Kraken by China Mieville

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es tiku domājis vairākas reizes. Pāris reizes man viņa jau bija nonākusi iepirkumu grozā, bet vienmēr tika no tā izņemta, jo kas gan varētu būt interesants stāstā par krakenu. Ar krakenu te domāts Architeuthis sugas pārstāvis. Mūsdienu zinātnei nekas daudz par viņiem zināms nav, šad tad pa kādam tiek noķerts gandrīz jebkurā pasaules malā. Pasaulē eksistē pāris cilvēki, kas visu savu mūžu ir veltījuši tam, lai noķertu dzīvu krakena mazuli. Šad tad zvejnieku tīklos atrodas kāds dzīvs eksemplārs, tomēr neviens vēl nav izdzīvojis. Beigu beigās grāmatu izlasīt pārliecināja Lasītājas piezīmēs izlasītā atsauksme par šo grāmatu.

Grāmata, protams, ir par krakenu. Tomēr ar to lieta vis nebeidzas. No Londonas Dabas muzeja tiek nozagts iekonservētais krakens. Kādu dienu galvenais molusku speciālists sev par pārsteigumu atklāj, ka milzīgais desmit metru garais krakens ir izgaisis bez pēdām. Tiek izsaukta policija, un sākas izmeklēšana. Te nu pagriežas grāmatas otrā un galvenā šķautne, slepenā Londona. Skaidra lieta, ka mūsu realitātei, kur visur valda loģika un zinātne ir jābūt pretsvaram, kurā valda rituāli un burvestības. Billijs, iesaistoties šajā krakena lietā, saskaras ar šo paralēlo Londonu, par kuras eksistenci viņš un pārējie Londonas iedzīvotāji nemaz nav nojautuši.

Šī paralēlā Londona atbilst visām žanra tradīcijām, tajā valda magu bandas, neskaitāmas sektas, nekromanti, piromanti, ģeomanti. Muzejus apsargā atmiņas Eņģeļi, pati Londona ir viens liels dzīvs superorganisms ar savām antivielām un aprūpētājiem, kas tiek saukti par Londomantiem. Izrādās, ka krakena zādzība ir izprovocējusi vairāku apokalipšu iestāšanos, kā jau tas pēdējiem laikiem pieklājas, sākas totāls haoss. Tad nu uz šī haosa fona Billijs cenšas atrast savu pazudušo paraugu.

Kā jau žanram pieklājas, viņam stāstījuma gaitā tiek piešķirta komanda, kuru vieno Billija mērķi. Karakenu baznīcas kaujinieks Dane nodrošina materiāltehnisko bāzi, viņam ir sakari un vēlme atrast savu dievu. Seno ēģiptiešu pēcnāves kalps Vati – tāds kā mākslīgs konstrukts, kas sacēlies pret saviem radītājiem, tāds kā pēcnāves pasaules Čegevara. Savulaik veicis tur revolūciju un panācis vienlīdzīgas tiesības visiem, tomēr ar to nav pieticis, un viņš ir izrāvies dzīvo pasaulē, lai neļautu magiem, algotņiem un citiem pūšļotājiem paverdzināt savus maģiskos kalpus. Vati, paralēli pilnīga maģisko būtņu streika organizēšanai, veic izlūkošanas un ziņneša funkcijas. Viņam gan ir būtisks ierobežojums, viņa fiziska manifestācija ir iespējama tikai statujā vai lellē.

Visam pa vidu vēl pinas Londonas policijas vienība, kas atbildīga par sektu un reliģijas jautājumiem. Patiesībā, viņi ir atbildīgi par burvju patvaļas iegrožošanu. Un, protams, galvenais ienaidnieks, Tetovējums un viņa algotņi Goss un Sabijs. Katrā grāmatā, kurā aprakstīti pēdējie laiki, ir nepieciešami īsteni ļaundari. Goss un Sabijs manā ļaundaru listē droši tiek pirmajā desmitniekā, tāpat kā Mr. Coup un Mr. Vandemar no „Neverwhere” un Mr. Pin un Mr. Tulip no „The Truth”. Patīk, ka autors Gosu un Sabiju ir tikai ieskicējis, pametot lasītājam pāris faktus un notikumus, tas ļauj katram lasītājam pašam izdomāt tēlu, kuru viņš nevēlētos sastapt.

Lasot grāmatu, mani nomāca jautājums kāpēc krakens? Kāpēc krakenam būtu jāizraisa apokalipse? Nu dieva miesa un tad, katru svētdienu pasaulē Dieva miesu apēd tonnām! Arī pašas Krakena baznīcas teoloģija mani pārliecināja ne pārāk. Skaidrs, ka šis nav nekāds „Fuko svārsts”, kas piebāzts ar daudziem vēsturiskiem faktiem un viduslaiku vēstures niansēm. Tomēr gribējās, lai šī sadaļa būtu nedaudz vairāk izvērsta.

Kopumā grāmatai, dodu 10 no 10 ballēm. Tas nekas, ka galvenais varonis lielāko daļu peld līdzi savai komandai, pats īsti nesaprotot, kas notiek. Autoram var redzēt plānu, kas ļauj noprast, ka grāmata ir rakstīta pārdomāti. No krūmiem klavieres netiek izstumtas, un visi notikumi ir vairāk vai mazāk saistīti. Domājam, ka drīzumā izlasīšu vēl kādu Mjevila grāmatu.

Intelektuāls jautājums LXXXVIII jeb īpatnējā taciņa

Ejot pa Rīgas piesnigušajām ielām mēs diezgan bieži varam pamanīt dažādas interesantas lietas. Tā arī te, bildē, parasts divkāju stabs un notīrīta taciņa. Viss it kā kārtībā, ja vien neeksistētu vēl viena taciņa, kas apmet stabam līkumu. Var redzēt, ka ne visi cilvēki ir taisnā un platā ceļa gājēji. Neskatoties uz notīrīto taciņu, izskatās, ka daži cilvēki joprojām turpina lietot taku appārt stabam. Skatāmies bildi augstāk.

Nez kāds ir stabam apkārtgājēja domu gājiens?

The Victorian Internet: The Remarkable Story of the Telegraph and the Nineteenth Century’s On-line Pioneers by Tom Standage

Mūsdienās cilvēkam diezgan bieži šķiet, ka mēs dzīvojam nu ļoti tehnoloģiju ziņā attīstītā laikā. Domāju, ka cilvēkiem tā ir šķitis vienmēr. Tāpat ir arī ar mūsdienu internetu. Tas nodrošina informācijas apmaiņu ar citiem cilvēkiem gandrīz momentāni, visi var glabāt savus datus mākonī, sarunāties ar cilvēkiem zemes otrā malā, pārskaitīt naudu, apprecēties attālināti utt. Izrādās, ka visas šīs priekšrocības cilvēkiem jau bija pieejamas no deviņpadsmitā gadsimta vidus, no laika, kad parādījās pirmās telegrāfa līnijas.

Skaidrs, ka telegrāfa funkcionalitāti nevar salīdzināt ar mūsdienu datoriem. Arī tā pieejamība lielākoties bija atkarīga no katra cilvēka maciņa biezuma. Tomēr pasaules robežas telegrāfs sašaurināja pamatīgi, un zemeslode jau tad pārvērtās globālā ciematā. Ja kādreiz ziņas izplatīšanās maksimālais ātrums bija samērojams ar zirga vai kuģa ātrumu, tad pēc telegrāfa ieviešanas ziņu izplatīšanās kļuva gandrīz momentāna. Nenoliedzami telegrāfs deva savu artavu globālo korporāciju, ziņu aģentūru un kriptēšanas metožu attīstībai.

Piemēram, Britu Impērija nolemj nosūtīt floti kādas kolonijas dumpja apspiešanai. Līdz telegrāfa ieviešanai par to tika sīki un smalki rakstīts visās avīzēs, jo ziņa par kuģu nosūtīšanu, tāpat neaizies līdz kolonijai ātrāk par pašiem kuģiem. Tomēr Krimas kara gadījumā, šāda publicitāte britiem reāli iegrieza. Neviens nebija ņēmis vērā jauno ziņu izplatīšanās ātrumu.

Tā kā telegrāfā visa sarakste notika atklātā tekstā, tad ziņu nosūtītāji bieži vien vēlējās savas ziņas nošifrēt. Tas radīja veselu šifru bumu visā pasaulē. Kādu laiku kodu grāmatas bija ļoti pieprasītas. Lieki piebilst, ka telegrāfa operatoriem šifrētu bezsakarīgu tekstu nosūtīšana sagādāja zināmas problēmas. Tādēļ šifrētus tekstus varēja nosūtīt pa papildus tarifu. Katra telegrāfa kompānija arī uzskaitīja, kuras valodas tā pieņem kā valodas un kuras tiks uzskatītas par šifru. Tā nu radās komerciālie šifri, kas neļautu konkurentiem pārtvert biznesa iespēju un parastie ikdienā izmantojamie šifri.

Telegrāfs pavēra iespējas dažādiem krāpniecības paveidiem. Telegrāfa operatoriem bija aizliegts pieņemt ziņas, kas satur, teiksim, zirgu skriešanās sacīkšu uzvarētāju. Attāluma dēļ bukmeikeri pieņēma derības pat pēc sacensību beigām, jo ziņa līdz derību dalībniekiem nonāca daudz vēlāk un līdz telegrāfa ieviešanai šāda prakse bija droša.

Naudas pārvedumu biznesu uzsāka Western Union. Šī kompānija joprojām nodrošina ātru un diezgan neizsekojamu naudas pārvešanu, kas daudziem Nigērijas multimiljonāru radiniekiem palīdz pelnīt naudiņu maizītei. Savulaik gan Western Union pamat bizness bija telegrāfs.

Varam izlasīt arī par S.Morzi un viņa ieguldījumu telegrāfa attīstībā, metodēm, kas ļauj vienlaicīgi nosūtīt četras ziņas pa vienu vadu abos virzienos. To kā telegrāfa operatora darbs no elitāra tika devalvēts līdz zemi apmaksātam. Lielos kabeļu likšanas projektus starp Eiropu un Ameriku. Pirmais kabelis, kurš savienoja Eiropu un Ameriku, nokalpoja tikai pāris nedēļas. Vaininieks bija projekta vadītājs, kurš neko nesajēdz no telegrāfa, elektrības un kabeļiem. Interesanti, ka pirmais kabelis kas savienoja Angliju ar Franciju izvilka vien dienu. To no jūras dzīlēm nejauši izcēla kāds zvejnieks un intereses pēc pārgrieza, lai apskatītos, kas tajā ir iekšā.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Pāris aspekti tomēr bija izlaisti. Nekādas informācijas nebija par pārējo kontinentu savienošanu, nekā par ziemeļblāzmas efektiem uz telegrāfa līnijām.

Vai ir iespējams lasīt grāmatu uz iPad?

Turpinu pilnveidot savas lasīšanas prasmes uz dažādiem elektroniskajiem agregātiem. Tā nu ir sanācis, ka šoreiz man gadījās izlasīt grāmatu uz iPad. Lai veiktu šo eksperimentu man sākumā bija nepieciešams dabūt to aparātu savos nagos. Praktiski tas izrādījās visai vienkārši, nopērkot. Tālāk sekoja daudz lielākas problēmas – ko lasīt? Šis jautājums nemaz nav tik triviāls kā tas pirmajā brīdī varētu šķist. Vismaz man reizēm pie grāmatu plaukta var paiet pat pāris stundas līdz atrodu ko lasāmu. Arī šī reize nebija nekāds izņēmums. Vēlējos grāmatu, kas ir vismaz 500 lapaspuses bieza, kuru var nolikt malā, ja apnīkas un kuru var atsākt lasīt pat, ja esi aizmirsis visus galvenos varoņus. Speciālists uzreiz pateiks, ka jāņem stāstu krājums.

Sākšu uzreiz ar slikto. Ekrāns nejēgā atspīd, lasīšanai mākslīgā apgaismojumā nākas diezgan nopietni parūpēties par sēdēšanas un iPad turēšanas leņķi, tā, lai gaisma tieši nekristu virsū ekrānam. Problēmas atkrīt, lasot pustumsā. Tas gan neglābj acis no nopietnas slodzes un pēc kādām pārdesmit lapaspusēm acis sāk nedaudz sāpēt. Pats agregāts rokās turēšanai nav diez ko parocīgs, diezgan pasmags, un ja lasi guļus stāvoklī, tad ir nedaudz jāpacenšas, lai dabūtu tekstu pareizajā orientācijā. Patiesībā aparāts pēc svara ir salīdzināmas ar diezgan pabiezu hardback formāta grāmatu. Nākamais mīnus ir uzmanības sadalīšana, tev vienmēr ir pieejams internets un lasīšanai nemaz tā pievērsties nav laika. Tu čeko meilus, palasies twitteri, ziņas un dažādos citos veidos nobumbulē lasīšanai atrasto laiku.

Labās lietas. Lapas smuki šķiras un teksts tiešām vienā lapā saiet daudz. Nopērkot grāmatu amazonē, tu to vari sākt lasīt uzreiz. To gan spēj arī Kindle. Skaidra lieta, ka par pašu lasīšanas procesu vari informēt visus neatejot no kases, piemēram ietvītojot par to. Tas uzreiz dos respect +5. Lasot grāmatu sabiedriskā vietā tu vari justies nenormāli kruts. Standartā tu visiem parādīsi, ka, proti lasīt un pazīsti burtus, bonusā cilvēki pieņems, ka tu māki lasīt svešvalodās un nāks klāt prasot, vai ir vērts tērēt naudu par tādu verķi, kas visu lasīšanas procesu papildinās ar iespējams patīkamu socializācijas procesu. Te vīriešu cilvēki varētu runāt arī par krāna pagarināšanu no pieciem milimetriem, ja lasi grāmatu Rīgas centrā, līdz pārdesmit, ja pie kādas lauku ciema padomes (te gan ir risks noraut pa muti dēļ pontošanas).

Kopsavilkumā varu atzīt, ka uz iPad negrasos vairāk nevienu grāmatu lasīt, gribās tomēr līdz vecumdienām novilkt ar salīdzinoši maziem redzes defektiem. Protams, ir iespējams lasīt arī uz spīdīga ekrāna nebendējot acis, tomēr es neesmu pietiekami disciplinēts, ik pēc pārdesmit lapaspusēm skatīties riņķī. Šķiet, ka mans vecais labais Sony grāmatu lasītājs joprojām būs mans e-grāmatu lasīklis. Arī žurnālu lasīšana tomēr nav tas, protams, bildītes izskatās smuki un navigācija jauka, pietrūkst papīra sajūtas. Tomēr te tomēr es saredzu savam aparātam pielietojumi, žurnālu lasīšana nepaspēj nogurdināt acis, to abonēšana ir salīdzinoši vienkārša un sanāk lētāk nekā sūtīt pastā.

PS. Visus bloga ierakstus gan pēdējā laikā rakstu izmantojot iPad.

The Mammoth Book of Apocalyptic SF edited by Mike Ashley

Kārtējais rietumu pasaules rakstnieku stāstu krājums, kas lasītājam sola pavēstīt par daž ne dažādiem pasaules gala pienākšanas veidiem, pašiem pasaules galiem un pēc- apokaliptiskajiem notikumiem. Pašā krājumā atrodami divdesmit četri stāstiņi. Grāmatu iepirku visai nejauši, gribējās pamēģināt, kā ir lasīt grāmatas uz iPad. Īsumā, nekā, tīrā acu bendēšana. Labāk nekā uz telefona, bet sliktāk nekā uz ePapīra.

Tad nu pieminēšu dažus stāstiņus, kas, manuprāt, bija vislabākie:

„World without end” by F. Gwynplaine MacIntyre – stāsts par kādu prostitūtu, kurai kāds aptracis zinātnieks injicējis nanorobotus. Viņa ir ieguvusi nemirstību un mūžīgu dzīvi. Viņu nekas nespēj nogalināt. Tad nu mēs uzzinām īsumā viņas daudz miljardu dzīves notikumus. Un to, kā tas ir dzīvot miljoniem gadu vienam pašam pasaulē.

„The Children of Time” by Stephen Baxter – Stāsts par iespējamo cilvēces nākotni, par to kā vienmēr atradīsies kāda cilvēku grupiņa, kas izdzīvos pēc meteorīta kritiena uz Zemes. Un to, ka cilvēks būs uz Zemes līdz pašām beigām neskatoties uz ledus laikmetu vai uz Saules izplešanos. Tāds interesants dažādu teorētisku kultūru apskats.

„A Pail of Air” by Fritz Leiber – manuprāt, labākais stāsts šajā krājumā. Saules sistēmā ienāk sveša zvaigzne un aiznes sev līdzi Zemi. Zemei izdodas atgūt stabilu orbītu ap to, ir tikai viens mīnuss zvaigzne – ir mirusi un vairs nesilda. Lielākā daļa cilvēku iet bojā, tomēr daži izdzīvo. Interesantas pārdomas par to kā izdzīvot apstākļos, kad apkārt ir absolūtā nulle un pēc skābekļa ārā jāiet ar spaini.

