The Dreaming Void by Peter F. Hamilton

Tāltālā nākotnē kaut kur ap 3500. gadu, kad cilvēce ir izrāvusies kosmosā, daļēji kolonizējusi Galaktiku, uzvarējusi pāris starp civilizāciju konfliktos, viens noslēpums ir palicis neatminēts. Galaktikas centrā, kur mūsdienu zinātnieki saskata milzīgu melno caurumu, atrodas kādas senas civilizācija artefakts. To sauc pavisam vienkārši – The Void. Vispār viņš ir ļoti līdzīgs melnajam caurumam, tikai šā objekta izplešanās nav izskaidrojama ar fizikas likumiem. Tā nu daudzas civilizācijas ir veltījušas miljoniem gadu šī fenomena izpētei, bet neko tā arī neizdevās atklāt. Tā tas bija līdz Ingo atnākšanai uz Centuriona staciju, pēc tam viss mainījās, izrādās, ka tikai cilvēki spēj iekļūt Void, bet tikai caur sapņiem.

Grāmata ir kārtējā kosmiskā sāga, kas pasniegta mums vismaz deviņās sižeta līnijās. Te ir gan Troblum izcils fiziķis un Starflayers wars fanātiķis, Aarons cilvēks un aģents, kas pats nezina, kas viņš ir, Aramantia nekustamā īpašuma attīstītāja uz perifēras planētas, pats Dzīvā sapņa patriarhs ar saviem Svētceļojuma plāniem, kāds varonis un noziedznieks, kas izcietis tūkstošgadu sodu un pāris citi personāžs. Tomēr pati galvenā sižeta līnija ir veltīta Edeard, kas patiesībā ir Ingo sapņa galvenais personāžs. Viņa planēta atrodas Void iekšienē, viņš dzīvo feodālā pasaulē, kurā katrs iedzīvotājs ir ekstrasenss, telepātija, telekinēze, iešana cauri sienām, dzīvnieku kontrolēšana ar domu spēku tur ir normāla parādība. Tieši caur Edearda acīm visa Galaktika redz Void iekšieni, un daži īsteni ticīgie par visu varu tur vēlas nokļūt.

Jāatzīst, ka sākumā šīs daudzās sižeta līnijas mani tracināja, sanāk tāda svaidīšanās no vienas vietas uz otru. Tas pirmajās simts lapaspusēs mani gandrīz izprovocēja uz grāmatas nolikšanu malā uz visiem laikiem. Tomēr cilvēks pierod pie visa un ar laiku daudzie personāži vairs nesagādāja problēmas, bet ir jāpaciešas līdz brīdim, kad sāk veidoties kopaina.

Kopumā dziļi izstrādāta fantastikas pasaule, pārpilna ar detaļām un notikumiem. Katrai lietai autors ir pacenties izveidot vēsturi. Tas viss ļauj tekstu uztvert gandrīz kā reālu notikumu aprakstu. Autors arī nesirgst ar bērnišķīgu naivumu. Cilvēks nākotnē joprojām ir palicis tāds pats, neskatoties uz implantiem, iespēju sevi upload datorā un sākt no ķermeņa brīva intelekta dzīvi. Tāpat kāds grib sagrābt varu, nopelnīt daudz, izglābt pasauli vai vienkārši dzīvot.

Cik noprotu šī grāmata ir balstīta uz autora iepriekšējā cikla, Commonwealth saga, skeleta, tikai notikumi noris nedaudz vēlākā cilvēces vēstures posmā. Grāmatai droši var likt 9 no 10 ballēm. Sen nebija lasīts tik labs fantasy un zinātniskās fantastikas sajaukums. Manuprāt, grāmata būtu pietiekami laba arī tad, ja tajā būtu tikai Ingo sapņu apraksts vien.

The Engines of War by Christian Wolmar

Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.

The year of the flood by Margaret Atwood

Šī ir otrā triloģijas grāmata, kas veltīta Jimmy pasaulei. Pirmā saucās Oryx and Crake, tās apskatu varat izlasīt šeit. Ja pirmā grāmata notika tādā kā sterilā pasaulē, kas kalpoja tikai kā fons grāmatas darbībai, tad šī grāmata piepilda autores radīto distopisko nākotni ar daudzām detaļām.

Šīs detaļas mums tiek atklātas no divu cilvēku skatpunkta – Ren un Tobby. Abi šie personāži, lai gan epizodiski, bija sastopami jau pirmajā grāmatā. Ren kādreiz dzīvojusi korporācijas zonā kopā ar savu ģimeni, līdz viņas māte neizlēma aizbēgt pie dārzniekiem. Tobby ir izputējušu fermeru ģimenes atvase, kas palikusi pasaulē viena pati un arī beigu beigās ir spiesta meklēt patvērumu pie Dārzniekiem. Dārznieki ir neliela sekta, kuras mērķis ir atjaunot zudušo zemes biosfēru un satuvināt cilvēkus ar dabu. Lieki piebilst, ka pasaulē, kurā no dabas maz kas palicis, viņu panākumi nav diez ko izcili. Patiesībā izskatās, ka vispasaules veģetārismam un cilvēku draudzībai tic tikai pats Adam One. Pārējie dārznieku grupas locekļi to pieņem, bet patiesībā nemaz neizmainās. Tāpat ilgojas pēc īsta proteīna, narkotiskām vielām, datora un gāzētiem dzērieniem.

Grāmata nav par pašu cilvēces izmiršanu, grāmata ir par cilvēkiem pēc katastrofas un par to, kā viņi ir nonākuši līdz pašreizējai situācijai. Te nav standarta pēc apokaliptiskās cilvēces atjaunošanas ideju. Arī standarta sirojošās bandas ir tīri minimālas. Visvairāk izbrīnīja fakts, ka dzīvajos palikuši tik daudz cilvēki, un visi viņi ir savstarpēji pazīstami. Tas nedaudz apbēdināja, jo biju cerējis, ka bez Sniegavīra nemaz neviens nebūs izdzīvojis. Protams, varbūt Crake to tā bija izplānojis, bet šķiet, ka milzu populācijas daļa tomēr ir izdzīvojusi, gan labie, gan ienaidnieki.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nepatika, kā autore ļāva palikt dzīviem visiem daudz maz attīstītajiem tēliem. Tas nozaga ticamības momentu pašai pandēmijai un liek šaubīties par pirmajā grāmatā rakstīto, kur nabaga Jimmy klaiņo viens pats cilvēks pa pasauli, un kuru pie dzīvības uztur tikai jaunie speciālie cilvēki. Pēkšņi nevienam nav vairs jāslēpjas no saules bīstamā starojuma un pa dienu blandīties apkārt var cik uziet. Sanāk tāda kā pretruna. Priecē, ka varoņi necīnās pret kaut kāda ļaunuma iemiesojumu, kā tas bieži sastopams Stīvena Kinga darbos. Viņi vienkārši dzīvo tālāk.

We need to talk about Kelvin: What everyday things tell us about the universe by Marcus Chown

Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.

Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.

Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.

Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.

Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.

Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.

ВЫБОР НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Kārtējais (septītais) Ivanoviča garadarbs, kas veltīts Kremona brīnumainajiem piedzīvojumiem tāltālā pasaku zemē. Grāmatas autors paralēli strādā pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Skaidra lieta, ka tas atsaucas uz darbu kvalitāti. Katra nākamā grāmata nedaudz zaudē savu sākotnējo kvalitāti un Kremona pasaule savu novitāti. Bet, labi, atcerēsimies, ka šī ir izklaidējošā literatūra. Nekādas milzu dzīves gudrības mēs te neiegūsim, bet pārsimt lapaspušu garu izklaidējošu stāstiņu gan.

Kremons, ja atceramies no iepriekšējās grāmatas, ir zaudējis visas savas maga spējas un ir spiests ziedot lielāko daļu no sava laika ārstniecības kursam. Sanatorija atodas Ogu karalistē, tad nu tur Kremons tiek dakterēts. Tur arī dzīvo viens no viņa daudzajiem bērniem. Kremonam ir vājība pārgulēt ar visām princesēm, kas gadās viņa ceļā. Tomēr ne par to ir šis stāsts. Viltīgās Ogu karalistes pavēlnieces ir nolēmušas paverdzināt Kremonu un padarīt viņu par savu marioneti. Tādēļ viņu nabagu hipnotizē, seksuāli izmanto, apkar ar gribu nomācošiem amuletiem un šķir no draugiem. Par laimi Kremonam ir īsti draugi, kas viņu no piespiedu gūsta atbrīvo, reversē smadzeņu skalošanas kursu un pie reizes kopā ar viņu iztīra vienu Seno civilizāciju eksperimentu poligonu – purvu, kas pilns ar monstriem.

