Un Lun Dun by China Mieville
Šad tad pārmaiņas pēc ir veselīgi izlasīt kādu bērnu grāmatu. Tajās šausmas ir limetētas, un pasaules notikumi atspoguļoti vienkāršāk. Šo grāmatu izvēlējos vienkārša iemesla pēc, gribējās uzzināt kā autors, kurš, rakstot pieaugušo grāmatas, katrā teikumā vismaz vienu reizi lieto vārdu fuck, spēs izteikties bērnu grāmatā.
Grāmatas galvenā darbība notiek vietā, kas saucas unLondon. Šķiet, ka rakstnieki paralēlās Londonas ir īpaši iemīļojuši. Autors gan atzīstas, ka tieši uz šo neLondonu viņu esot iespaidojis stāsts Neverwhere. Lai tur kā nebūtu, par neLondonas eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš. Toties diezgan labi ir informēti dzīvnieki, izņemot kaķus. Kaķi ir pārāk egocentriski, lai ko tādu pamanītu. Grāmatas galvenās varones Zanna un Deeba arī neapzinās, ka viņas ir neLondonas vienīgā cerība cīņai pret Ienaidnieku. Ienaidnieks ir Smogs, tas pats, kas padzīts no īstās Londonas jau piecdesmitajos gados.
Pati neLondona ir diezgan dīvaina pilsēta, tā sadalīta vairākos kvartālos, kurā katrs ir pa sevi. Te ir gan spoku kvartāls, gan dakstiņstaigātāju kvartāls. Tajā visi iedzīvotāji dzīvo uz jumtiem, ir pat tādi, kas kāju uz zemes nav spēruši trīs paaudzēs. Ir milzīga bibliotēka, kas atsauc atmiņā Diskzemes L-space, ir tradicionālā autobusu satiksme netradicionālā izpratnē. Un kad vakarā satumst, tad nomaļās ielās sāk sirot žirafes, šīs pilsētas briesmīgākais plēsējs. Viņu garie kakli nav domāti zaru aizsniegšanai, bet gan kā masti savu upuru asiņaino ādu uzvilkšanai. Ir arī Westminsteres abatija, kuru apdzīvo Melnie Logi, kas katrs ved uz kādu istabu.
Izskatās, ka centralizētas vadības viņiem nemaz nav. Nelielu autoritāti ir izpelnījušies pareģojumu grāmatas glabātāji. Kā jau kārtīgā piedzīvojumu grāmatā paredzēts te ir gan pareģojums, gan izredzētā the Shwazzy (laikam kāds franču vārda atvasinājums), gan kvesti, kas Izredzētajai jāizpilda, lai uzvarētu Smogu.
Notikumi ar īpašu sarežģītību neizceļas, priecē tikai autora netradicionālie risinājumi. Tā vietā, lai viss piepildītos pēc Pareģojuma vārds vārdā, varoņi šo lietu interpretē diezgan brīvi. Dara visas lietas efektīvāk un nemaz neskatās uz Pareģojumu grāmatas iebildumiem. Vismaz šajā ziņā grāmata noteikti pieveic Harija Pottera grāmatas.
Grāmata tiešām ir domāta pusaudžiem, bet arī pieaugušajam tur būs par ko palasīties, un garlaicīgi nebūs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost, jo šķiet, ka tagad tas ir modīgi rakstīt par paralēlo Londonu. Un par to, ka galvenais ļaundaris ir no tās šlakas, kas grib iznīcināt visu pasauli.
Ak jā, Un Lun Dun ir tradicionāls neLondoniešu kaujas sauciens.
Comments
Mani vairāk interesētu, kā bērniem raksta autors, kas vienā laidā sacer šādus teikumus: “His own research has been reinvigorated by the problem of flight, and if the prosaic flesh-sculpting of applied bio-thaumaturgy had won over crisis theory, his research would have stalled.” (Protams, tiklīdz gribi atrast kādu sarežģītāku piemēru, tā viss rādās ļoti vienkārši.) Četrburtu vārdi pusaudžiem droši vien ir svarīgāki nekā pieaugušajiem, nu, ka tā arī var, ka viss nav tikai moralizēšana.
“Nelondonu” es reiz grasījos sākt lasīt, bet kaut kā netiku tik tālu. Būs tomēr jāizlasa.
Un kā tu vērtētu “Perdido Street Station” ir vērts lasīt? Es esmu ieplānojis tuvākā laikā izlasīt vēl kādu šī autora darbu, bet nevaru izlemt kuru – The Scar, King Rat, Perdido Street Station vai pagaidīt līdz Embassytown.
Augstāk citētais teikums akurāt ir no “Perdido Street Station”. Drūmāka un ļoti weird, un lasīt noteikti ir vērts kā pirmo.
Viņgad gribēju pārlasīt, bet izdomāju, ka pirms tam nekaitētu izlasīt “Gormenghast” (esmu redzējusi BBC miniseriālu, iespaidīga pils) un “Viriconium”, kas esot spēcīgi ietekmējušas Ņūkrobuzonu.