„Terraforming Terra” by Jack Williamson – Zemes biosfēra ir iznīcināta un no visas cilvēces pāri ir palikuši tikai kloni, kurus mašīna uz mēness regulāri klonē ar cerību, ka Zeme atkal būs apdzīvojama. Paiet daudzi cikli, līdz Zeme tiešām kļūst apdzīvojama un terraformācija kļūst iespējama. Interesants stāsts par to, kā varētu rasties Dievi.

„The Clockwork Atom Bomb” by Dominic Green – pasaulē tehnoloģija ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, nav atpalikuši arī kari. Āfrika ir liels karalauks, kurā dominē atomieroči un melnie caurumi, kurus izmanto artilērijā. Miera uzturēšanas spēkiem tagad nākas meklēt kontrabandas melnos caurumus, ar kuriem vietējās pašvaldības risina savas enerģētikas problēmas.

„Sleepover” by Alastair Reynolds – zemes iedzīvotāji ir iedzinuši sevi strupceļā, zemes resursi ir nepietiekami, lai visus nodrošinātu ar pienācīgu dzīvi. Tādēļ daļa cilvēces ir ielikta piespiedu hibernetizācijā. Cerība ir, ka ar laiku zinātnei izdosies atrast veidu kā brīvi iegūt enerģiju, kas pietiktu visiem. Diemžēl atlikušie cilvēki ir spiesti visu laiku veltīt guļošo biedru sistēmu tehniskajai apkopei, nevis zinātnei. Un tad vēl tie mākslīgie intelekti.

„The Man who Walked Home” by James Tiptree, Jr – Stāsts par ceļotāju laikā un kā tas izskatās no malas. Zemes civilizācija neveiksmīga eksperimenta dēļ ir nedaudz paretināta un atsviesta nedaudz atpakaļ. Tomēr uz Zemes ir interesants fenomens, reizi gadā vienā un tai pašā vietā parādās dīvaina radība, kurai pieskaroties var salauzt roku, vai koku.

Kopumā visai labs stāstu krājums, domāju, ka pēc kāda laika dažus stāstus pat pārlasīšu, bet dažus diez vai lasīšu atkal. Dodu 8 no 10 ballēm. Ja gribās palasīt ko interesantu, tad noteikti viens tāds stāsts priekš katra atradīsies.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Parasite Rex by Carl Zimmer

Vārds parazīts cēlies no grieķu valodas. Sākumā tā nozīme bija pavisam necila, tā sauca cilvēkus, kas templī dzīru laikā pienesa ēdienus. Tikai vēlāk par parazītiem sāka saukt dažādus liekēžus un izmantot kā lamu vārdu. Tā arī dzīvajā dabā atrodamie parazīti ilgu laiku tapa nomelnoti. Bioloģijā pat līdz divdesmitā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka parazīti ir organismi, kas ieslēguši evolūciju atpakaļgaitā. Jeb parastu cilvēku valodā runājot – deģenerāti. Šis uzskats ilgu laiku bija populārs un, ja godīgi, neviens jau tos parazītus nemaz tā nepētīja.

Šo grāmatu autors acīmredzot sarakstījis ar nolūku, lai paceltu parazītu tēmu saulītē. Standarta discovery raidījumos parazīti vienmēr tiek attēloti no to sliktās puses. Skat, kā Gvinejas tārps izraisa elefantiāzi, liekot kāju pārvērsties bluķī. Var arī nodemonstrēt kādu atgadījumu, kur lentenis savā dzīves cikla sākumā nonāk nevis sunī, bet cilvēkā un izmisumā izveido cistu cilvēka smadzenēs. Var arī apstāstīt par Toxoplasma, mazu parazītiņu, kas dzīvo gandrīz mūsu katra smadzenēs, un ko tur slēpt, iespējams, atstāj ietekmi uz mūsu raksturu. Patiesība, protams, sevī ietver arī šo nepatīkamo daļu, nāvi no malārijas, vai bērna uztveres problēmas, kas saistītas ar cērmju invāziju, bet ir arī pāris citi aspekti, kas ir apskatīšanas vērti.

Piemēram, parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības. Parazīta nozīme ekoloģijā. Parazīta nozīme mūsu imūnsistēmas kalibrēšanā. Parazīta dzīves un vairošanās cikls, adaptācija jaunām sugām. Kopumā visai interesanta grāmata par un pa parazītiem. Minēšu dažus faktus, kurus uzzināju pirmoreiz.

Izrādās, ka mūsdienās cilvēkiem šad tad piemetas retas kaites, kuru vienīgais izskaidrojums ir parazītu trūkums organismā. Ja tev labu laiku nav bijušas cērmes, tad tava organisma imūnsistēma var uzbrukt tavām zarnu sieniņām un iznīcināt to. Mūsdienās ir divas ārstēšanas metodes. Zarnas rezekcija vai parazītu ieviešana. Ja cērmēm un lenteņiem jāsadzīvo vienā zarnu traktā, lentenis ir zaudētājs un tiek nobīdīts tuvāk izejai.

Parazīts Toxoplasma visu laiku regulē savu klātbūtnes apjomu saimnieka organismā. Laiku pa laikam tas izraisa imūnsistēmas reakciju, kas ļauj izdzīvot tikai pāris sugas pārstāvjiem.

Vissarežģītākie parazīti ir lapseņu kāpuri. Dažu sugu lapseņu kāpuri pat pilnīgi pārņem kāpuru savā kontrolē. To nabagu apstrādā ar hormoniem, un viņš pirms savas nāves vēl nodarbojas ar lapseņu kāpuru kokonu apsargāšanu.

Dažs labs parazīts savus saimniekus apgādā ar opiātiem, lai šamie ar savu neadekvāto uzvedību izprovocētu apēšanu. Citi savukārt liek skudrai katru vakaru uzrāpties zāles stiebra galā ar domu, ka to tur nejauši apēdīs kāds zālēdājs. Cits liek mušai pirms nāves atrast vislabāko vietu savu sporu izsēšanai. Muša pat pirms nāves ieņem pareizu leņķi, lai izkliede būtu perfekta.

Parazīts ir arī labs ekoloģijas barometrs. Ja tu noķer gliemezi un ierasto 9 parazītu sugu vietā redzi tikai astoņas, ir pamats uztraukties, ka kaut kur barības ķēdē ir reālas problēmas. Šad tad cilvēki apkaro kaitēkļus ar to parazītiem, tomēr ne vienmēr tas beidzas ar labiem rezultātiem.

Kopumā interesants skats uz parazītiem. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja gribi uzzināt malārijas vai lenteņa dzīves cikla nianses, tad šī grāmata būs laba lasāmviela.

The Evolutionary Void by Peter F. Hamilton

Void triloģijas pēdējā – trešā daļa. Tā sakot lielais fināls, visas konfliktā iesaistītās puses cītīgi krājušas sev ieskaites punktus, meklējuši atbalstītājus, dažas pat veikušas nelielus planetārus genocīdus. Varētu pat teikt Akselerāti pacēluši savas galvas un dzen visu mūsu dzimto galaktiku postā.

Lielākā sižeta līniju daļa ir apvienojusies, arī kosmosa kuģi ir palikuši daudz nelielākā skaitā, te es runāju par agregātiem ar ultradzinējiem un mega spēka laukiem. Akselerāti ir parādījuši pārējiem ļautiņiem, kurš te ir īstais saimnieks un pošas uz Void lai piepilīdu paši savus sapņus. Konservatīvā frakcija ar saviem atlikušajiem spēkiem cenšas darīt visu kas iespējams, lai saglabātu mieru un labklājību.

Ja esi izlasījis iepriekšējās daļas, tad nekur neliksies, izlasīsi arī šo. Galvenais pluss, beidzot uzzinām kā beidzās Edearda cīņa pret noziedzību jaukajā Makkrathan pilsētā. Saprotam arī to, kādēļ Void vispār ir ticis radīts. Nu un, protams, uzzinām kā tas viss beidzās.Ingo palaiž tautās savu pēdējo sapni un tas izraisa Dzīvā sapņa sekotājos šķelšanos.