Kopumā tipisks Ivanoviča gabals, daudz darbības, notikumi seko viens otram. Galvenais varonis knapi spēj visur paspēt. Labi, ka viņam ir ģeniāla īpašība – konstatēt acīmredzamo un mobilizēt esošos resursus, kuri vienmēr ir pietiekami problēmas atrisināšanai. Protams, viņam arī ļoti veicas. Ja viņš Latvijā spēlētu bingo, tad katru dienu pievāktu visu laimestu. Kas interesanti, šoreiz visa darbība notiek tik paredzami, ka pat autors pamanās sevi neiedzīt stūrī, un nekādas pārlieku brīnumainas nejaušības nav jāizdomā.

Kopumā zināju, uz ko parakstos, nopērkot šo grāmatu. Esmu jau tomēr iepriekšējās sešas izlasījis. Tāds viduvējs krievu fantasy darbs, nekas izcils. Tomēr, ja esi sācis lasīt, tad ir diezgan grūti nolikt viņu malā. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

Origins of the Specious: Myths and Misconceptions of the English Language by Patricia T. O’Conner

Laikam jau fakts, ka studiju gados koju istabiņu dalīju ar cilvēku, kas mācījās par tulku, nav palicis bez sekām. Laiku pa laikam mani pārņem vēlme palasīties kaut ko par lingvistikas tēmām. Arī šī grāmata manā grāmatu plauktā nonāca nejauši, es pat nespēju izskaidrot, kādēļ es viņu nopirku.

Grāmatas autore savu ikdienu ir vadījusi gan kā žurnālu redaktore, gan kā valodas speciāliste dažādos ASV radioraidījumos, kuros viņa klausītājiem skaidro dažādas valodas nianses. Gan to, kā radusies modernā angļu gramatika, gan to, kā uzņēmīgi gramatikas grāmatu sastādītāji spēj latinizēt veselas valodas. Šķiet, ka autorei radio daudz nav maksāts, jo viņa daļu no stāstītā nolēmusi nopublicēt grāmatā.

Grāmata aizskar dažādas interesantas tēmas. Piemēram, tiek skaidrota vārdu, crap, shit, cunt, fuck izcelsme. Piesaukti dažnedažādi piemēri un analizēta vārdu nozīmes maiņa gadsimtu gaitā. Tiek paziņots, ka vistuvāk oriģinālajai valodai tiek lietota ASV angļu valoda, jo Britu salās imigrācijas dēļ valoda ir diezgan pamainījusies.

Liela grāmatas daļa tiek veltīta gramatikas likumiem, un tam, kāpēc daļa no tiem ir nepareiza. Te nu man jāatzīstas, angļu valodas gramatika man ir visai tumša bilde, un, lasot šo sadaļu, atklāju sev daudz ko jaunu. Dažādus konceptus, par kuriem man nebija ne jausmas. Piemēram, splitting infinitive. Izrādās, ka tas ir dziļu debašu vērts temats. No 1200tajiem gadiem līdz 1864. gadam visi to darīja bez raizēm, un tad iznāca garmatikas grāmata, kas paziņoja, ka tā darīt nedrīkst un viss. Pat tagad cilvēki nezina ko darīt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēma, ja nedaudz interesē valodas, tad būs labs lasāmais. Reizēm piegriežas autores pasniegšanas maniere. Sākas katrs stāstiņš ar tādu nelielu riņķī apkārt ievadu, lai būtu interesantāk, bet diemžēl ne vienmēr šis ievads atbilst vēlāk apskatītajai valodas problēmai.

