drošības jautājums. Ian Stewart arī neatkāpjas no sev zināmām tēmām un pastāsta mums par slēpto matemātiku, to,kas tiek pielietota tad, kad tu fotografē ar savu digitālo fotokameru, sūti īsziņu vai skaties DVD. Georgy Benford mums mēģina īsumā pastāstīt par to, kas ir laiks un vai kaut kas tāds vispār ir. Diemžēl viņa domu man tā arī uztvert neizdevās.

Tās bija tikai interesantākās no esejām, ja godīgi, tad tās nodaļas, kas tika veltītas metafiziskajam pasaules redzējumam un zinātnes filosofijai mani pievilka ne visai, tās bija tādas pasausas un man personīgi neinteresantas.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un, ja pēdējos gadus nebūtu veltījis populārzinātnisko grāmatu lasīšanai, tad būtu atklājis sev daudzas interesantas lietas. Papildus pluss izskatās, ka būšu atradis pāris jaunus rakstniekus, kuru darbus vēlētos iegādāties. Visperspektīvākā pēc rakstības stila man likās Margaret Atwood. Būs jānopērk pāris viņas grāmatas, jāpaskatās vai patiks.

Trilobite!: Eyewitness to Evolution by Richard Fortey

Par trilobītu esamību biju informēts, tā sakot, no bērna kājas. Kaut kad padsmit gadu vecumā viena no manām mīļākajām grāmatām bija grāmata, kas stāstīja par dzīvības izcelšanos un Zemes rašanos. Nē, tā nebija Bībele. Tad nu šajā grāmatā tika piesaukti arī trilobīti. Viņus jau ir grūti nepiesaukt, ja ņem vērā, ka šīs būtnes dominēja Kembrija, Devona un arī Silūra periodos. Bet speciāli grāmatu par viņiem lasījis gan nebiju. Patiesībā jau ir tikai viena nopietna populārzinātniska grāmata par šo tēmu – šī.

Richard Fortey visu savu mūžu ir veltījis trilobītiem, un skaidra lieta, ka viņš vēlas par saviem mūža lolojumiem pastāstīt arī citiem cilvēkiem. Ikdienā cilvēkam, ja vien viņš nenodarbojas ar fosiliju tirdzniecību vai nestrādā muzejā, iespējas ieraudzīt trilobītu ir minimālas. Tāpēc ir diezgan interesanti palasīties par trilobītu pētnieku subkultūras dižgariem un autsaideriem, blēžiem un izciliem zinātniekiem. Tiek stāstīts arī par pašu fosiliju ieguves procesu (daļēji apstiprinājās manas aizdomas, ka cilvēks ar bagātu iztēli spēj atrast fosiliju arī tur kur tās nemaz nav) .

Vispār jau trilobīts ir visai vienkāršs dzīvnieciņš, kā jau nosaukumā rakstīts sastāv viņš no galvas, rumpja un astes (katrai šai lietai, protams, ir latīniskais nosaukums), protams ir arī kājas, kalcija karbonāta kristāla acis, citiem nav pat to. Tad nu autors mums pastāsta par trilobītu anatomiskajām īpašībām: acu, segmentu un čaulu daudzveidību. Šis tas tiek pastāstīts arī par metodēm, kā šī informācija ir iegūta.

Diezgan nabadzīgi mums tiek pavēstīts par iespējamo trilobītu dzīves veidu, minēts tiek tikai, ka daži ir bijuši plēsēji, daži dubļu filtrētāji. Tāpat diezgan maz informācijas tiek sniegts par pašu trilobīta attīstības procesu. Ir jau it kā apstāstīts kā viņi no nimfām izaug par īstiem okeānu pavēlniekiem, bet, manuprāt, varēja vairāk. Lai gan iespējams, ka tas vairāk jau būtu nezinātniskas spekulācijas.

Reāli kaitināja grāmatas attēli. Teiksim 52. lapaspusē mums sākas Balizoma variolaris apraksts, tas ilgst vairākas lapaspuses. Tu cilvēks esi jau izbesījies mēģinot iztēloties viņam raksturīgo zemenei līdzīgo galvu, necilo asti un 20 ķermeņa segmentiem. Patiesībā tu viņu jau esi uzgūglējis un paskatījis bildes. Un tad autors paziņo attēls atrodams 148. lapaspusē. Tik tiešām attēli te dzīvo savu dzīvi, kas nebūt nav tieši saistīta ar tekstā rakstīto. Iespējams, ka tā ir nodeva akadēmiskajam stilam, nezinu.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasāma, bet tāda nedaudz pasausa. Ieteiktu lasīt tikai īstiem paleontoloģijas cienītājiem. Vispār jau žēl, ka šie evolūcijas brīnumi tā arī līdz mūsu dienām neizvilka. Viņu laika biedrs Limulus gan vēl ir sastopams mūsdienās. Jāņem arī vērā, ka grāmata tika izdota jau 1999. gadā un iespējams, ka tagad trilobītu pētnieki ir spēruši lielu soli uz priekšu. Ieskatījos arī interneta fosiliju tirgotavās, trilobīts, kas man patiktu, ir Walliserops trifurcatus, kas maksātu ~2000 USD.

Death from the Skies!: These Are the Ways the World Will End . . . by Ph.D. Philip Plait

Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.

Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.

Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.

Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam https://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.

Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.

Napoleon’s Buttons: How 17 Molecules Changed History by Penny LeCouteur, Jay Burreson

Šad tad man uznāk periodi, kad visu savu lasītspēku veltīju kādai noteiktai tēmai. Šogad izskatās mana tēma numur viens ir ķīmija. Pareizāk sakot, tā būtu ķīmijas pielietojums ikdienā. Atzīšos gan godīgi, ķīmisko eksperimentu laboratorijas apstākļos savā mūža esmu veicis tikai vienu reizi, tad mēģinājām iegūt no zilajiem graudiņiem skābekli. Nu sadzīviski gan ar šīm lietām ir sanācies saskarties pavairāk, un tā nav tikai puņķu oksidācijas vērošana urbinot degunu vai uzgriežņu tīrīšana kokakolā (kas vismaz man neko nenotīrīja).

Grāmatas autors mums ir nolēmis pastāstīt par veselām septiņpadsmit ķīmisko vielu grupām un to atvasinājumiem, kas ļautu lasītājam labāk saprast to ietekmi uz mūsu ikdienu. Šīs vielas ir garšvielas sastāvdaļas: askorbīnskābe, glukoze, celuloze, slāpekļa savienojumi, neilons, fenols, izoprēns, krāsas, antibiotikas, morfijs, nikotīns, oleoskābes, sāls un hloroforms.

Par katru vielu mums tiek vēstīts no tā vēsturiskā, ekonomiskā un ģeopolitiskā konteksta. Netiek jau apskatīta viena viela vien, tiek apskatītas veselas ķīmisko savienojumu grupas. Ir diezgan interesanti uzzināt kā cilvēki pateicoties tīrai nejaušībai ir tikuši pie reāli noderīgām lietām. Arī vēsturiski ķīmija ir diezgan interesanta lieta. Kādreiz īstens ķīmiķis nosmēķēja savu ķīmisko reakciju galarezultātus. Tas ļāva atklāt, ka nitroglicerīnam ir salda piegarša un ka tas izraisa galvassāpes. Arī pirmās antibiotikas patiesībā bija parasta krāsviela (prontosila sarkanais), kas laimīgas sagadīšanās pēc sevī saturēja nepieciešamo molekulu grupu, kuru organisms spēja pārvērst sulfanilamīdā un izbojāt baktēriju folijskābes ražošanas procesus. Androsteronu pirmo reizi ieguva pārstrādājot piecpadsmit tūkstošus litrus ar Beļģijas policistu urīnu.

Autori mums mēģina arī pie reizes iemācīt saprast ķīmijas struktūrformulas, tiem, kas no skolas laikiem jau būs piemirsuši, kas ir benzola gredzens, grāmata būs reāls atspaids. Teorētiskās ķīmijas daļa šeit ir daudz saistošāk pasniegta nekā standarta ķīmijas grāmatā.

Te gan jāatzīmē, ka pašas interesantākās lietas un vietas autors ētisku apsvērumu dēļ izlaiž. Tā mēs arī neuzzinām, kā izskatās teorētiskā amfetamīna sintēze no burkānos esošās vielas safrola, tā vietā mums tiek pievesta vielas formula, reakcijas bultiņa (spiediens, temperatūra, papildus katalizatori) un skat – Ecstasy. Arī nitroglicerīna izgatavošanas process Ž. Verna “Noslēpumu salā” ir aprakstīts daudz detalizētāk un smalkāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tiešām nosaukums atbilst tēmai.

Uzmanīgāks lasītājs noteikti tagad neizpratnē domā „pričom te Napoleona pogas?”. Patiesībā, nekāda sakara te nav, grāmat vienkārši sākas ar senu leģendu par to, ka Napoleons, iespējams, zaudējis Krievijas kampaņu alvas pogu dēļ. Tās it kā esot sabirzušas no Krievijas lielā sala. Mēs jau visi zinām, ka aukstuma ietekmē alvas kristālrežģa struktūra mainās no metāliskas uz amorfi drupanu (grādi gan ir nepieciešami daudz lielāki nekā Krievijas salā atrodamie).

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …