Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.