Shadows Over Baker Street by Michael Reaves, John Pelan

Grāmatas redaktoram nenoliedzami galvā bija ienākusi ģeniāla ideja izveidot stāstu krājumu, kurā stāstos pārklātos gan A.Koana Doila Šerloka Holmsa pasaule un Lovecraft Mythos cikls. Tātad allaž loģiskajam un racionālajam Šerlokam Holmsam nākas izmeklēt neracionālas un mistiskas lietas, kurās iejaukti gan Senie, gan Innsmouth zivjveidīgie iedzīvotāji, gan dīvaini kulti un maģija.

Grāmatu pasūtīju līdzko uzzināju par tādas eksistenci. Par viņas esamību uzzināju no veca N.Gaiman stāstu krājuma, kurā pie stāsta “A Study in Emerald” apraksta tiek pieminēta šī grāmata. Tā kā Cthulhu cikls mani vienmēr ir fascinējis, tad par labu grāmatas iegādei mani nebija jāpārliecina.

Stāsti pēc savas kvalitātes ir diezgan dažādi, daļa ir aizraujoši un interesanti, daļa nu tā. Bet tā fantāzijas lidojums autoriem lielākoties ir labs. Varam uzzināt gan kā doktors Vatsons ieguva savu ievainojumu Afganistānā, gan to, ko Holmss darījis pēc savas šķietamās nāves (izrādās Moriartijs ir vēlējies viņu upurēt kādam no Senajiem). Protams, netiek aizmirsti dažnedažādu ļaundaru projekti iznīcināt pasauli un atgriezt pie varas Senās šausmas. Motivācija gan ne vienmēr ir skaidra, bet tādi jau tie īstie ļaundari ir.

Labākais stāsts ir “A Study in Emerald”, kur pasaulē valda Lovecraft izdomātie monstri un cilvēkiem ir atvēlēta tikai kalpu loma.

“The Weeping Masks” mums pastāsta par Vatsona piedzīvojumiem Afganistānas kara laikā. Izskatās, ka tajā laikā Afganistānā musulmaņiem vēl nav bijusi tik spēcīga aizmugure, vismaz šī stāsta pasaulē ne.

“The Mystery of the Worm” – tipisks stāsts par apsēstu zinātnieku, kas intereses vārdā nebaidās pat sazināties ar Seno zemes pavēlnieku dzimto planētu. Skaidra lieta, ka Šerloks Holmss arī tur piedalās.

“Nightmare in Wax” – pasaule ir ierauta karā un pats Moriartijs, cenšas te iesaistīt arī Senos, nosusinot viņu sen appludināto pilsētu un atbrīvojot tos.

Kas interesanti, ne visiem autoriem izdodas saglabāt Holmsu kā galēju racionālistu, kas visu balsta uz savu dedukciju. Šķiet, ka pusē no stāstiem, viņš izrādās slēpts mistiķis, kas ne tikai daudz zina par slepenām biedrībām, bet arī viņu uzskatus pieņem kā faktu (koku, kurā ar īpašu rituālu var izaudzēt homunkulu), Seno spējas izliekt dimensijas, lai samazinātu attālumu no savas tālās pasaules līdz saviem pielūdzējiem. Patīkami ir arī tas, ka lielākoties autori ir mēģinājuši saglabāt oriģinālo pasauļu noskaņu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsti ir oriģināli, tēmas neatkārtojas, un lielākā daļa labi izdevušies. Domāju, ka katram Cthulhu (tikai nesen no Southpark multenes uzzināju, ka tas izrunājas Kutūlu), Hastuura un Innsmouth cienītājam šis stāstu krājums būs izlasīšanas vērts.

Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey

Šo grāmatu iepirku, jo cilvēki atsaucēs nebija skopojušies ar labiem vārdiem. Domāju, cilvēki jau zina, ko runā, un grāmatu nopirku. Galu galā kapu izlaupīšanas tēma mani vienmēr ir interesējusi. Šajā grāmatā cerēju atrast daudzus gadījumus iz dzīves, iespējams, pat ar vaininieku motivācijas analīzi (ķirurgiem pētniecībai, vienkārša kapu aplaupīšana, dīvainas sektas utml.) plašā ģeogrāfijā. Realitāte bija nedaudz savādāka.

