Navigate / search

Long For This World: The Strange Science of Immortality by Jonathan Weiner

Long for this world

Grāmatu nopirku pēc tam, kad amazon.com biju izlasījis tās pirmo nodaļu. Nodomāju, redz kāds skaists temata ieskicējums. Noteikti grāmatā tas viss tiks izvērsts smalki izklāstīts. Tad nu fiksi grāmatu pasūtīju un gaidīju to atnākam. Pats galvenais, slavenais O.Sacks bija atzinis grāmatu par labu esam.

Grāmata mums mēģina pavēstīt par zinātnes pašreizējo stāvokli nemirstības jautājumā. Skaidra lieta, ka nemirstības receptes eksistē tikpat ilgi cik paši cilvēki. Šoreiz gan runa nav par padusē perētas simtgadīgas pūķa olas preparātiem, bet gan par mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Viss stāstījums tiek centrēts ap kādu ekstravagantu zinātnieku vārdā Aubery de Grey. Šis vīrs ir aktīvs nemirstības proponents un viņš uzskata, ka nemirstība ir realitāte jau tuvāko desmitgažu jautājums.

Neskatoties uz visai veiksmīgo sākumu, viss pārējais man lika vilties diezgan pamatīgi. Biju gaidījis nopietnu populārzinātnisku darbu, kas veltīts mūsdienu medicīnas sasniegumiem cilvēka mūža pagarināšanā. Tā vietā es saņēmu pāris faktus par to, kas jau ir izdarīts. Tādu kā nelielu statistikas apkopojumu, ka cilvēki vidēji dzīvo ilgāk, tomēr vēzis vēl nav uzvarēts. Un ilgāka dzīvošana nebūt nenodrošina dzīves kvalitāti vecumdienās. Pārējā grāmata mums stāsta par Aubery runas stilu, viņa alus dzeršanas manierēm, pārliecību par savu patiesību un viņa uzskatiem.

Vieni un tie paši argumenti atkārtojas no vienas nodaļas otrā, izskatās, ka tas tiek darīts, lai pieaudzētu grāmatai apjomu. Tiek nodefinētas septiņas problēmas, kas jāatrisina, lai cilvēki kļūtu nemirstīgi. Noskaitīšu informācijai:

  • Dažas cilvēka organisma strapšūnu karkasu veidojošie proteīni organismam novecojot samezglojas un sapinas savā starpā, tas izpaužas kā novecošanas pazīmes;
  • Šūnu mitohondriji, pieaugot šūnas vecumam kļūst neefektīvāki;
  • Šūnās ar laiku uzkrājas atkritumi;
  • Atkritumi uzkrājas starpšūnu vidē;
  • Novecojušās šūnas mums novecojot netiek pietiekami ātri atjaunotas un mēs zaudējam savu funkcionalitāti;
  • Šūnas mirst un saindē šūnas sev apkārt;
  • Vēzis.

Lai arī problēmas ir nodefinētas diezgan precīzi, diemžēl ar plikām definīcijām nekur tālu netiksi. Daļai no problēmām nemaz netiek piedāvāts daudz maz sakarīgs risinājums. Tiek diezgan plaši ekstrapolēti pašreizējie pētījumu rezultāti, kas veikti uz žurkām vai baktērijām. Tomēr lielākā daļa no risinājumiem ir vairāk cerību pilna faktu pievilkšana aiz matiem.

Īsumā, mums tiek globāli ieskicēta nemirstības problemātika, tai pat laikā visi iespējamie tās sasniegšanas ceļi joprojām ir tikai teorētiskā līmeni. Ir jau labi, ka kāds teorētiķis biologs dzen uz priekšu šo zinātnes jomu, tomēr viņa entuziasms mani neaizrauj. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, biju sagaidījis kaut ko nedaudz vairāk, vispusīgu tēmas apskatu, nopietnu argumentāciju. Nevis plānus, ka katram cilvēkam reizi desmit gados būtu jāiziet ķīmijterapijas kurss, kas viņam iznīcinātu visas kaulu smadzeņu un cilmes šūnas, lai tās aizstātu ar ģenētiski modificētām šūnām, kuru gēniem nebūtu telomēru. Pateikt jau ir viegli, bet kā to nodrošināt, par to gan nekas netiek lāgā pateikts, kā vien zinātne nestāv uz vietas, un tas ir tikai desmitgažu jautājums.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website