Navigate / search

The Sun Kings: The Unexpected Tragedy of Richard Carrington and the Tale of How Modern Astronomy Began

The Sun Kings

Šī ir viena no grāmatām, kura nopirkta nelasīta mētājās pa plauktiem vairāk nekā pusgadu. Tam bija pāris iemeslu: kaut kā bija pārgājusi vēlme iepazīties ar saules astronomijas vēsturi; šķirstot grāmatu tā īsti nevarēju saprast, par ko tur būs; galvenais iemesls ir autora bilde uz grāmatas vāka. Nezinu, kā citiem, man šāds cilvēks parasti asociējas ar kādu balto brālību, kas dziedina visas kaites pēc fotogrāfijām, apķer kokus un labprāt saulgriežos izgaiņā ļaunos garus. Grāmatā izmantoto autora bildi man atrast izdevās, savā blogā gan viņš izskatās pēc nopietna cilvēka nevis pēc zintnieka. Bet labi, tie jau tikai mans personīgais viedoklis.

Parasts cilvēks varētu nesaprast kā Saules astronomija vispār ir iespējama. Astronomam ir teleskops, ar teleskopu mēs pētām debesis, tomēr jau no bērna kājas visi saprot vienu pamatpatiesību. Ar teleskopu uz Sauli cilvēks var skatīties tikai divas reizes – ar vienu aci un pēc tam ar otru aci. Kur lai cilvēki ņem tik daudz speciālistus? Tas viss bija joks, patiesībā cilvēki jau diezgan sen izgudroja dažādus viltīgus veidus kā skatīties saulē nemaitājot redzi. Te noderēja gan attēla projicēšana, gan fotoplašu izmantošana.

Sākumā nevienam nebija ne jausmas, kas tā saule īsti tāda ir. Pamatpieņēmums bija, ka Saule ir tāda plati planēta kā zeme tikai ar karstiem mākoņiem. Saules plankumi savukārt bija tās kalni, kas šad tad pavīdēja starp mākoņiem. Ar laiku gan uzkrājās fakti, kas lika šos apgalvojumus pārskatīt.

Grāmata ir centrēta ap Saules plankumiem, 1859. gada Saules uzliesmojumu un R.Karringtona dzīvi. Puika jau no bērna kājas bija aizrauts ar Sauli, un ar laiku kļuva par vienu no ievērojamākajiem speciālistiem, lai gan viņa idejas ilgi netika pieņemtas. Piemēram, apgalvojumu, ka Saules cikls nosaka labības cenu, izteica jau Heršels vecākais, tas pats, kas atklāja planētu Urāns. Tomēr neviens viņu par pilnu neņēma, jo kā gan tik tāls un mazs objekts var tieši ietekmēt labības cenu. Nākamais izsmiešanas vērtai apgalvojums bija – Saules plankumi izraisa ziemeļblāzmas. Šis apgalvojums ilgi tika uzskatīts par muļķībām un statistiskos datus, kas par to liecināja, par nepareizu interpretāciju.

Kopumā grāmata ir par astronomijas attīstību Lielbritānijā un nedaudz arī Vācijā, diezgan labs biogrāfisks materiāls un daudz interesantu faktu. Es nemaz nezināju, ka 1859. gadā ir bijuši tādi Saules uzliesmojumi, kas, ja tie notiktu šodien, visticamāk atstātu visu planētu bez elektrības, mobilajiem sakariem un satelītiem. Jau tajos laikos šī aktivitāte izsita no ierindas visus telegrāfus un ziemeļblāzmas varēja novērot pat Kubā. Izrādās, ka jau tad bija izveidots globāls tīkls, kas vāca datus par Zemes magnētiskajām svārstībām. Un laiku pa laikam saulei gadās iesnausties, kad tās aktivitāte pazūd pat uz gadsimtu. Piemēram, no 1645. līdz 1715. gadam.

Bet kādēļ R.Karringtons bija ar traģisku dzīves stāstu? Puisim jaunībā tētis deva naudu pašam savas observatorijas iekārtošanai. Tā nu viņš varēja realizēt savus dzīves sapņus līdz tēva nāvei, kad viņam bija jāpārņem bizness – brūzis. Darbs, šķiet viņam diez ko nepatika. Viņš visu laiku mēģināja atrast labi atalgotu darbu astronomijā, diemžēl viņu nekur neņēma pretī. Tad brūža bizness tika pārdots un vīrs atkal varēja nodarboties ar savu hobiju, jo naudas viņam bija pietiekami. Viņš pat apprecējās, un te sākās personiskā traģēdija. Jaunā sieva savu piedzīvotāju uzdeva par savu brāli, un, vienkārši sakot, salaida ar abiem. Kamēr vienudien „brālim” neaizbrauca jumts un šis mēģināja Karringtona kundzi nonāvēt. Ievainojis šo vārīgā vietā viņš meties bēgt un, pirms viņu noķēruši vietējā ciema iedzīvotāji, pat paspējis uzrakstīt sevi apsūdzošu vēstuli. Tā tiesā tika vērsts pret viņu un spriedums bija notiesājošs – divdesmit gadu ieslodzījuma, viņš gan nomira jau pirmajā gadā. Karringtona sieva izdzīvoja, tomēr, lai remdētu sāpes, viņa sāka niekoties ar Chloral hydrate. Tas vienu dienu noveda pie pārdozēšanas un nāves. Ciemata ļaudis tajā vainoja R.Karringtonu. Arī pats Karringtons neilgi pēc sievas nāves uzlika sev rokas, kā aiziešanas veidu izmantojot šo pašu Chloral hydrate. Un sakāt vēl, ka seriālos viss ir izdomāts.

Labi un saistoši uzrakstīta grāmata, pastāsta mums Saules izpētes vēsturi no sākuma līdz mūsdienām. Tagad jau katrs, kas paskatās saules vēja protonu blīvumu zemes virzinā, var aplēst ziemeļblāzmas rašanās iespēju. Un galu galā mums taču ir vesela kaudze ar observatorijām kosmosā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autoram tiešām ir talants stāstu pastāstīt interesanti.

Elephants on Acid and other Bizarre Experiments by Alex Boese

Elephants on Acid and other

Šo grāmatiņu pasūtīju mirkļa vājuma iespaidā. Nevarēju izvēlēties neko no standarta tēmām un nolēmu atrast kaut ko par blusu cirku. Meklēšanas rezultātā blusu cirks izpalika, bet manās rokās nonāca grāmata, kas apkopo dažādus dīvainus eksperimentus. Grāmatas autors ir pacenties, lai grāmatā tiešām nonāktu eksperimenti, kuru rezultāti publicēti nopietnā žurnālā.

Sākums ir klasisks, tajā tiek pieminēts galvaniskās strāvas ietekmi uz līķi. Savulaik šādi publiski demonstrējumi bija visnotaļ populāri šovi Londonā un citās lielpilsētās. Tad seko Padomju zinātnieku eksperiments, kura rezultātā pāris suņi tika pie divām galvām. Tas nedaudz satramdīja ASV ķirurgus un viņi pēc desmit gadu ilgas sagatavošanās pārstādīja pērtiķa galvu no viena ķermeņa uz otru.

Par pašu ziloni un LSD. Diemžēl eksperimentētāji kaut ko nojauca aprēķinos un tā vietā, lai nodrošinātu zilonim patīkamu ceļojumu, viņi injecēja pārlieku lielu dozu un zilonis mira no pārdozēšanas. Vēlāk gan tika atrasti vēl daži ziloņi, kur devas tika sabalansētas, tomēr nekā vairāk kā īslaicīgu agresiju un nelielu mīņāšanos uz vietas, eksperimenta autori nenovēroja. Tas tev nav zirneklis, kas LSD iespaidā vij supersimetriskus tīklus, vai kaķis, kas sāk uzvesties kā ķengurs.

Ir pat apskatīts eksperiments, kur tiek pētīts apgalvojums, ka bērns pats esot spējīgs izvēlēties veselīgu un nepieciešamo pārtiku. Tā nu eksperimentā katrs bērnelis no 9 mēnešu vecuma pats varēja izvēlēties sev ēdamo no 20 dažādiem traukiem. Un pēc pusgada viņi tiešām bija veselīgi bērneļi. Visam eksperimentam bija tikai viens mīnuss. Visi piedāvātie ēdieni bija veselīgi, bez saldumiem

Skaidrs, ka daudzi interesanti eksperimenti notikuši seksa jomā, kā sirds ritma mērījumi, uzbudinājuma pakāpe uz čīkstoša tilta, un cik daudz vajag tītaram, lai objekts viņam liktos pārošanās procesam piemērots. Uz slotas kāta uzsprausta tītara galva ir pietiekama. Izrādās, ka suņu sūda ēšanā cilvēks labāk izvēlas to, kas vismazāk pēc tāda izskatās. Un vecāki neadekvāti zemu vērtē sava mazuļa pampera smakas pakāpi.

Kopumā grāmata ir interesants lasāmais, lielākā daļa eksperimentu jau bija šur tur lasīti. Manā gadījumā tie, kas saistīti ar neiroloģiju un vispārīgo ķirurģiju. Interesanti bija izlasīt eksperimentus, kas vēlāk radījuši nopietnus stereotipus, kurus vēl šobaldien kāds dzeltenās preses izdevums laiku pa laikam tiražē. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, saistošs notikumu apkopojums ar visām atsauksmēm uz avotiem.

The Temporal Void by Peter F. Hamilton

temporal void

Grāmata ir otrā pēc skaita Void triloģijā. Pirmā grāmata The Dreaming Void jau tika apskatīta. Autors izmanto mūsdienās standarta triku, saraksta darbu ar atvērtām beigām, paskatās, kā to uztver lasītājs. Ja stāsts aiziet, tad tiek sarakstīts turpinājums un tā līdz iegūtais finansējums ir pietiekošs, lai uzsāktu citu projektu. Šajā jomā, manuprāt, nepārspēts ir palicis S.Kings ar savu Dark Tower ciklu.

Šajā triloģijas daļā lielāks uzsvars tiek likts uz Edeard, iesauka Waterwalker, piedzīvojumiem Void iekšienē. Tas, lai lasītājs saprastu, kādēļ Living Dream sekotāji tā vēlas tur nokļūt. Pats Ingo sapņu atstāsts mani sāka nedaudz garlaikot. Ja galvenais varonis savās spējās sāk pārspēt pat pašus dievus, tad kur nu vēl tālāk. Arī visa tā cīņa pret organizēto noziedzību sāka atgādināt vecā labā komisāra Katani piedzīvojumus. Arī pati pasaule šajā grāmatā neiegūst nekādus papildus aspektus vai dziļumu, tagad te stāstu uz priekšu dzen darbība un galvenā varoņa vēlme sēt visur labo.

Singularitātes otrā pusē notikumi ir nedaudz saistošāki, bet arī sāk nedaudz atgādināt šaujamgabalu ar kvesta elementiem. Visi galvenie personāži pamazām ieņem savas vietas un pozīcijas gaidāmajam lielajam konfliktam. ANA frakcijas uzkrāj savu spēku, atklāj pāris nozīmīgas kārtis un bīda savus bandiniekus pa Galaktisko laukumu. Tā kā vēl neviens nav nomiris, tad sižeta līniju skaits joprojām ir milzīgs. Diemžēl šeit autors nemaz īsti nepiedāvā lasītājam nostāties kādā pusē. Ļaunajiem vienkārši nav apakšā nekādas racionalitātes, ir tikai ambīcijas. Pats sliktākais, ļaunums ir padarīts bezjēdzīgi ļauns. Visi sliktie ir psihopātiski sadisti, kas izmukuši no galaktiskiem cietumiem, vai arī vēl nav paspēti noķert. Arī ANA, mākslīgais intelekts, kas regulē uploaded personu savstarpējās attiecības un ambīcijas, nespēj tikt galā ar saviem kontrolējamiem. Negribas pat runāt, viņš pat nespēj nodarboties ar primitīvu datu masīvu apstrādi. Bet, kā saka, ar pakaļprātu jau visi gudri.

Kopumā, ja esi sācis izlasījis Void pirmo daļu, tev lielākoties nebūs izvēles, izlasīsi arī šo. Stāstus tak puslasītus neviens neatstāj. Sižets, lai arī redzēts daudzās citās grāmatās, noris uz interesantu dekorāciju fona un darbība aizrauj. Katra Void grāmata aizņem vairāk par 500 lapaspusēm, var gadīties, ka ne pārāk ātrs lasītājs, pie tām var pavadīt pat mēnesi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, par to, ka spēj konkurēt ar vēlmi gulēt.

Vai es lasīšu trešo daļu? Es viņu jau lasu!