Šī ir otrā triloģijas grāmata, kas veltīta Jimmy pasaulei. Pirmā saucās Oryx and Crake, tās apskatu varat izlasīt šeit. Ja pirmā grāmata notika tādā kā sterilā pasaulē, kas kalpoja tikai kā fons grāmatas darbībai, tad šī grāmata piepilda autores radīto distopisko nākotni ar daudzām detaļām.

Šīs detaļas mums tiek atklātas no divu cilvēku skatpunkta – Ren un Tobby. Abi šie personāži, lai gan epizodiski, bija sastopami jau pirmajā grāmatā. Ren kādreiz dzīvojusi korporācijas zonā kopā ar savu ģimeni, līdz viņas māte neizlēma aizbēgt pie dārzniekiem. Tobby ir izputējušu fermeru ģimenes atvase, kas palikusi pasaulē viena pati un arī beigu beigās ir spiesta meklēt patvērumu pie Dārzniekiem. Dārznieki ir neliela sekta, kuras mērķis ir atjaunot zudušo zemes biosfēru un satuvināt cilvēkus ar dabu. Lieki piebilst, ka pasaulē, kurā no dabas maz kas palicis, viņu panākumi nav diez ko izcili. Patiesībā izskatās, ka vispasaules veģetārismam un cilvēku draudzībai tic tikai pats Adam One. Pārējie dārznieku grupas locekļi to pieņem, bet patiesībā nemaz neizmainās. Tāpat ilgojas pēc īsta proteīna, narkotiskām vielām, datora un gāzētiem dzērieniem.

Grāmata nav par pašu cilvēces izmiršanu, grāmata ir par cilvēkiem pēc katastrofas un par to, kā viņi ir nonākuši līdz pašreizējai situācijai. Te nav standarta pēc apokaliptiskās cilvēces atjaunošanas ideju. Arī standarta sirojošās bandas ir tīri minimālas. Visvairāk izbrīnīja fakts, ka dzīvajos palikuši tik daudz cilvēki, un visi viņi ir savstarpēji pazīstami. Tas nedaudz apbēdināja, jo biju cerējis, ka bez Sniegavīra nemaz neviens nebūs izdzīvojis. Protams, varbūt Crake to tā bija izplānojis, bet šķiet, ka milzu populācijas daļa tomēr ir izdzīvojusi, gan labie, gan ienaidnieki.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nepatika, kā autore ļāva palikt dzīviem visiem daudz maz attīstītajiem tēliem. Tas nozaga ticamības momentu pašai pandēmijai un liek šaubīties par pirmajā grāmatā rakstīto, kur nabaga Jimmy klaiņo viens pats cilvēks pa pasauli, un kuru pie dzīvības uztur tikai jaunie speciālie cilvēki. Pēkšņi nevienam nav vairs jāslēpjas no saules bīstamā starojuma un pa dienu blandīties apkārt var cik uziet. Sanāk tāda kā pretruna. Priecē, ka varoņi necīnās pret kaut kāda ļaunuma iemiesojumu, kā tas bieži sastopams Stīvena Kinga darbos. Viņi vienkārši dzīvo tālāk.