Šis man šķiet ir viens no izdevīgākajiem grāmatas rakstīšanas paņēmieniem. Tu, cilvēks, apņemies sarakstīt grāmatu par mūsdienu zinātnes varenākajiem fizikas instrumentiem, saņem avansiņu un dodies apceļot visu pasauli. Šo autoru es reāli apskaužu. Lai sarakstītu šo grāmatu, viņš ir devies uz Akatamas tuksnesi, Dienvidāfriku, Antarktīdu, Kanādas ziemeļiem, Baikāla ezeru un pat Dienvidpolu. Ja pašam būtu tāds ceļojums jāapmaksā, tad tas varētu paņemt pāris gadu algu.

Tātad grāmata ir par mūsdienu zinātnes instrumentiem un to vēsturi. Grāmatā atrodamas desmit nodaļas, kas katra stāsta par kādu no šiem instrumentiem, atklājumiem, kas ar tiem veikti vai tikai vēl plānojas veikt. Piemēram, Mount Wilson observatorija, kas cilvēcei palīdzēja saprast, ka zvaigznes patiesībā ir ļoti tālu, un kā noteikt attālumu līdz tām. Kādu Minesotas veca dzelzsrūdas raktuve, kas mūsdienās kalpo par mājvietu tumšās matērijas detektoram. Vienu vārdu sakot, eksperiments, kas neuztver neko. Baikāla ezers, kas kalpo par mājvietu vienai no lielākajām neitrīno observatorijām pasaulē. Interesanta bija sadaļa, kas nedaudz stāstīja par cilvēkiem. Ne jau katram ārzemniekam gadās braukt ar uaziku pa Baikāla ledu un iešmigot kopā ar šoferiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. netiek aizmirsta arī Havaju salu observatorijas, Antarktīdas gaisa balonu eksperimenti.

Kopumā diezgan labs lasāmais. Dažas nodaļas gan man šķita vispārzināmu faktu atkārtojums, bet to es norakstu uz to, ka pats par šīm tēmām esmu lasījies pārāk daudz. Tā kā autors par zinātnes tēmām raksta arī ikdienā, tad viņa stāstījums ir pietiekoši erudīts un reizē arī populārzinātnisks, lai vidusmēra lasītājam būtu viegli uztveramas Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru konstrukcijas nianses.

Tad nu šim populārzinātniskajam ceļojumu aprakstam lieku 9 no 10 ballēm. Tāds viegls lasāmais cilvēkam, kuru interesē mūsdienu zinātnes sasniegumi, instrumenti un to vēsture.