Atceros, ka šo grāmatu izlasīju jau diezgan agrā vecumā. Domājams, ka tās iznākšanas gadā. Tā kā pirms tam neko no Lavkrafta daiļrades nebiju lasījis, tad cagotāņu vārds man bija pilnīgi svešs. Tagad pēc kādiem padsmit gadiem nolēmu grāmatu izlasīt vēlreiz. Galu galā grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap divtūkstošā gada sākumu.

Tātad kāds arheologs gluži nejauši atklāj, ka visus pasaules cilvēkus vairāk vai mazāk kontrolē citplanētu būtnes. Tās pārtiek no cilvēku jaunrades spējām, stiprām emocijām un dažādiem citiem parapsiholoģiskiem brīnumiem. Tā rezultātā cilvēki zaudējuši savu dzīvesprieku, radošo potenciālu un parapsihiskās spējas. Skaidra lieta, ka to tā atstāt nevar, un nākas vien nabaga zinātniekam cīnīties pret šiem apziņas parazītiem.

Grāmata sarakstīta tādā kā stāstījuma formā, kur galvenais stāstītājs ir tas pats arheologs, un notikumi tiek izklāstīti no viņa skata punkta. Stāstījums jāatzīmē nav nemaz tik makani izdevies. Diezgan tāds pašķidrs un pārāk ar faktiem nepiesātināts. Pats sižets ir vairāk balstīts uz darbību un Lieliem notikumiem, nevis uz kaut kādu tur tēlu izaugsmi, sociālajām izmaiņām visvarošo cilvēku sabiedrībā, parazītu motivāciju un tā tālāk. Viss notiek kā vienā lielā kosmiskā operā, īstiem varoņiem neviens pretinieks nav pietiekami spēcīgs, bet arī pašiem varoņiem nav nekāda plāna. Viss notiek nedaudz haotiski bet ar skatu uz gaišo nākotni.

Kopumā par grāmatu nemaz vairs nebiju tādā sajūsmā kā pamatskolas vecumā, šķita tāda neorganizēta un jau no paša sākuma bija skaidrs, kas būs uzvarētāji. Iespējams, ka labāk būtu bijis, ja es šo grāmatu nebūtu pārlasījis, tad nebūtu vilšanās un grāmata šķistu labāka. Tagad es viņai varu dot tikai 6 no 10 ballēm. Vienīgais pluss tas, ka sen neko nebiju lasījis tieši latviešu valodā. Tas gan radīja papildus jautājumu cik gan daudz padomju laikos stāsta tulkotāji iztulkoja un cik atstāja aiz borta. Cerams, ka ne pārāk daudz.