Madeira II
21. Jūnijs
Šodienas plānā mums ir neliels pārgājiens, esam plānojuši izsekot Levada dos Tornos tecējumu. Arī es līdz šim rītam nemaz nezināju, kas tā levada ir par zvēru. Nu labi, uz bildēm bija redzēts un inženiertehniskais apraksts ar izlasīts, bet kā jau ar visām lietām, labāk ir vienreiz ieraudzīt.

No rīta vēl neesam lāga aklimatizējušies vietējam laikam un pamostamies jau pulksten sešos. Tā kā brokastis mums ir tikai astoņos, tad sanāk diezgan pamatīgs laika sprīdis, ko noslaistīt. Es pat paspēju iepazīties ar šodienas plānu, izlemt kādus cukurūdeņus ņemšu līdzi, kādi tiks transfērēti uz nākamo viesnīcu, ko vilkt kājās un kur likt kabatas lukturīti. Uzcepu pat iepriekšēja dienā redzēto aprakstu, noskatos BBC ziņas un dodos brokastīs.
Brokastis par bagātīgām nosaukt laikam nebūtu īsti pareizi. Izskatās, ka viss ir nolikts uz skaita mums ar Maiju. Lielāko daļu visas maizītes, siera šķēlītes ir pāra skaita, bet nekas, paēdām diezgan pamatīgi, un kafiju mums katram atnesa puslitra tasītē. Paēduši izčekojamies un dodamies pārgājienā. Tas plānojas būt deviņpadsmit kilometrus garš un lielāko ceļa daļu vedis tieši gar levadas malu.

Sākums ir pavisam vienkāršs, izejam no viesnīcas apmetam loku ap vietējās baznīcas pakšķi, ceļš uz leju, ignorējam visas zīmes, kas norāda uz levadu, izdodamies cauri Camacha ciematam un, re, kur viņa ir – levada. Levada dabā izskatās pēc metru dziļa un metru plata betonēta grāvja ar ieslīpām malām. Izskatās, ka tagad nav lietus sezona un levadās ar ūdeni ir tā pašvakāk. Uzreiz kļūst arī skaidrs, kādēļ mums ieteica no levadām ūdeni nedzert, šito žampu būtu visai grūti dabūt iekšā. Te ir arī neliels bonuss, levadai pa augšu iet diezgan paresna vietējās santehnikas caurule, kas laiku pa laikam mijas ar savienojumu vietām, kurām ir vismaz trīsdesmit divas skrūves. Papildus sākumā ir arī simt metrus garš tunelis. Te nu mums būtu bijis jāizmanto lukturītis, bet skaidra lieta, kurš tad ies meklēt lukturi kaut kāda nieka tuneļa dēļ, bliežam tik cauri. Izrādās, ka man ar to nakts redzamību nemaz tik brangi nav un pamanos gan izbradāties pa peļķēm, gan nodauzīt roku. Vajāja mani tur redzes halucinācijas.
Tikuši cauri tunelim, nonācām “neskartā dabā”, tas ir, levada kreisajā pusē, maza taciņa un vismaz desmit metru kritums labajā pusē. Vietām, lai turpinātu ceļu ir nepieciešams iet pa levadas betonēto maliņu, kas ir nedaudz šaurāka par botu. Pārliecinājos, ka iekāpt peļķē un tūlīt mēģināt šķērsot takas iztrūkumu pa plastmasas trubu arī nav īsti prāta darbs, tiku cauri ar vieglu izbīli, kad paslīdēja kāja. Patiesībā jau nemaz nav tik slikti, tai dabā to augstumu kaut kā nejūt un pēc desmit minūtēm tevi vairs nesatrauc fakts, ka līdz zemei kritiena gadījumā var būt pat simts metri.

Sākumā soļojam diezgan sparīgi, laiku pa laikam salīdzināmies ar leģendu, lai saprastu vai spēsim iekļauties laikā, kas ir piecas ar pusi stundas. Runājam par šo un to, laiku pa laikam izlienam cauri kādam tunelim un pavērojam kādu ūdenskritumiņu. Ūdenskritumi te ir divi veidi, tādi, kas līst tev uz galvas, kad tu ej pa taciņu, tie parasti ir nelieli un izmirkt dabūjām tikai pie viena un tādi, kurus var dzirdēt pa lielu gabalu un kuru kritums var būt pat pārdesmit metri, tos mēdz redzam no augšas reizēm. Tā kā levada ved gar kalna malu, tad bieži vien pēc stundas gājiena varam redzēt vietu, kuru pirms stundas šķērsojām, praktiski noteiktā augstumā sanāk izstaigāt visas pie kalna pakājē esošo ieleju perimetrus. Skati gan ir ļoti jauki, laiku pa laikam var redzēt okeānu, kas pavīd starp sazaļojošam ielejām. Ir diezgan interesanti tiltiņi, kas ved pāri upītēm, tie paši ūdenskritumi un laiku pa laikam kāda vietējā mazpilsēta.

Kas interesenti, savā maršrutā mēs nesastapām nevienu citu ceļotāju, neviens pats nenāca pretī. Vienīgais, ko pa ceļam sastapām, bija kādas piecas levadu atjaunotāju brigādes. Neskatoties uz to, ka šī skaitās viena no jaunākajām būvēm. Būvēta tikai 1940- tajos gados, tā izskatās diezgan padzīvojusi un vietējie tās atjauno pa posmiem. Brigādē parasti ir kādi pieci strādnieki, viens pie betona maisītāja, divi ved betonu, viens liek veidnes. Skaits var gan var variēties, vietām strādā tikai viens būvnieks. Visi pieklājīgi sveicinās, neviens pat īpaši neslaistās, visi rukā ar melnu muti. Pusdienas laikā gan redzēju superīgu lietu, ieklāj ķerrā jaku un liecies diendusā, mēs vienu tādu nejauši pamodinājām, jāsmejas bija visiem.

Vietējie ciematiņi visi ir ar dakstiņu jumtiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vismaz viņi bija tie aktīvie, kurus varēja redzēt rosāmies. Jā, te jaunie kartupeļi jau ir dabūjami, arī te izskatās kāpostus ēd kaut kādi kaitēkļi, jo smirdēja pēc kāpostu balteņu kāpuru izdalījumiem, arī te izravētās nezāles mazdārziņu īpašnieki met pāri žogam un kas pats galvenais, kumelīšu tēja te tiek gatavota industrializēti. No sākuma nevarēju saprast, ko tie ļautiņi sēž zem saules sargiem un lasa tādas dzeltenas puķītes no dobēm. Mana neziņa vilkās pāris kilometrus līdz viena no dobēm atradās blakus levadai un puķītes izrādījās kumelītes

Man vienīgās problēmas sagādā orientēšanās pārgājiena leģendā. Nē, tur kur visu laiku ejam gar levadas malu nav problēmu. Ar Maiju nopietna diskusija radās vienā atpūtas pauzē, man šķita, ka esam pagājuši garām vajadzīgajai vietai, un mums jau sen bija jātinas prom no tās levadas. Maija apgalvoja, ka man nav tiesa un ka es kļūdos. Izrādījās, ka es tomēr kļūdījos un levada vēl turpinājās kādus divus kilometrus. Toties es tiku atalgots ar levadā noslīkušu žurku. Tad nu man gan bija ko Maijai pajautāt, kā ir skalot seju slīkušu žurku ūdenī.
Pati iešana nebija apgrūtinoša, tādi nopietni kāpumi bija tikai pašās gājiena beigās, kad nācās vilkties gar šosejas malu. Bijām arī pamanījušies uz šosejas uzkulties pašā pusdienlaikā, asfalts reāli atstaroja siltumu un ūdens tika patērēts lielos daudzumos. Visus to četrus asfalta kilometrus neredzējām nevienu braucošu mašīnu, nevienu cilvēku, tikai divus kaķus un vienu niknu šuneli. Laikam viņiem būs bijusi tā siesta.

Nonākuši Santo da Serra miestā, ne kā te nav; viena galvenā iela, uz kuras atrodami kādi četri kafūži, pilsētas parks (smuks un apmeklēšanas vērts) un mūsu viesnīca, kas saucas Hotel do Santo. Iečekojamies, fiksi nomazgājamies dušā un nedaudz atpūtinām kājas. Tad dodamies pablandīties pa pilsēteli.

Pirmais pieturas punkts mums ir augstāk minētais pilsētas parks, pats parks tāds kopts ar voljēriem zirdziņiem, pāviem, briedīšiem un pāris ļautiņiem ar motorzāģi, kas retina eikaliptu audzi. Tomēr bez ēnas parkam ir arī papildus bonuss: skats uz Ponta da Sao Lourenco. Tas ir salas rags, un tur mākoņi no salas vienas puses cīnās ar karstumu salas otrā pusē. Smuks skats.
Pilsētā ir veseli divi supermārketi, pie mums tos sauktu vienkārši par bodītēm. To mēs uzzinām no vietējās kafejnīcas strādnieka. Vienam mēs jau esam pagājuši garām un otrs pie tuvākas apskates mūs ar neko neiepriecina. Mums galvenais ir nopirkt ūdeni nākošai dienai un šo to iekožamu. Ar iekožamo gan ir pāris opcijas, to mēs varam nopirkt viesnīcā. Man ir palikusi pāri viena šodienai uzsmērētā mega maize, kas ir reducējams uz vienu latviešu baltmaizes kukuli, nolemju rīt to tomēr apēst nevis mest ārā. Ir taču labi zināms, ka maizi mest ārā nelon un nevar zināt kā dzīvē tas var atspēlēties. Cerēšu tikai, ka tā kā jau īsta cīruļmaize būs ne tikai ēdama, bet arī garšīga.

Pēc pastaigas pa pilsētu atgriežamies viesnīcā. Atkal atpūtinām kājas un dodamies uz baseinu nopeldēties. Baseins ir labs, tikai ar to pārģērbšanos tur bija kā bija. Džakuzi arī mums neizdevās iedarbināt, vadības panelis bija nolokots un nu nekā neizdevās viņu dabūt pie dzīvības, skaidra lieta, ka tāda nieka dēļ ne es, ne Maija nebija gatavi iet uz recepciju. Nopeldējušies vilkāmies atpakaļ uz numuriņu, es nedaudz nosnaudos un bija klāt arī vakariņu laiks. Vakariņas bufetes tipa, rijamais daudz un cik lien, tikai jāpērk dzeramais. Man gan nejauši sanāca atrast funkcionējošu sulas automātu, kuru viesmīlis nolaidības dēļ nebija izslēdzis, tā nu tiku pie sulas, diemžēl par velti tas nebija. Nekas paņēmām vēl papildus vīnu un nopietni paēdām. Izskatās, ka arī brokastis nebūs sliktas.
Tad atkal devāmies nelielā pastaigā uz golfa laukumu, tur uzspēlējām golfu, apmeklējām ari vietējo hipodromu, diemžēl nevienam no mums ar likmēm neveicās un nācās vien doties atpakaļ uz viesnīcu izgulēties jaunai dienai. Rīt mums plānā ir doties pārgājienā no Marocos uz Machino, tas būs tikai nieka sešpadsmit kilometru garš un pa ceļam būs pāris bāri, izskatās daudzsološi. Leģenda vien sastāv no pieciem paragrāfiem un prognozētais laiks četras stundas un četrdesmit minūtes.
Comments
A kādam nolūkam ir tā betonētā ūdenskrātuve, blakus golfa laukumam? 🙂
Ūdens viņiem tur viss domāts apūdeņošanai. Kādreiz viņi audzēja cukurniedres, tomēr labie laiki beidzās, tagad spiež uz vinčuku un banāniem.