Grāmata ir veltīta pāris galvaskausiem frenoloģijas kontekstā. Sākums ir visai daudzsološs, Haidna pārapbedīšanas procesā atklājās, ka mironim diemžēl kaut kur ir noklīdusi galva. Tika veikta neliela izmeklēšana, laupītājs galvaskausa esamību savā īpašumā nemaz nebija pārāk slēpis un beigu beigās kaut kādu galvaskausu arī atgrieza. Haidna galvaskausu savā īpašumā bija ieguvis kāds Rozenbaums, kas piekukuļoja kapsētas sargu un ieguva savā īpašumā ģēnija galvaskausu. Kad sāka meklēt vainīgos, visa vaina tika nogrūsta uz mirušu kolēģi un galvaskauss tika atdots atpakaļ. Tas gan izrādījās neīstais, jo Rozenbaumam gribējās vēl nedaudz viņu papētīt, bet to atklāja tikai pēc kāda laika, kad galvaskausa īstuma problēma nevienu vairs pārāk nesatrauca.

Visam pie vainas izrādījās pseidozinātne, kas savu uzplaukumu piedzīvoja astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, frenoloģija. Jeb cilvēku valodā, mācība par to, kā pēc galvaskausa formas noteikt cilvēka ģenialitāti un raksturu. Jo galu galā smadzenes ir orgāns, kurā atrodas prāts. Šīs dižās idejas autors bija Franz Joseph Gall. Šī pseidozinātne nav pazudusi arī šodien un neizslēdzu, ka kāds tās dēļ joprojām izlaupa kapus.

Kādreiz, ja biji slavens, izcils sabiedrības loceklis, ģēnijs, tad tev bija pamats raizēties par saviem pīšļiem pēc nāves. Kāds obligāti mēģinās nospert tavu galvu, lai pievienotu savai kolekcijai un vaļas brīžos mēģinātu noskaidrot tavas ģenialitātes iemeslus, mērot tavu galvaskausu ar dīvainiem cirkuļiem. Grāmata pamatā koncentrējas tikai uz Vīni un tās mūziķu galvaskausiem. Centrā ir Haidns un Bēthovens, nedaudz nomalē Mocarts un vēl pāris mūsdienās ne pārāk pazīstami intelektuāļi.

Bēthovenam gan galvaskauss nosperts netika, par to parūpējās viņa draugi, pārklājot viņa zārku ar ķieģeļu kārtu, lai kapu izlaupītājam būtu grūtāk tikt klāt viņa galvai. Nekas, toties bēru ceremonijā no viņa galvas piemiņai tika ņemtas tik daudz matu cirtas,ka apbedīja viņu jau praktiski bez matiem. Vēlāk gan slaveno komponistu pārapbedot atklājās, ka ķirurgs, kas veica viņa pēcnāves sekciju, daļu galvaskausa tomēr bija pamanījies pievākt turpmākai izpētei.

Mocarts, kuru epidēmijas laikā apglabāja masu kapos un kura kaklam pirms iemešanas bedrē uzņēmīgs kapracis aplika dzelzs drāti, lai vēlāk spētu identificēt pareizo galvu, kuru pārdot interesentiem arī nepalika neizrakts. Diemžēl izraka tikai viņa galvaskausu, pats ķermenis nebija pieprasīts, tā nu nabagam galvaskauss stāv muzejā, jo nevienam nav ne jausmas, kur palicis pārējais skelets. Kas interesanti, slavenību galvaskausus neviens īpaši nesteidzas atdot atpakaļ zemei, bet labprāt ieliek kādā stikla kupolā un izstāda apmeklētājiem. To pašu var teikt arī par smadzenēm, gandrīz katrā sevi cienošā muzejā var atrast pa kādai ģēnija smadzenei formalīna burkā.

Autors sīki un smalki apraksta galvaskausu īpašnieku biogrāfijas, motivāciju un iespējamos secinājumus, tomēr pasniegšanas veids tikai vietumis bija man interesants. Ja pavisam godīgi grāmata manas cerības neattaisnoja, lasīju ar “gariem zobiem”, pabeidzu tikai principa pēc. Savukārt, ja esi Haidna vai Bēthovena fans, tad iespējams šis tev varētu šķist “makten aizraujošs gabals”. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Par pieviltajām cerībām.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …