Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.

Oryx and Crake by Margaret Atwood

Nesen lasīju grāmatu par Britu Karaliskās Biedrības vēsturi, kur daudzus stāstiņus bija sarakstījuši dažādi autori. Un viena no autorēm M.Atwood mani ieinteresēja ar savu pasniegšanas stilu. Tad nu nolēmu pārmaiņas pēc izlasīt kādu no viņas grāmatām. Palasījies anotācijas, nolēmu, ka šī būs tieši tā, kas man vajadzīga.

Galvenais vēstītājs mums ir personāžs vārdā Snowman. Jeb mūsu mēlē Sniegavīrs. Viņš ir, iespējams, pēdējais dzīvai cilvēks uz zemes. Un tikai viņš vienīgais zina, kā tas viss patiesībā notika. Viņa bērnība ir pagājusi mūsu nākotnē. Nākotne ir tipiska distopija (tas ir tā – cilvēce ir spērusi lielus soļus attīstībā, pat nav paspējusi sevi iznīcināt, tomēr lielākā daļa no cilvēkiem dzīvo totālā nabadzībā un piesārņotā vidē. Īsāk, nākotne, kurā tu nevēlētos dzīvot.) zemē reāli valda lielas megakorporācijas, kuru darbinieku pasaule būtiski atšķirās no pārējo zemes iemītnieku pasaules. Mūsu varonim ir paveicies, viņš ir piedzimis biezo galā. Tā nu grāmata mums vēsta par Sniegavīra dzīvi, bērnību, vecākiem, skolas gadiem un karjeru un par to, kas ir Crake un Oryx.

Jaunajā pasaulē pēc cilvēkiem galvenie ir Kreikeri (Crake radītie bioorganismi) un Snowman patiesībā ir tāds kā Crake pravietis, kas šiem jaunajiem cilvēkiem māca Crake ceļus. Oryx savukārt ir visas pārējās dzīvās dabas pavēlniece, un tad uz šīs mitoloģijas balstās pašu Kreikeru eksistence un arī viņa pravieša.

Neteiksim , ka grāmatas sižeta līnija būtu kaut kas unikāls. Grāmatās, kuras es lasu, šāda līnija par globālo apokalipsi ir katrā divdesmitajā, atšķiras tikai kā un tie radījumi, kas pēc tam skraida apkārt. Tomēr šai grāmatai piemita viena laba lieta, personāži ir labi nostrādāti, grāmatas beigās lasītājs zin tikpat daudz par Snowman kā viņš pats. Šī apraksta tapšanas brīdī ir jau pagājusi vesela nedēļa kopš grāmatas izlasīšanas, un es joprojām atceros gan varoņu vārdus, gan notikumu secību. Tas nozīmē, ka grāmata mani patiešām ir aizķērusi. Un tas gadās visai reti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, varēja, jau autore atļaut savam galvenajam varonim pasirot pa pēcapokaliptisko Zemi nedaudz vairāk un uzrakstīt grāmatu ar reālu noslēgumu. Citādi tagad sanāk man būs jālasa „The Year of the Flood” , lai saprastu kāt ad viss tur beidzās. Grāmata ir izlasīšanas vērta, iespējams, ka pat to pārlasīšu pēc kādiem gadiem desmit.

The Grand Design by Stephen Hawking, Leonard Mlodinow

Atceros, kā sensenos laikos, kad iznāca Hokingsa pirmā grāmata „Īsi par laika vēsturi”, es to tūdaļ nopirku un ar neviltotu interesi izlasīju visu par melnajiem caurumiem un gaismas staru kā notikumu horizonta starp pagātni un nākotni ierobežotājiem. Gan tad, gan tagad man šī grāmata šķiet laba esam.

Nākamā Hokingsa grāmata „Visums rieksta čaumalā” man vairs tā nepatika. Maksāja daudz dārgāk, daudz smuku bildīšu, bet satura izklāsta ziņā Brian Green ieliek kloķi. Šī grāmata bija par stīgu teoriju, laika mašīnām un nedaudz par melnajiem caurumiem. Tai laikā novērtēju kā vējā izsviestu naudu. Tā domāju arī šobrīd.

Nupat iznāca Hokingsa jaunākais darbs „The Grand Design”, un, piezīmēšu, nemaz tik diža šī grāmata nav. Grāmata ir sarakstīta ar domu izstāstīt zinātnes pēdējos atklājumus un secinājumus jebkuram cilvēkam. Galu galā ir sanākusi tāda bilžu grāmata, kas patiesībā nepastāsta lasītājam neko. Tā ir pilna ar dažādiem apgalvojumiem, no kuriem lielākā daļa nav ilustrēta pat ar piemēriem. Praktiski netiek parādīta neviena matemātikas formula bez kuras, manuprāt, relativitātes teoriju ir diezgan nereāli ilustrēt nespeciālistam.

Tomēr, ja tu esi fizikas stundās gulējis un neko nezini par gaismas duālo dabu, tad, iespējams, šī grāmata varētu būt īsts atklājums. Tas pats par Stringu teoriju, (nē, šī ir no fizikas, lai gan no grāmatas teksta varētu saprast arī burtiski, grūti gan iedomāties septiņdimensionālus stringus) aprakstīta diezgan virspusēji un, domājams, cilvēks, kas nav neko par šo tēmu lasījis, vairāk gudrāks netiks. Arī zinātnes pēdējais sasniegums M-teorija mums tiek pasniegts kā fundamentāla fizikas teorija, kas ir Theory of Everything kandidāte. Un viss nekas netiek stāstīts, kāpēc tieši M-teorija ar ko tā labāka par citām, tās trūkumi un plusi – vai nu tici autoram uz vārda vai ej ratā.

Arī tādi spēcīgi apgalvojumi kā „mūsdienu filosofija netiek līdzi zinātnei, lai izskaidrotu realitāti” paliek bez dziļākas iztirzāšanas, lai lasītājam pavēstītu, kur tad ir šīs problēmas. Tāpat tiek apskatīti teoloģiski jautājumi par Dieva esamību vai neesamību, īpaši neiedziļinoties, bet virspusēji pārskrienot stiprajam un vājajam antropajam principam. Pēdējā nodaļa „Grand design” izraisīja reālu vilšanos, pusi no nodaļas aizņēma „The game of life” apraksts.

Toties grāmatā ir Glosārijs, kurā tiek diezgan virspusēji izskaidroti fizikas termini un definīcijas. Labākais ir tas, ka daži izskaidrotie vārdi pašā tekstā nemaz nav sastopami, piemēram, neitrīno.

Domāju, ka šoreiz puiši ir pārcentušies ar vienkāršošanu un galu galā nekas prātīgs nav sanācis. Vienu brīdi pat prātā ienāca diezgan ciniska doma, ka Hokings vienkārši pelna naudu jaunam ratiņkrēslam.

Grāmatā esmu vīlies, tas nekas, ka viņa būs dižpārdoklis, jo to tak sarakstījis pats Hokings. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm savās 200 lapaspusēs tā mums tā arī neko konkrētu nepastāsta. Sadaļa par filosofiju ieteiktu izlasīt kādā filosofijas vēstures grāmatā. Par Visuma piemērotību cilvēkiem un Visuma rašanos es ieteiktu izlasīt Paul Davis „The Goldilocks Enigma: Why Is the Universe Just Right for Life?”, par string teoriju un M teoriju, laba grāmata ir Brian Green „The Elegant Universe: Superstrings, Hidden Dimensions, and the Quest for the Ultimate Theory” un „The Fabric of the Cosmos: Space, Time, and the Texture of Reality”.

Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio

Šo grāmatiņu pirku visai ilgi. Dažreiz tā atradās manā pirkumu grozā, pāris reizes tā tika no turienes izmesta. Pirmo reizi, jo atklāju, ka grāmata nemaz nav tikai Neil Gaiman stāstu krājums, bet gan dažādu autoru stāstiņu apkopojums. Citu reizi pēc negatīvas recenzijas izlasīšanas. Tomēr beigu beigās grāmata nopirkās, jo izlēmu, ja jau varu lasīt krievu brīnumus, tad kamdēļ man novērsties no Rietumu autoriem.

Pašas grāmatas sastādītāji apgalvo, ka stāsti esot izvēlēti pēc vienkāršas metodes – stāstam jābūt tādam, ka cilvēks to lasot katru lapaspusi pāršķirot uz nākamo domātu – kas būs tālāk. Skaidra lieta, ka nav iespējams salasīt pārdesmit stāstu, kuri visi spētu izraisīt šādu interesi jebkuram cilvēkam.

Manuprāt, labākie stāsti, kas atbilda sastādītāju uzstādījumiem ir sekojošie:

„Blood” Roddy Doyle – stāsts par kādu vīrieti, kuram uznāk apsēstība ar asinīm. Viņam pēkšņi ne no kā rodas vēlme dzert asinis.

„Wildfire in Manhattan” Joanne Harris – Ragnaroks jau sen ir noticis, mēs tikai to vairs neatceramies, tomēr pēdējā cīņa nebūt vēl nav izcīnīta. Vilki joprojām nav aprijuši Sauli un Mēnesi, kas izrādās dzīvo mūsdienu Manhetenā. Izdzīvojuši arī vēl pāris dievi.

„The Truth Is a Cave in the Black Mountains” Neil Gaiman – tipisks Gaiman darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā.

„Goblin Lake” Michael Swanwick – tāds reformācijas laiku Marix. Ko izvēlēties? Laisku dzīvi izdomātā pasaulē, jeb tomēr skarbo realitāti.

The Therapist” Jeffery Deaver – Kādēļ cilvēki slepkavo viens otru? Kādēļ sāpina cits citu? To zina tikai daži cilvēki. Vainīgi ir nemes – cilvēku emociju parazīti, kas uzjundī tajos primitīvismu un tieksmi uz vardarbību. Tādēļ ir terapeiti, kas ir profesionāli un iznīcina nemes.

„The Cult of the Nose” Al Sarrantonio – katru reizi, kad pasaulē notiek masu slepkavības, genocīds, mēris vai nelaime. Šo notikumu tuvumā vienmēr ir cilvēki ar Knābjiem (domāju, knābji ir domāti tiek kādus agrāk, ārsti valkāja mēra laikos, piebāztus ar garšvielām, lai nomāktu slimību izgarojumus). No viduslaiku arhetipa izveidota spēcīga konspirāciju teorija vai varbūt jukuša cilvēka fantāzija.

„The Devil on the Staircase” Joe Hill – te pat teksts iekārtots kāpņu formā. Stāsts par kādu Scull Scale mūrnieka dēla likteni. Stāsts par to, ka pa dažām kāpnēm labāk ir uz leju nedoties. Tā tu vari nokļūt līdz pat Ellei. Un pat, ja tu tiec no Elles ārā, tas nav iespējams, nepaņemot līdzi dāvanu. Ļoti interesants stāstiņš par meliem un cilvēku vājībām.

Grāmatā bija arī pāris stāsti, kurus pēc trešās lapaspuses nemaz tālāk nelasīju. Tādi neinteresanti. Citus izlasīju un nedaudz vīlos, daži bija standarta žanrā ieturēti – vampīri, nākotnes distopija dienasgrāmatas veidā, dīvaini maniaki. Gan jau, ka arī šiem stāstiem ir savs lasītājs. Es labākos stāstus izvēlējos pēc principa, ja es stāstu atceros divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, tad stāsts nenoliedzami ir labs. Ja izlasot nosaukumu es uzreiz nevaru atcerēties par ko tur bija, tad piedodiet, laikam tas nav atcerēšanās vērts.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Katrs fantāziju cienītājs atradīs sev ko piemērotu.

Your Inner Fish: A Journey into the 3.5-Billion-Year History of the Human Body by Neil Shubin

Jāsaka uzreiz – cilvēki, kas domā, ka pasaule ir radīta sešās dienās tālāk var nelasīt, lai lieki neapgrēcinātos ar dažādām ģeķībām. Pārējiem, jā, kārtējā grāmata par evolūciju. Grāmatu ir sarakstījis cilvēks, kurš Arktikā atradis ne vairāk, ne mazāk kā fosilu zivi, kura, iespējams, atšķirībā no pārējām zivīm ir spējusi nedaudz staigāt. Vispārīgāk sakot, atradis vienu no daudzajiem trūkstošajiem posmiem evolūcijas ķēdē. Šai zivij dots nosaukums Tiktaalik, kas patiesībā nozīmē – liela zivs.

Grāmatiņa ir vairāk veltīta salīdzinošai anatomijai nekā pašam protostaigātājam. Autors lasītājam sniedz diezgan plašu faktu klāstu par to, kādēļ mati, krūtis un spalvas patiesībā ir tikai zobu paveidi, kādēļ visi daudzšūnu organismi tiek būvēti pēc viena plāna, redzes evolūcija (te gan vairāk laika veltīts dažādiem eksperimentiem, kas audzē drozofilām acis dažnedažādās vietās (nedaudz atgādināja to profesoru no Southpark multenes, kura dzīves mērķis bija izaudzēt pērtiķus ar pēc iespējas vairāk dibeniem), ir arī neliels ieskats kā pārsimts miljonu gadu laikā var no reptiļa žokļa nonākt līdz cilvēka ausu kaulam. Diezgan smalki ir aprakstīti dažnedažādi eksperimenti ar raju un haizivs embrijiem (izrādās, cāļi vairs nav topā) .

Bet pats galvenais, ko uzzināju grāmatā, ir tas, kādēļ, esot šmigā, pasaule ap Tevi griežas. Izrādās tam nav nekāda sakara ar neironu atrofēšanos vai iepriekšēju ēšanu – neēšanu. Mūsu līdzsvara orgāna želejā jau no sākta gala atrodas nedaudz etanola, nedaudz ieraujot šis etanola daudzums palielinās un izmaina želejas blīvumu. Tas savukārt rada nepareizus centrbēdzes un paātrinājuma mērījumus, kas nojauc visu no bērnu dienām kalibrēto līdzsvara sistēmu, rezultātā organisms neadekvāti reaģē uz stāvokļa izmaiņām.

Ir arī izskaidrots, ka par žagām mēs varam pateikties abiniekiem, un kādēļ lielai daļai no zīdītājiem pauti karājas ārpusē. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Un vēl par ihtiostegām gan bija rakstīts minimāli – žēl.

Complexity: A Guided Tour by Melanie Mitchell

Tā nu ir sagadījies, ka visas mūsdienu zinātnes izpratne par lietām mums apkārt ir iedalāma divās grupās. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka visas pasaules lietu pamatā ir vienkāršība. Domājams, ka šeit visspilgtākais piemērs varētu būt fiziķi ar savu GUT teoriju, kurā viņi cenšas apvienot visus fizikai zināmos spēkus vienā supervienādojumā, kas tad arī būtu visu pamatu pamats. Cita lieta ir, ka, manuprāt, 99% no zinātniekiem no šī vienādojuma nekādas jēgas nebūtu.

Otra grupa uzskata, ka ne visas lietas ir reducējamas līdz vienkāršībai, dažām ir lemts palikt sarežģītām un uz vienkāršu vienādojumu nereducējamām. Vai arī no vienkārša vienādojuma radies modelis nav prognozējams jau pēc pāris iterācijām. Šī grāmata ir veltīta tieši sarežģītībai, gan teorijai, gan tam kur mēs to varam sastapt ikdienā.

Grāmata pēc savas būtības ir balstīta uz tāda kā konspektīva lekciju materiāla pamata, kurā ieskicētās problēmas pamatdomas, pieņēmumi un problēmas, kas visi ilustrēti ar piemēriem. Problēmas sākas jau pašā grāmatas sākumā, izrādās, ka zinātnieki, kas savā ikdienā pēta Complexity (laikam jau tulkot to kā sarežģītība latviski nebūtu īsti tas), paši vēl nav vienojušies ne definīcijā, ne tajā kā noteikt, kura sistēma ir sarežģītāka un kā vispār to sarežģītību izmērīt. Tad nu tiek apspēlēta gan sistēmu entropija, informācijas daudzums, evolūcija un iespējamās kvantificēšanas metodes.

Kā piemēri sarežģītām sistēmām tiek piesauktas un analizētas sekojošas sistēmas – smadzeņu neironu tīkli, skudru kolonijas, Internets, imūnsistēma un valstu ekonomikas. Daļa no grāmatas tiek veltīta arī datorprogrammām, kas spēj pašas reproducēties, ģenētiskajiem algoritmiem un iespējamiem mākslīgā intelekta aizmetņiem, kas spēj veikt nelielu cilvēka prāta procesu simulāciju (tas bija pašas autores darbs), jāatzīst diezgan interesants. Laba nodaļa bija arī par informācijas apstrādi dzīvajās sistēmās, nekad vēl nebiju aizdomājies par bioloģisko metabolismu, kā par tīklu ar Six degrees of separation iezīmēm. Ir vērts izlasīt arī nodaļas veltītas Celluar Automaton un netradicionālajām skaitļošanas metodēm. Izrādās, ka teorētiski ir iespējams izveidot datoru, kas darbotos, piemēram, uz spēles Life, tikai diezgan nereāli būtu ievadīt sistēmas sākuma stāvokli, kas ļautu atrisināt problēmu.

Un tagad pats galvenais, kādēļ es izlasīju šo grāmatu? Iemesls ir triviāls – mani šīs lietas ir interesējušas jau no bērna kājas (vismaz populārzinātniskā līmenī), kopš izlasīju S.Lema grāmatu „Summa Technologiae”, tas laikam man atstājis paliekošu traumu un laiku pa laikam palasu par pasaules stimulācijām, pašregulējošām sistēmām, ķīmiskajiem datoriem un kibernētiku. No šīs grāmatas uzzinātais jaunums, kas liek aizdomāties, iespējams, ka sarežģītās sistēmas varbūt ir savstarpēji tik dažādas, ka nemaz nav iespējams izveidot vienotu teoriju, kas būtu piemērojama visām.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs pamats turpmākiem pētījumiem. Grāmata man kārtējo reizi atgādināja par sen nopirkto un vēl joprojām neizlasīto Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter.

Born to Run: A Hidden Tribe, Superathletes, and the Greatest Race the World Has Never Seen by Christopher McDougall

Ja tā pavisam godīgi, tad es nemaz tik bieži grāmatas par sportu nelasu. Šo man amazone bija ielikusi ieteikto sarakstā, nosaukums mani saintriģēja. Atcerējos, ka kaut kad kaut kur vienā avīzītē lasīju nelielu rakstu par ultramaratonistiem, kas man kaut kā bija iespiedies atmiņā. Galu galā var jau tikai apskaust cilvēkus, kas spēj vienā piegājienā noskriet simts jūdzes.

Grāmatas autors bijušais kara korespondents, tagad raksta dažādiem žurnāliem. Viens no viņa hobijiem ir skriešana. Skriešanas procesā viņš bieži iekūlies dažādās traumās un uzdeva sev jautājumu, kā skriet pareizi un kur atrast vispareizāko skriešanas veidu. Te nu mēs nonākam pie vienas Meksikas indiāņu cilts Tarahumara, kurus autors pasniedz kā izcilus superatlētus, kas spēj noskriet ultramanratonu jebkādos apstākļos un finišā ne tikai uzvarēt, bet arī neizskatīties nogurušiem. Skaidra lieta, ka šādi skriešanas noslēpumi viņam liekas izpētes vērti, un viņš dodas uz Vara kanjonu, lai sastaptu šīs cilts pārstāvjus un šo to no viņiem iemācītos. Ar pirmo piegājienu nekāds dižais kontakts nesanāk, bet autoram izdodas iepazīties ar vienīgo balto cilvēku, kas ieberzies Tarahumara cilts uzticībā ar kļičku „Caballo Blanco” jeb latvju mēlē Baltais Zirgs. Autors nedaudz pie viņa patrenējas un abi ķeras pie megasuper slepena ultramaratona rīkošanas, kurā piedalīsies gan Tarahumara cilts pārstāvji, gan pāris ASV supermaratonisti.

Ja tā godīgi, tad šī grāmata man šķita tāda kā basās pēdas mārketings. Autors ne tikai mēģināja lasītājam pierādīt to, ka cilvēks ir dzimis, lai skrietu. Un to, ka cilvēks var teorētiski noskriet jebkuru citu dzīvnieku. Autors mēģina iestāstīt arī to, ka tieši skriešanas apavi ir tie, kas bendē cilvēkiem kājas. Jebkura apava zole strādā kā amortizators starp pēdu un zemi, un cilvēks, skrienot ar šādiem apaviem, nejūt saķeri ar zemi un tādēļ izdara solī lielāku triecienu uz kājām nekā vajadzētu. Īsumā pie visa ir vainīga Nike un pēdējais laiks pāriet uz sandalēm vai vispār uz basām kājām.

Grāmata sarakstīta saistošā valodā, man kā cilvēkam, kas par ultramaratoniem līdz šim neko daudz nebija zinājis, bija interesanti uzzināt gan treniņu metodes, gan interesantus faktus. Izrādās, ka šajās sacensībās nebūt nav retums, kad kādam no skrējējiem pārstāj funkcionēt nieres, dažs labs ir iecienījis distances vidū iebāzt galvu spainī ar ledu. Tā kā pasākums reizēm risinās ilgāk par diennakti, tad ir arī metodes, kas nodrošina pret jumta aizbraukšanu. Interesanti ir arī autora spriedumi par to, kādēļ ASV vairs nav konkurētspējīga garajās distancēs, un kas pie tā ir vainīgs.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā interesanta par ultramaratonistu subkultūturu. Bet vai tādēļ sākšu nodarboties ar skriešanu – domājams, ka nē, peldēšana man tomēr patīk labāk. Man jau arī šķiet, ka diez vai Tarahumara ir izcilāki skrējēji par kenijiešiem, bet nenoliedzami daži lokāli panākumi viņu skrējēju komandai tomēr ir.

Cik var noprast, tad grāmatā aprakstītais ultramaratons ir risinājies 2006. gadā un tagad tam jau ir diezgan liela piekrišana. Te ir Baltā zirga atskaite par 2010. gada ultramaratonu.

Ja nu kāds grib pie viņa pieteikties uz skriešanas stundām, tad viņa oficiālā mājaslapa ir te.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …