Flawless: Inside the Largest Diamond Heist in History by Scott Andrew Selby and Greg Campbell

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, šoreiz stāsts būs par iespējams lielāko laupīšanu pasaules vēsturē. Protams, ja neskaita pa kādam pustrakam Āfrikas diktatoram, kuri laiku pa laikam nolaupa pat veselas valsts resursus. Tātad 2003. gada 15. februārī ap Valentīndienu Antverpenes Dimantu centrā notika zādzība. Zādzības rezultātā laupītāji ieguva dārglietas un naudu aptuveni 100 līdz 400 miljonu eiro vērtībā. Cik īsti neviens tā arī nezina, jo nekas no nolaupītā vēl jo projām nav atrasts.

Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmā veltīta iespējamam nozieguma plānošanas scenārijam, izpētei un laupīšanai. Tā kā iespējamais nozieguma plānotājs un vaininieks Leonardo Notarbartolo tika notverts, tad izmeklēšanas gaitā daži šie aspekti atklājās. Pats gan viņš neko sakarīgu par noziegumu nav stāstījis, ir publicēta intervija ar viņu žurnālā Wired. Tomēr tajā viņš sevi ir centies padarīt baltu un pūkainu, sak, es jau neko, tāpat gāju garām un mani paņēma ciet. Patiesībā puisis veselus divus gadus nodarbojās ar izlūkošanu uz vietas īrējot Dimantu Centrā ofisu un filmējot visu ko iespējams ar slēpto videokameru. Pateicoties ieguldītajam darbam un pamatīgai plānošanai, vīriem izdevās tikt pie iespaidīga laupījuma un notīties nepamanītiem.

Noteikti, ka viņus neviens tā arī nebūtu atradis, ja vien viņi būtu pamanījušies veiksmīgāk atbrīvoties no laupīšanā izmantoto štrumentu atkritumiem un izbrāķētajām vērtslietām. Domājams, ka jebkuram liksies dīvaini meža vidū atrast atkritumu maisu ar Indijas rūpijām un industriālajiem smaragdiem. Un, ja vēl tai maisā ir saplēsts čeks ar viena no nozieguma dalībnieka datiem, tad, domājams, jebkurš policijas darbinieks spēs atrast īstos vaininiekus. Tad nu morāle, nekad nemetiet ārā atkritumu maisus ar izbrāķēto laupījuma daļu, un, ja metiet, tad iepriekš iztīriet to no saviem iepriekšējo pirkumu čekiem un aizkostām sviestmaizēm. Beigu beigās lielākā noziedznieku grupas daļa tika noskaidrota un daļa arī apcietināta. Tagad gan Leonardo jau ir ticis uz brīvām kājām, viņu nesen aizturēja ar dimantu maišeli mašīnas bardačokā, tomēr dokumenti bija kārtībā un cilvēks var mierīgi dzīvot tālāk tērējot savu daļu.

Kopumā interesants lasāmais, noziedzniekiem izdoma strādā daudz labāk nekā filmās, pluss ir arī tas, ka notikums ir īsts. Un pasākuma beigās neuzrodas neviens idiots, kas kaļ atriebību, mēģina uzmest visus vai citāds sviests. Bonusā vēl tu tiec iepazīstināts ar dažādu seifu uzlaušanas metodēm, to kā izvest no ierindas kustību detektoru, gaismas detektorus, magnētiskos detektorus un seismiskos detektorus. Jāpiezīmē gan kā laupītājiem diezgan paveicās, sargi pilnībā neievēroja nekādus drošības noteikumus, seifa atslēga glabājās saimniecības telpās blakus pašai dārgumu glabātuvei, videonovērošanas telpā neviens dzīvajā monitorus nepētīja. Beigās palika tikai vien neatbildēts jautājums, vai viņiem kāds no darbiniekiem palīdzēja. Jo īsti nav skaidra procedūra, kā viņi uzzināja seifa kodu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Planets by Dava Sobel

Grāmatai uz vāka bija vairākas jūsmīgas atsauksmes par to, ka tā ir ļoti laba, ka tajā ir daudz interesantu faktu, ka rakstnieces rakstīšanas stils esot nu ļoti aizraujošs. Arī amazon.com apskatos grāmata bija izpelnījusies atzinību. Biju lasījis arī viņas darbu par meridiāna noteikšanas vēsturi, nekas cits jau neatlika kā vien pirkt grāmatu nost.

Ja es būtu pamatskolnieks, bet vēl neietu ceturtajā klasē, tad droši vien man šī grāmata liktos tīri pieņemama. Tagad izlasījis pāris lapaspuses, sapratu, ka neko daudz no šīs grāmatas sev neiegūšu. Tāda ļoti virspusēja un nedaudz sasteigta. Katrai planētai tiek veltīta viena nodaļa, vismaz Saulei tuvākajām. Iesākumā tiek nedaudz apskatīta Saule, tad Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un Saturns. Pie Saturna nedaudz sākas juceklis, un autore sāk apskatīt Urānu un Neptūnu kopā.

Šad tad autorei uznāk vēlme parādīt savu literārās izteiksmes spēju. Tad nu nākas nodaļā par Marsu visu skatīt no slavenā Marsa meteorīta redzes punkta. Urāna un Neptūna atklāšanas vēsture mums tiek pasniegta no Heršela māsas redzes punkta. Manuprāt, pat šie mēģinājumu grāmatu īpaši aizraujošāku nepadarīja.

Ja cilvēks neko nav lasījis par planētām, tad, iespējams, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ja cilvēks ir izlasījis vismaz informāciju, kas pieejama wikipedia, tad viņš droši var šo grāmatu ignorēt. Iespējams kāds vēstures fakts paliks neuzzināts , bet viena fakta dēļ jau nav vērts lasīt veselu grāmatu.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Tāds eseju apkopojums par planētām. Neviena īpaši neizceļas, tēmu it kā virspusēji apskata, bet nekā vairāk. Ja neizlasīsiet, tad neko nezaudēsiet.

Un Lun Dun by China Mieville

Šad tad pārmaiņas pēc ir veselīgi izlasīt kādu bērnu grāmatu. Tajās šausmas ir limetētas, un pasaules notikumi atspoguļoti vienkāršāk. Šo grāmatu izvēlējos vienkārša iemesla pēc, gribējās uzzināt kā autors, kurš, rakstot pieaugušo grāmatas, katrā teikumā vismaz vienu reizi lieto vārdu fuck, spēs izteikties bērnu grāmatā.

Grāmatas galvenā darbība notiek vietā, kas saucas unLondon. Šķiet, ka rakstnieki paralēlās Londonas ir īpaši iemīļojuši. Autors gan atzīstas, ka tieši uz šo neLondonu viņu esot iespaidojis stāsts Neverwhere. Lai tur kā nebūtu, par neLondonas eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš. Toties diezgan labi ir informēti dzīvnieki, izņemot kaķus. Kaķi ir pārāk egocentriski, lai ko tādu pamanītu. Grāmatas galvenās varones Zanna un Deeba arī neapzinās, ka viņas ir neLondonas vienīgā cerība cīņai pret Ienaidnieku. Ienaidnieks ir Smogs, tas pats, kas padzīts no īstās Londonas jau piecdesmitajos gados.

Pati neLondona ir diezgan dīvaina pilsēta, tā sadalīta vairākos kvartālos, kurā katrs ir pa sevi. Te ir gan spoku kvartāls, gan dakstiņstaigātāju kvartāls. Tajā visi iedzīvotāji dzīvo uz jumtiem, ir pat tādi, kas kāju uz zemes nav spēruši trīs paaudzēs. Ir milzīga bibliotēka, kas atsauc atmiņā Diskzemes L-space, ir tradicionālā autobusu satiksme netradicionālā izpratnē. Un kad vakarā satumst, tad nomaļās ielās sāk sirot žirafes, šīs pilsētas briesmīgākais plēsējs. Viņu garie kakli nav domāti zaru aizsniegšanai, bet gan kā masti savu upuru asiņaino ādu uzvilkšanai. Ir arī Westminsteres abatija, kuru apdzīvo Melnie Logi, kas katrs ved uz kādu istabu.

Izskatās, ka centralizētas vadības viņiem nemaz nav. Nelielu autoritāti ir izpelnījušies pareģojumu grāmatas glabātāji. Kā jau kārtīgā piedzīvojumu grāmatā paredzēts te ir gan pareģojums, gan izredzētā the Shwazzy (laikam kāds franču vārda atvasinājums), gan kvesti, kas Izredzētajai jāizpilda, lai uzvarētu Smogu.

Notikumi ar īpašu sarežģītību neizceļas, priecē tikai autora netradicionālie risinājumi. Tā vietā, lai viss piepildītos pēc Pareģojuma vārds vārdā, varoņi šo lietu interpretē diezgan brīvi. Dara visas lietas efektīvāk un nemaz neskatās uz Pareģojumu grāmatas iebildumiem. Vismaz šajā ziņā grāmata noteikti pieveic Harija Pottera grāmatas.

Grāmata tiešām ir domāta pusaudžiem, bet arī pieaugušajam tur būs par ko palasīties, un garlaicīgi nebūs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost, jo šķiet, ka tagad tas ir modīgi rakstīt par paralēlo Londonu. Un par to, ka galvenais ļaundaris ir no tās šlakas, kas grib iznīcināt visu pasauli.

Ak jā, Un Lun Dun ir tradicionāls neLondoniešu kaujas sauciens.

The Mind’s Eye by Oliver Sacks

Teikšu godīgi, parasti par neiroloģiskām problēmām grāmatas nelasu. Ja tā padomā, tad, iespējams, nevienu pārāk specializētu grāmatu par šo tēmu tā arī neesmu lasījis. Protams, arī šī nav diez ko zinātniska, tā ir tāda ieskata radīšanai. Grāmatas autors jau vairākas desmitgades nodarbojas ar neiroloģijas popularizēšanu plašākām tautas masām. Tas, protams, viņam piesaista papildus pacientus un rada atpazīstamību.

Šķiet, ka šīs grāmatas galvenais novirziens ir augstākās vizuālās uztveres un atpazīšanas funkciju traucējumiem, kas iegūti dažādu slimību rezultātā. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiņiem, kur katrs ir veltīts kādam no Olivera pacientiem. Šie cilvēki lielākoties ir nodzīvojuši normālu dzīvi, līdz vienu dienu atklāj, ka ir pazaudējuši kādu no savām uztveres funkcijām.

Liliana – klavieru spēlētāja, kas pēkšņi vienu dienu atklāj, ka nespēj vairs no lapas nolasīt notis, pēc tam pazūd spēja atpazīt rakstīto un tad arī spēja atpazīt priekšmetus. Autors labi pastāsta par šīs sievietes cīņu, lai saglabātu savu normālo dzīves ritumu, un cik daudz cilvēki spēj paveikt ar citu palīdzību. Ja godīgi, šīs stāsts mani šokēja. Es pat nespēju iedomāties, kā tas var būt, ka tu vienudien vairs nevari atrast maizi virtuvē, jo tu vienkārši neatpazīsti objektus kā tādus.

Sue – neirobioloģiste, kura visu mūžu ir dzīvojusi divdimensionālā pasaulē, jo šķielēšanas dēļ viņai nekad nav bijusi trīsdimensionāla apkārtnes uztvere. Un tad pēkšņi vienu dienu viņai ar treniņu palīdzību izdodas uztvert pasauli stereo. Diezgan interesanti lasīt cilvēka pārdzīvojumus.

Hovards – rakstnieks, kurš vienu rītu aizgājis pēc avīzes atklāj, ka tā ir sarakstīta dīvainā valodā, kuras burtus viņš nepazīst. Vēl trakāk, visas grāmatas mājā arī ir apmainītas. Insulta rezultātā viņš ir zaudējis spēju lasīt.

Arī pats autors dalās pieredzē par to, kā ir mainījusies viņa pasaules uztvere zaudējot redzi vienā acī. Par to kā sašaurinājies ne tikai viņa redzes lauks, un pazudusi viņa spēja noteikt attālumus starp objektiem, bet arī kā viņa redzes lauka apstrādes funkcijas analogi ir samazinājušās attiecīgajos smadzeņu centros.

Interesantākā man šķita nodaļa, kas veltīta prosopagnosijai, jeb nespējai atpazīt cilvēkus pēc sejām. Man pašam vienmēr ir šķitis, ka diezgan švaki atpazīstu cilvēkus pēc sejām un lielāku uzsvaru lieku uz viņu soļiem un balsīm. Izlasot šo nodaļu sapratu, ka man šāda problēma man nemaz nepastāv. Galu galā es visus savus radus tomēr atpazīstu uz bildēm un arī paša sievu un bērnu no rītiem atpazīstu.

Kopumā laba lasāmviela, diezgan populārzinātniska, var lasīt bez priekšzināšanām, autora stāstījums ir aizraujošs. Vietām gan viņš nonāca, manuprāt, pretrunās ar sevi. Nodaļā par seju un vietu atpazīšanu viņš raksta par to cik grūti viņam ir atpazīt pašam savu māju un kolēģus. Un tad nodaļā, kurā stāsta par savu acs zaudēšanu, viņš pēkšņi raksta, ka hospitālī jau pazīstot visu personālu, kaut kas nelīmējas kopā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un, domājams, izlasīšu vēl kādus pāris viņa darbus.

Atlantic: Great Sea Battles, Heroic Discoveries, Titanic Storms and a Vast Ocean of a Million Stories by Simon Winchester

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar šī autora darbiem. Relatīvi nesen es izlasīju viņa grāmatas par vulkāniem un par OED sastādīšanu. Šo grāmatu iepirku līdzko tā parādījās manā amazon.com rekomendāciju sarakstā.

Grāmata, kā jau var noprast, ir veltīta visam, kas vien ir bijis kaut kādā veidā saistīts ar Atlantijas okeānu. Grāmatas autors, lai atvieglotu sev stāstu klasifikāciju, grāmatu ir sadalījis septiņās nodaļās. Katra nodaļas ideja ir ņemta no slavenā Šekspīra cilvēka dzīves iedalījuma septiņās daļās. Pirmā nodaļa mums stāsta par Atlantijas okeāna izcelsmi, pēdējā par tā iespējamo bojāejas scenāriju. Pašā grāmatā gan uzsvars netiek tik ļoti likts uz okeāna ģeofizikālajām īpašībām, bet uz cilvēkiem un civilizācijām, kas dzīvoja un dzīvo pie šī okeāna krastiem.

Grāmatā, iespējams, nav tūkstošiem dažādu stāstu, bet kādi pāris simti noteikti. Tiek apskatīta Amerikas kontinenta atklāšana (pirmie tomēr bijuši vikingi), vergu tirdzniecība (šad tad man ir ienākusi galvā doma iepirkt atsevišķu grāmatu par šo cilvēces vēstures aspektu), okeāna robežas noteikšanas problēmas, slavenas jūras kaujas, kas tur notikušas, slavenu kuģu bojāejas, pasažieru un kravu plūsma pār to, nozvejas problēmas (grāmatas autoram vājība ir mencas), globālā sasilšana (patikās, ka netika atreferētas A.Gora ģeniālās idejas), Golfa straume, jūras briesmoņi un daudzi citi ar okeānu saistīti aspekti. Ņemot vērā to, ka autors tomēr ir Rietumu kultūras pārstāvis, tad viss skatījums ir attiecīgi no šī skata punkta.

Kopumā, izcils lasāmgabals, ja vēlies uzzināt īsi un koncentrēti cilvēces vēsturi un interesantākos notikumus, kas notikuši šajā okeānā. Stāsti vietām šķita aizraujoši, ka nevarēja ne atrauties. Viena nodaļa gan neatbilda manai gaumei, tā bija veltīta mākslai un dzejai, kas veltīta Atlantijas okeānam. Teikšu godīgi, to es izlasīju pa diagonāli, mani šis aspekts neieinteresēja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka šī būs tā grāmata, kuru pēc kāda laika izvilkšu no plaukta lai atkal izlasītu. Interesantākais stāsts man personīgi, bija par jautājumu – vai indiāņi ir atceļojuši uz Eiropu pirms Kolumba un vai par šo faktu ir saglabājušās kādas vēsturiskas liecības?

Wonders in the Sky: Unexplained Aerial Objects from Antiquity to Modern Times by Jaques Vallee and Chris Aubeck

Kaut kad bērnībā mana nopietnākā aizraušanās bija lidojošie šķīvīši, saukti arī par NLO. Lasīju visu, kas vien bija pieejams. Gan skeptiķu darbus, gan ufologu viltus arheologu von Dēnikenu, gan jebkādus žurnāleļus vai avīželes, kas vien bija veltītas šai tēmai. Jāatzīst, ka pēc pāris gadiem viss mans entuziasms noplaka. Ar laiku sāku saprast, ka lielākoties autori vai nu paši neapjēdz, ko viņi raksta vai arī vienkārši krāpj ļautiņus. Galu galā lielākā daļā no šiem stāstiem nesaturēja nekādus pierādījumus materiālā veidā. Vēl trakāk, ja šādi pierādījumi parādījās, tad ar laiku tie vienmēr izrādījās viltojumi. Protams, nevar izslēgt arī sazvērestību teorijas un pasaules valdības vienkārši ir sazvērējušās, lai parastie ļaudis neko neuzzinātu par citplanētiešiem mūsu vidū.

Šī grāmata ir veltīta tā saucamajai antīkai ufoloģijai (es to tā saucu). Grāmatas autori uzskata, ka nav taisnīgi izmest vēstures mēslainē visas līdz 1947. gadam novērotās neizskaidrotās atmosfēras parādības un ieciklēties tikai uz Rozvellas incidentu. Tad nu viņi cītīgi no dažādiem arhīviem un vecām avīzēm ir apkopojuši un izlasījuši 500 stāstus, kuru aprakstos iespējams atrodamas liecības par citplanētiešiem.

Liecības variē pēc garuma, dažas tiek izvērstas uz pāris lapaspusēm, dažas savukārt ir viens teikums, kas mums vēsta par melnu uguni debesīs vai septiņām zvaigznēm. Bet tas lai neuztrauc lasītāju, kopā autoriem ir izdevies piepildīt veselas 400 lapaspuses ar dažādiem interesantiem novērojumiem. Iespējams, ka mani skepticisms ir samaitājis līdz pēdējam, un es vairs nevaru iztēloties sarkanā kvēlojošā objektā, kas lido pa debesjumu neko vairāk kā meteoru.

Daļa stāstu ir diezgan vienveidīgi, dažādu krāsu gaismas objekti, kas variē skaita un lieluma ziņā, ņemas pa debesjumu. Tos piefiksējuši cilvēki, kas to izstāsta savam saimniekam, kurš savukārt par to uzraksta vēstuli vietējam mācītājam, kurš to pārsūta tālāk priekšniecībai, un stāsts tiek iekļauts kādā hronikā. Lielāko daļu mums ir jāuzticas stāstītāja godīgumam, jo stāsts no trešās puses netiek apstiprināts.

Otra interesanta sadaļa ir veltīta dažādiem ar reliģiju saistītiem brīnumiem. Te gan shēma ir pavisam vienkārša, tiek nozagti svēto pīšļi, vai kādā apgabalā vienkārši tāpat parādās Marija vai eņģeļi, atsevišķi vai kopā. Lieki piebilst, sākas svētnīcas celšana un tūrisma attīstība. Kāpēc biznesa “success story” jāliek šajā grāmatā, nesapratu.

Tad ir gadījumi iz dzīves, gan ceļojumi uz Magoniju, gan cilvēki, ka mistiski nonāk svešās vietās. Liela daļa no gadījumiem ir visai naivi, bet aizraujoši sava vienkāršībā. Te nu es mēģināšu īsumā izklāstīt, manuprāt, izcilāko citplanētiešu stāstu.

Tas viss noticis 1572. gada 15. novembrī ar kādu fermeri Romersvilā, Šveicē. Vīrs aizgājis uz kaimiņu ciemu atdot parādu -16 florinus un pazudis ar galiem. Sieva un bērni izmeklējušies, vērsušies pie vietējās varas, aptaujājuši varbūtējos vaininiekus un nekā. Un tad pēc četrām nedēļām atnāk ziņa no Milānas, vecais atradies. Un vēl pēc pusotra mēneša pārrodas mājās arī pats. Jāatzīmē, ka ar uzpampušu seju un bez neviena mata, no sākuma viņu pat nav pazinuši. Visi sāk interesēties, kas notika. Izrādās, cilvēks nav atradis viesnīcnieku, kuram bijis parādā, un nolēmis pirms mājup iešanas nedaudz vietējā krogā iedzēris, tikai nedaudz. Un tad devies mājās, gājis cauri mežam un izdzirdējis tādu kā bišu spieta skaņu, tad viņam norauts mētelis, cimdi un cepure un parauts gaisā. Attapies viņš tikai Milānā, ne ēdis, ne dzēris.

Augstāk minētais, manuprāt, ir ļoti labs stāsts, iespējams, labākais pļēgurošanas attaisnojums jebkad izdomāts.

Tad vēl ir stāsti, ka ņemti no dažādiem mediju un mistiķu darbiem, netiek smādēti pat Raganu Āmurā minētie notikumi. Daļai gadījumu, kas nākuši no Japānas vai Ķīnas nav minēti nekādi avoti, kā vien vietējais ufologu izdevums. Vispār atsauču problēma ir diezgan akūta šajā grāmatā, atsauce lielākoties ir uz ufologu darbiem. Bet, ja godīgi, tad vismaz trešdaļa tomēr atsaucas uz kādu hroniku.

Komentārus autori piedāvā minimāli. Parasti pasaka tas bija meteors, vai pie līdzīga atgadījuma, kur mainīta tikai vieta, piebilst, iespējams, tie bija citplanētiešu kuģi. Bet visumā cenšas ar savām idejām neuzbāzties un uz Magoniju visus nevilkt.

Beigās ir vesela nodaļa ar stāstiem, kas veltīta izdomātajiem stāstiem, tādiem, kurus par pilnu neņem pat īsts ufologs. Par šo paškritiku vien viņiem pienākas +2 vērtējumā. Grāmata dabū 6 no 10 ballēm, kā labs notikumu apkopojums, viss vienā grāmatā. Interesanti, ka ufologiem ir vājība visos savos darbos minēt visus savus titulu. Ak jā, autori ir aktīvi Magonijas Projekta dalībnieki. Iesaku izlasīt, varēsiet pārbaudīt savas kritiskās domāšanas spējas. Žēl, ka man nekad nav gadījies debesīs ieraudzīt kaut ko neizskaidrojamu.

Full Dark No Stars by Stephen King

Kings nenoliedzami ir mans favorīts. Galu galā man mājās ir gandrīz visi viņa darbi, un 90% no tiem es pat esmu izlasījis. Labi, nelasīta man ir tikai vien grāmata “Lizijas stāsts”, kāpēc nezinu. Šo grāmatu es nopirku jau pirms tās iznākšanas. Kā jau bookdepository tas gadās, es viņu saņēmu tikai mēnesi pēc iznākšanas, un, kad saņēmu, man lasīšanas kāre bija pārgājusi. Bet ar laiku visam pienāk savs laiks, un šī grāmata nelasīta nepalika.

Grāmatā ir atrodami četri garstāsti, kas ieturēti klasiskajā Kinga stilā un atklāj cilvēku tumšāko pusi. Protams, lasītājs tiek ierauts šajos stāstos pilnībā, galu galā viņam taču ir visas tās šausmas jāiztēlojas. Stāsti iesākumā liekas parasti sadzīviskie šausmu stāsti ar misticisma piesitienu, citi pat bez tā, bet tieši Kinga stils ir tas, kas tos padara interesantus.

“1922” – stāsts par fermeri Vilfrīdu un viņa ģimeni. Vismaz sākumā viņam vēl ir ģimene un par to, kā šis gads fermerim Vilfrīdam kļuva par sliktāko gadu dzīvē. Vilfrīda sieva ir mantojusi simts akru zemes gabalu, bet tā vietā, lai to pievienotu Vilfrīda fermai, viņa paziņo, ka zemes gabalu pārdos un pārcelsies uz dzīvi pilsētā. Skaidra lieta, ka tāda atkāpšanās no senču paražām Vilfrīdam ir nepanesama, un viņš nospriež tikt no sievas vaļā. Ir tikai jādabū savā pusē dēls. Un tad jau notikumu maiss ir vaļā.

“Big Rider” – stāsts par kādu slavenu rakstnieci, kuru mājupceļā no publiskas uzstāšanās ciema bibliotēkā, izvaro un gandrīz nogalina. Rakstniece lietas pašplūsmā neatstāj un nolemj atriebties pati. Drausmīgākais stāsta ir tas, ka šādas izvarošanas pasaulē notiek riņķī un apkārt, un kādam nabaga cilvēkam tā diemžēl ir realitāte.

“Fair Extension” – cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai viņam pašam klātos labi. Ko ir gatavs iemainīt ar vēzi slims cilvēks, lai nodzīvotu vēl teiksim 15 gadus. Kārtējais darījuma ar pašu nelabo nestandarta scenārijs. Jā, te nav jāatdod dēls, meita vai sieva. Šoreiz dzīves pagarinājumu var dabūt citā veidā.

“A Good Marriage” – cik labi cilvēks var pazīt otru cilvēku. Un ja ar viņu kopā esi nodzīvojis pārdesmit gadus? Autors uzskata, ka ne visai, un pastāsta mums par sievieti, kura nejauši atklāj, ka viņas vīrs ir maniaks slepkava.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, bet tas salīdzinājumā pret citiem Kinga darbiem. Jo man viņš tomēr ir atsevišķā kategorijā. Lai arī notikumi lielākoties notiek uz parastu amerikāņu dzīves fona, man tomēr nedaudz pietrūka tās mistikas.

Long For This World: The Strange Science of Immortality by Jonathan Weiner

Grāmatu nopirku pēc tam, kad amazon.com biju izlasījis tās pirmo nodaļu. Nodomāju, redz kāds skaists temata ieskicējums. Noteikti grāmatā tas viss tiks izvērsts smalki izklāstīts. Tad nu fiksi grāmatu pasūtīju un gaidīju to atnākam. Pats galvenais, slavenais O.Sacks bija atzinis grāmatu par labu esam.

