The Temporal Void by Peter F. Hamilton

Grāmata ir otrā pēc skaita Void triloģijā. Pirmā grāmata The Dreaming Void jau tika apskatīta. Autors izmanto mūsdienās standarta triku, saraksta darbu ar atvērtām beigām, paskatās, kā to uztver lasītājs. Ja stāsts aiziet, tad tiek sarakstīts turpinājums un tā līdz iegūtais finansējums ir pietiekošs, lai uzsāktu citu projektu. Šajā jomā, manuprāt, nepārspēts ir palicis S.Kings ar savu Dark Tower ciklu.
Šajā triloģijas daļā lielāks uzsvars tiek likts uz Edeard, iesauka Waterwalker, piedzīvojumiem Void iekšienē. Tas, lai lasītājs saprastu, kādēļ Living Dream sekotāji tā vēlas tur nokļūt. Pats Ingo sapņu atstāsts mani sāka nedaudz garlaikot. Ja galvenais varonis savās spējās sāk pārspēt pat pašus dievus, tad kur nu vēl tālāk. Arī visa tā cīņa pret organizēto noziedzību sāka atgādināt vecā labā komisāra Katani piedzīvojumus. Arī pati pasaule šajā grāmatā neiegūst nekādus papildus aspektus vai dziļumu, tagad te stāstu uz priekšu dzen darbība un galvenā varoņa vēlme sēt visur labo.
Singularitātes otrā pusē notikumi ir nedaudz saistošāki, bet arī sāk nedaudz atgādināt šaujamgabalu ar kvesta elementiem. Visi galvenie personāži pamazām ieņem savas vietas un pozīcijas gaidāmajam lielajam konfliktam. ANA frakcijas uzkrāj savu spēku, atklāj pāris nozīmīgas kārtis un bīda savus bandiniekus pa Galaktisko laukumu. Tā kā vēl neviens nav nomiris, tad sižeta līniju skaits joprojām ir milzīgs. Diemžēl šeit autors nemaz īsti nepiedāvā lasītājam nostāties kādā pusē. Ļaunajiem vienkārši nav apakšā nekādas racionalitātes, ir tikai ambīcijas. Pats sliktākais, ļaunums ir padarīts bezjēdzīgi ļauns. Visi sliktie ir psihopātiski sadisti, kas izmukuši no galaktiskiem cietumiem, vai arī vēl nav paspēti noķert. Arī ANA, mākslīgais intelekts, kas regulē uploaded personu savstarpējās attiecības un ambīcijas, nespēj tikt galā ar saviem kontrolējamiem. Negribas pat runāt, viņš pat nespēj nodarboties ar primitīvu datu masīvu apstrādi. Bet, kā saka, ar pakaļprātu jau visi gudri.
Kopumā, ja esi sācis izlasījis Void pirmo daļu, tev lielākoties nebūs izvēles, izlasīsi arī šo. Stāstus tak puslasītus neviens neatstāj. Sižets, lai arī redzēts daudzās citās grāmatās, noris uz interesantu dekorāciju fona un darbība aizrauj. Katra Void grāmata aizņem vairāk par 500 lapaspusēm, var gadīties, ka ne pārāk ātrs lasītājs, pie tām var pavadīt pat mēnesi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, par to, ka spēj konkurēt ar vēlmi gulēt.
Vai es lasīšu trešo daļu? Es viņu jau lasu!
Comments
Ai, sasodīc, es arī gribu, ja tu tā saki!
Mūsdienās lielākoties jau pašā sākumā slēdz līgumu par triloģiju, tā sacīt, standarta formāts.
Bet atceries, ka tā ir KOsmiskā Opera 🙂
Jā, jā, un vēl turpinājumos. Labi vismaz, ka nav militārā fantastika divsimt sējumos. (Es esmu izlasījusi vienu “Zvaigžņu karu” grāmatu. Vai varbūt divas?)
Es esmu izlasījis tikai vienu Zvaigžņu karu grāmatu un sapratu,ka tas ir Smaragda pilsētas burvja pakaļdarinājums. Garākā sērija turpinājumos, laikam ir Diskzeme, kur esmu izlasījis visas grāmatas, pat “Where is my cow!”.
Dažkārt iebrienu šeit palūkoties, tā teikt jaunumus iečekot. Piemēram, The Cracking Code Book izlasīju ar lielu interesi. Allaž, lūkojoties lapā, palika neatbildēts jautājums par P.F.Hamilton ignorēšanu 🙂 Apsveicu ar izvēli, stāsts protams labs. Varu pilnībā piekrist par daudzajiem pavedieniem grāmatā, sākumā tiešām grūti saprast kas, ko un kāpēc, taču, ja tiek pāri pusei, tad tā lieta aiziet 🙂 Otrā daļa šobrīd stāv plauktā, nav sanācis laika pieķerties, jo gadās citas prioritātes (nu tur Millenium triloģija, Šamanis), kuras jānokopj. Taču, ja gribās tā kārtīgi atvilkt dvēseli, rekomendēju ieskatīties šī paša autora The Night’s Dawn triloģijā. Nepaliksi vienaldzīgs. Vēl viens jumtu noraujošs gabals ir Fallen Dragon, tiesa, pēc apjoma stipri mazāks par iepriekš minētajiem, taču ļoti labs.
Nedaudz skumdina, ka tiek ignorēts vēl kāds lielisks autors – Michael Crichton. Šim, manuprāt, ir lasāms pilnīgi viss, sākot ar The Andromeda Strain un beidzot ar Pirate Latitudes. OK, grūti spriest par viņa non-fiction un sākotnējiem gara darbiem, kuri tika publicēti ar pseidonīmu John Lange, taču pārējo ir pilnīgi noteikti vērts apskatīt tuvāk.
Paldies par ieteikumiem. Par Millenium nezinu, parasti cenšos on tiem ultra dižpārdokļiem turēties pa gabalu. Neko dižu tajos neesmu atradis, bet nekad nesanāk. Ja tev patika par šifriem un kodiem, varbūt tev patiks arī Cryptonomicon by Neal Stephenson. Tā gan ir pabieza novele.
Hamiltonu visticamāk ka vēl palasīšu, bet ne tagad. Savā lasītāja mūžā esmu sapratis, ka vienu autoru visu laiku no vietas nav labi lasīt. Labāk ir kādu mēnesi izlaist.
Michael Crichton – no viņa esmu lasījis tikai “Andromēdas celmu”. Tas gan bija vēl tālajos padomju laikos. Sižetu kā par brīnumu atceros diezgan labi.
šogad esmu nolēmis no standarta krievu fantastikas bojevikiem, pārorientēties uz rietumu pasaules darbiem. Tā kā tavi ieteikumi tiks ņemti vērā.