Pašas beigas lika vilties. Izskatījās pēc tāda diskusiju kluba disputa, kur visi parunājās. Ļaunos pār kārti un labi rokās sadevušies skrien pa pļavu. Kaut vai fakts, ka miljardiem gadiem ir pastāvējis Void, tajā neviens nav varējis tikt iekšā, un te pēkšņi pāris mēnešu laikā Void ir pārvērties bezmaz vai par tūrisma objektu. Atklājas daudzi veidi kā tur nokļūt. Gan ar saucamo Dreamer palīdzību, gan kļūstot postphysical, gan vienkārši iemaucot barjerā ar pilnu hiperātrumu. Šie pēkšņie atklājumi tad ļāva salikt lietas po poņaķijam pašā Void iekšienē nevis teiksim uz Marsa.

Neskatoties uz nelielu vilšanos par beigām, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir tomēr vērts izlasīt šo 1500 lapaspušu biezo kosmisko operu.

In Search of the Multiverse by John Gribbin

Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.

Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.

Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.

Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.

Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.

The Mammoth Book of Mindblowing SF edited by Mike Ashley

Esmu nolēmis atlikušajā gada daļā (un tā vēl ir diezgan pamatīga) palasīties dažādus zinātniskās fantastikas stāstu krājumus. Tā nu sanācis, ka pēdējos desmit gadus lielāku uzmanības daļu esmu veltījis krievu zinātniskajai fantastikai. Tad nu nolēmu atsvaidzināt savas zināšanas Rietumu SF jomā.

Stāstu krājuma redaktors apgalvo, ka izvēlējies stāstus pēc principa, tā lai tie liktu cilvēka prātam sajust brīnumu. Jāatzīmē, ka stāstu izlase ir ļoti izdevusies. Par labiem esam atzīstama lielākā daļa no tiem. Un gandrīz katrs no tiem ir savā ziņā unikāls. Te gan jāņem vērā stāsta sarakstīšanas laiks, lai neuznāktu smiekli par superdatora aprakstu un kosmosa kuģiem ar borta datoru, kura cietais disks ir pārsimts megabaitu liels.

Pāris stāsti, kuri man personīgi šķita ļoti labi.

“The Pevatron Rats” – standarta fantastika par ceļošanu laikā. Tikai šoreiz galvenās ceļotājas ir žurkas. Kādā daļiņu paātrinātājā nejauši tiek radītas žurkas, kurām organismā ieinkorporēta singularitāte. Tās iegūst priekšrocību, briesmu brīdī aizceļot pagātnē. Tā viņas kļūst praktiski neiznīcināmas.

“Cascade Point” – kas to būtu domājis, ka Timotijs Zāns raksta arī ko citu bez Zvaigžņu kariem. Cilvēce ir atklājusi veidu kā ceļot uz zvaigznēm, visa pasākuma pamatā ir Ming metāls, kas ļauj kosmosa kuģim ceļot relatīvi pret laiktelpu. Tomēr kāda kuģa kapteinim gadās situācija, kad uz kuģa tiek uznests neatļauts Ming metāla gabals, kas savukārt izraisa novirzi no kursa uz paralēlu pasauli. Interesants stāsts par paralēlajām pasaulēm, un kā no tām atgriezties.

“The Hole in the Hole” – humoristisks stāsts par diviem uzņēmīgiem vīriem, kas nejauši atklāj, ka kāda šrota teritorijā atrodas telplaika caurums uz Mēnesi. Šrota īpašnieks šo fenomenu izmanto par veco riepu izgāztuvi, bet uzņēmīgāki cilvēki iespējams varētu atvilkt atpakaļ uz Zemi Lunar Rover.

“Mother Grasshopper” – dīvains stāsts par milzu kosmosa sienāzi uz kuru dzīvo neliela cilvēku kolonija un viduslaika mēra manifestācija, kas meklē sev vietnieku. Tāds dīvains un reizēm nesaprotams drūms stāsts.

“Into the Miranda Rift” – ja esat lasījuši Žila Verna “Ceļojumu uz Zemes centru”, tad šis ir kaut kas ļoti līdzīgs tikai viss notiek uz Mirandas – Urāna pavadoņa. Neliela pētnieku grupa cieš negadījumā un lai izkļūtu no Mirandas, viņiem pāris nedēļās ir jāšķērso pavadonis pa alu un plaisu tīklu. Diezgan aizraujošs gabals.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Aptver plašu laika posmu un arī apskatītie temati ir aizraujoši.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …