Travels in Siberia by Ian Frazier

Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.
Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.
Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.
Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.
Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.
Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Comments
Ak, Baikāls, kurš gan uz Baikālu negribētu? Padomju laikos ģeogrāfiem tur bija tālās prakses, tiesa gan, droši vien tikai dažiem.
Krievu psiholoģija un uzvedība autoram laikam būs šķitusi tikpat eksotiska un novērojumu vērta kā daba.
Kielbasa ir ļoti populārs ASV izplatīts vārds visu Austrumeiropas desu apzīmēšanai.
http://en.wikipedia.org/wiki/Kielbasa
Paldies par linku, izrādās, ka amerikāņiem krievu desa ir diezgan sarežģīts koncepts.