Praktiski nekad nebiju lasījis grāmatu par speleoloģiju, tādēļ nolēmu papildināt savas zināšanas par šo tēmu. Pats ar speleoloģiju aizrāvies nekad neesmu un diez vai kaut kad būšu. Arī manis apmeklēto alu saraksts ir pavisam īss. Bērnībā apmeklēju Māras kambarus, Gūtmaņa alas. Austrijā nācās apmeklēt Mamutu alas, Austrālijā Kata Kata caves. Tad vēl ir pabūts pāris cilvēka rokām darinātās alās un viss. Pēc šādiem apmeklējumiem cilvēkam var rasties priekšstats, ka alās ir piepacelta dēļu grīda, kas nodrošina mierīgu staigāšanu, alas kā likums ir izgaismotas ar elektrību un aprīkotas ar gidu. Skaidra lieta, ka īstās alas tādas nav, un šī ir grāmata ir par visīstākajām alām kādas vien ir iespējamas – superalas.

Grāmata stāsta par divu cilvēku mēģinājumiem atrast pasaulē dziļāko alu. Viens no viņiem strādā Meksikā, otrs Abhāzijā. Viens amerikānis, otrs ukrainis. Veina vārds ir Bils Stouns, otra Aleksandrs Kļimčuks. Autors reāli cenšas dziļākās alas atklāšanas faktu pārvērst tādā kā divu vīru savstarpējā neklātienes cīņā, kur gājienu vispirms izdara viens tad otrs, tādējādi uzturot spriedzi. Patiesībā jau tur nekādas elšanas pakausī īsti nebija. Cheve pasaules dziļāko alu rangā ir tikai vienpadsmitajā vietā, un nekad nekas vairāk par daudzsološu nav bijusi. Krubera arī visu laiku tika uzskatīta par neperspektīvu, ja vien ukraiņu speleologi neveltītu pāris gadus daudzsološu aizgruvumu izrakšanai un beigu beigās sasniegtu 2191 metru dziļumu.

Cilvēki tomēr ir daudz interesantāki par faktiem, un cilvēku sadzīve ekstremālos apstākļos liek paraudzīties uz tiem pavisam citādi. Stouna ekspedīcijās laiku pa laikam kāds komandas loceklis gāja bojā, kāds nebija pietiekami labi pārbaudījis karabīnes pirms laišanās lejā, kāds noslīkst izmantojot paša Stouna izmantoto rebrīferi. Daļa no komandas īsti nesaprot pašu vadītāju, viņiem speleoloģija ir fun un viņi nebūt negrib riskēt ar savām dzīvībām, lai ar pēdējām skābekļa paliekām nirtu neizpētītā tunelī, vai arī veltīt pāris nedēļas no sava atvaļinājuma atrokot aizskalotu smilšu sēri cerībā atrast alas turpinājumu. Tad nu laiku pa laikam mums tiek sniegts ieskats kādā traģēdijā vai komandas dumpī.

Arī Ukrainā speleologi neizcēlās tikai ar cītīgu darbu, interesanti bija lasīt par viņu federācijas iekšējiem konfliktiem, kad Maskavas nodaļa mēģināja pievākt sev visus laurus. Interesanti, ka sasnieguši alas dziļāko vietu viņi to nosauca par Koņec igri.

Grāmatas autors nenoliedzami ir ieguldījis nopietnu darbu izpētē, intervijās un sarakstē ar notikumu dalībniekiem. Stāstījums sarakstīts saistoši, ka paņemot rokās vairs nav spēka grāmatu atlikt malā un ir jālasa vien līdz galam. No sākuma man pat šķita, ka autors, iespējams, tur ir bijis klāt pats.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nav jau obligāti jābūt speleologam, lai to lasītu. Domāju, ka interesanta tā varētu likties arī niršanas un alpīnisma cienītājiem, galu galā visi šie elementi ietilpst alu izpētē. Ak jā, autoram ir arī pašam sava mājas lapa.