Grāmata mums mēģina pavēstīt par zinātnes pašreizējo stāvokli nemirstības jautājumā. Skaidra lieta, ka nemirstības receptes eksistē tikpat ilgi cik paši cilvēki. Šoreiz gan runa nav par padusē perētas simtgadīgas pūķa olas preparātiem, bet gan par mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Viss stāstījums tiek centrēts ap kādu ekstravagantu zinātnieku vārdā Aubery de Grey. Šis vīrs ir aktīvs nemirstības proponents un viņš uzskata, ka nemirstība ir realitāte jau tuvāko desmitgažu jautājums.

Neskatoties uz visai veiksmīgo sākumu, viss pārējais man lika vilties diezgan pamatīgi. Biju gaidījis nopietnu populārzinātnisku darbu, kas veltīts mūsdienu medicīnas sasniegumiem cilvēka mūža pagarināšanā. Tā vietā es saņēmu pāris faktus par to, kas jau ir izdarīts. Tādu kā nelielu statistikas apkopojumu, ka cilvēki vidēji dzīvo ilgāk, tomēr vēzis vēl nav uzvarēts. Un ilgāka dzīvošana nebūt nenodrošina dzīves kvalitāti vecumdienās. Pārējā grāmata mums stāsta par Aubery runas stilu, viņa alus dzeršanas manierēm, pārliecību par savu patiesību un viņa uzskatiem.

Vieni un tie paši argumenti atkārtojas no vienas nodaļas otrā, izskatās, ka tas tiek darīts, lai pieaudzētu grāmatai apjomu. Tiek nodefinētas septiņas problēmas, kas jāatrisina, lai cilvēki kļūtu nemirstīgi. Noskaitīšu informācijai:

Dažas cilvēka organisma strapšūnu karkasu veidojošie proteīni organismam novecojot samezglojas un sapinas savā starpā, tas izpaužas kā novecošanas pazīmes;
Šūnu mitohondriji, pieaugot šūnas vecumam kļūst neefektīvāki;
Šūnās ar laiku uzkrājas atkritumi;
Atkritumi uzkrājas starpšūnu vidē;
Novecojušās šūnas mums novecojot netiek pietiekami ātri atjaunotas un mēs zaudējam savu funkcionalitāti;
Šūnas mirst un saindē šūnas sev apkārt;
Vēzis.

Lai arī problēmas ir nodefinētas diezgan precīzi, diemžēl ar plikām definīcijām nekur tālu netiksi. Daļai no problēmām nemaz netiek piedāvāts daudz maz sakarīgs risinājums. Tiek diezgan plaši ekstrapolēti pašreizējie pētījumu rezultāti, kas veikti uz žurkām vai baktērijām. Tomēr lielākā daļa no risinājumiem ir vairāk cerību pilna faktu pievilkšana aiz matiem.

Īsumā, mums tiek globāli ieskicēta nemirstības problemātika, tai pat laikā visi iespējamie tās sasniegšanas ceļi joprojām ir tikai teorētiskā līmeni. Ir jau labi, ka kāds teorētiķis biologs dzen uz priekšu šo zinātnes jomu, tomēr viņa entuziasms mani neaizrauj. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, biju sagaidījis kaut ko nedaudz vairāk, vispusīgu tēmas apskatu, nopietnu argumentāciju. Nevis plānus, ka katram cilvēkam reizi desmit gados būtu jāiziet ķīmijterapijas kurss, kas viņam iznīcinātu visas kaulu smadzeņu un cilmes šūnas, lai tās aizstātu ar ģenētiski modificētām šūnām, kuru gēniem nebūtu telomēru. Pateikt jau ir viegli, bet kā to nodrošināt, par to gan nekas netiek lāgā pateikts, kā vien zinātne nestāv uz vietas, un tas ir tikai desmitgažu jautājums.

The Edge of Physics: A Journey to Earth’s Extremes to Unlock the Secrets of the Universe by Anil Ananthaswamy

Šis man šķiet ir viens no izdevīgākajiem grāmatas rakstīšanas paņēmieniem. Tu, cilvēks, apņemies sarakstīt grāmatu par mūsdienu zinātnes varenākajiem fizikas instrumentiem, saņem avansiņu un dodies apceļot visu pasauli. Šo autoru es reāli apskaužu. Lai sarakstītu šo grāmatu, viņš ir devies uz Akatamas tuksnesi, Dienvidāfriku, Antarktīdu, Kanādas ziemeļiem, Baikāla ezeru un pat Dienvidpolu. Ja pašam būtu tāds ceļojums jāapmaksā, tad tas varētu paņemt pāris gadu algu.

Tātad grāmata ir par mūsdienu zinātnes instrumentiem un to vēsturi. Grāmatā atrodamas desmit nodaļas, kas katra stāsta par kādu no šiem instrumentiem, atklājumiem, kas ar tiem veikti vai tikai vēl plānojas veikt. Piemēram, Mount Wilson observatorija, kas cilvēcei palīdzēja saprast, ka zvaigznes patiesībā ir ļoti tālu, un kā noteikt attālumu līdz tām. Kādu Minesotas veca dzelzsrūdas raktuve, kas mūsdienās kalpo par mājvietu tumšās matērijas detektoram. Vienu vārdu sakot, eksperiments, kas neuztver neko. Baikāla ezers, kas kalpo par mājvietu vienai no lielākajām neitrīno observatorijām pasaulē. Interesanta bija sadaļa, kas nedaudz stāstīja par cilvēkiem. Ne jau katram ārzemniekam gadās braukt ar uaziku pa Baikāla ledu un iešmigot kopā ar šoferiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. netiek aizmirsta arī Havaju salu observatorijas, Antarktīdas gaisa balonu eksperimenti.

Kopumā diezgan labs lasāmais. Dažas nodaļas gan man šķita vispārzināmu faktu atkārtojums, bet to es norakstu uz to, ka pats par šīm tēmām esmu lasījies pārāk daudz. Tā kā autors par zinātnes tēmām raksta arī ikdienā, tad viņa stāstījums ir pietiekoši erudīts un reizē arī populārzinātnisks, lai vidusmēra lasītājam būtu viegli uztveramas Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru konstrukcijas nianses.

Tad nu šim populārzinātniskajam ceļojumu aprakstam lieku 9 no 10 ballēm. Tāds viegls lasāmais cilvēkam, kuru interesē mūsdienu zinātnes sasniegumi, instrumenti un to vēsture.

The Pluto Files: The Rise and Fall of America’s Favorite Planet by Neill deGrasse Tyson

Lasot šo grāmatu, es pirmo reizi ievēroju, ka angļu valodā runājošie lieto Pluto mums ierastā Plutona vietā. Visu bērnību esmu lasījis grāmatas, kur Plutons ir Plutons nevis kaut kāds Pluto. Arī krievu grāmatās vienmēr ir bijis Plutons.

Tātad šis darbs ir veltīts Plutonam. Tiek apskatīta Plutona ietekme uz kultūru. Tiesa gan tikai uz ASV kultūru, galu galā tā ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuru atklājuši amerikāņi. Ja godīgi, tad nekāda lielā jau tā nebija. Disneja Mikipeles suns un caurejas līdzeklis. Tie gan parādījās pirms pašas planētas. Tad nodaļa veltīta Plutona atklāšanai, tad zinātniskajiem pētījumiem, kur Plutona izpēte ir ņēmusi dalību.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta debatei, ir Plutons planēta vai tikai viens no Koipera joslas elementiem. Tā kā grāmatas autors pats izraisīja šo diskusiju, tad ir visai interesanti palasīties dažādu astronomu par un pret argumentus. Tagad jau mēs visi zinām, ka Plutons ir nogāzts no planētas pjedestāla. Tā vietā mums tagad ir pundurplanēta. Plutons izrādās nav lielākais objekts arī pašā Koipera joslā.

Protams, planētas statusa atņemšana neizpalika bez kurioziem. Piemēram, divu ASV štatu teritorijās Plutona planētas statuss ir atzīts ar likumu. Šie štati ir Kalifornijas štats un Ņūmeksikas štats. Esiet uzmanīgi šajos štatos, ja bļaustīsieties, ka Plutons nav Planēta, jūs, iespējams, var arestēt.

Plutona biogrāfija lasās viegli, maza plāna grāmatiņa ar lieliem burtiem un daudzām bildītēm un karikatūrām, izlasījās aptuveni pusotras stundas laikā. Atklāj mums standarta amerikāņu scenāriju. Kāds muzejs savā ekspozīcijā neiekļauj Plutonu. Viena lieta, ka ekspozīcija ir par relatīviem izmēriem nevis par planētām. Kāds žurnālists tajā saož sensāciju, tas nekas, ka ekspozīcija jau skatāma veselu gadu, un saceļ brēku. Brēka galu galā beidzās ar planētas statusa zaudēšanu Plutonam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, bija interesanti palasīties par Plutona cīņas aizkulisēm, naidīgajiem meiliem, kurus saņēmis grāmatas autors. Labākās bija sešu un septiņu gadu vecu bērnu rakstītās vēstules, tās gan bija pieklājīgas. Starp citu to, ka Plutons nav ekspozīcijā Haidena observatorijā, pamanīja mazs puisēns, pāris mēnešus pēc ekspozīcijas atklāšanas.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …