Navigate / search

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

TheInformation

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz  hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Sand: The Never-Ending Story by Michael Welland

sand

Grāmatiņu nopirku jau visai sen. Tad man bija ienākusi galvā ideja, ka vajadzētu izlasīt grāmatas par pasaules pamatķieģelīšiem. Tā nu iegādājos grāmatas par skābekli, ūdeni un smiltīm. Lieki piebilst, ka tā arī nevienu no tām neizlasīju. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad kārtējo reizi pacēlās jautājums, ko lasīt? Tagad esmu advancēts, un īsa bibliotēkas uzskaite tiek vesta androīda programmiņā Bookworm, kas ļauj man iepazīties ne tikai ar savas bibliotēkas grāmatām, bet arī izlasīt citu cilvēku domas par tām. Sand bija ieguvis ļoti labas atsauksmes, autors esot asprātīgs, kāds bija smējies desmit reizes un ticis tikai līdz padsmitajām lapaspusēm. Skaidrs, ka tik jauks gabals nu nav tas, kuram būtu jāstāv uz plaukta nelasītam.

Grāmata, kā jau to varam noprast pēc nosaukuma, ir par smiltīm. Varētu domāt, ka nekā nopietna jau par smiltīm uzrakstīt nevar. Tas tak ir parasts silīcija oksīds vai retos gadījumos, kāds eksotiskāks materiāls, kalcija karbonāts vai cukurs. Izrādās, ka var gan, ir tikai jāapskata tās no visiem aspektiem. Viens no interesantākajiem aspektiem nenoliedzami ir beramvielu dinamika gan uzglabājot kaudzēs, gan erozijā. Nemaz nezināju, ka labības silosi reizēm spontāni sagrūst. Pie vainas ir tas apstāklis, kā dažādas beramlietas sadala spiedienu kaudzē. Izrādās, ka smiltis nevis visas draudzīgi spiež uz tilpnes apakšu, kā to darītu šķidrums, bet izveido dažādas arkas ne sliktāk kā katedrālē un spiediens šeit izdalās uz pāris punktiem.

Diezgan liela grāmatas daļa tiek veltīta smilšu aprites ciklam, tas ir kā smilšu graudiņš erozijas rezultātā atdalās no klints un tad ar upi plūst uz okeānu. Tiek apskatītas dažnedažādas lietas, kas ar smilšu graudiņu var notikties. Daudz interesanta tiek pastāstīts arī par krasta eroziju un smilšu aprites bilanci. Te nu mēs varam uzzināt, kā veidojas pludmales, pie kā var novest krasta nostiprināšana, un kāpēc pazūdošas zemes platības ir normāla parādība.

Vēl tiek apskatīti dažādi organismi, kuri par savu dzīves vietu ir izvēlējušies smiltis, viņu izdzīvošanas stratēģija un pārtikas avoti. Nodaļa tiek veltīta arī tuksnešiem un dažādiem kāpu veidiem. Kāpu dinamika arī ir visai interesanta lieta, gadās, ka tuksnesis aprok kādu pilsētiņu, bet nekas – pēc pārdesmit gadiem, kad kāpa ir pārgājusi pāri, tad tā atkal ir apdzīvojama.

Kopumā tiešām lasāma grāmata. Varbūt es neesmu tik viegli sasmīdināms un visas grāmatas lasīšanas procesā tā arī neatradu nevienu joku, kas būtu smieklu vērts. Tomēr nemaz nenožēloju, ka izlasīju grāmatu par specifisku tematu kā smiltis. Tagad vismaz zinu, kādēļ, ejot gar jūras krastu, aiz manis smiltīs paliek baltas pēdas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Madeira V

24. Jūnijs

Šodien mūsu ceļi vedīs uz Queimados miesu, kur sāksies mūsu kārtējais ceļš gar levadu. Iesākumā gan ieturam brokastis, tās ir diezgan vienkāršas, tā kā esam bezmaz vai viesnīcas vienīgie klienti tad viss tiek saservēts jau uz galda. Paēduši sakravājam mantas un dodamies izčekoties. Uz Queimados mūs vedīs ar transfēra busiņu. Kamēr es šo rakstu Boca da Corrida autobusa stacijā ar mani visu laiku vietējais bomārs mēģina uzsākt sarunu franču valodā. Šī nu ir reize, kad esmu priecīgs, ka neko lāga nesaprotu. Viss būtu kārtībā, ja vien viņš visu laiku nekūpētu kā skurstenis. Vīrs aizvilkās ar visu vīna pudeli un viņa dresētais maisiņš vēja pūsts velkas nopakaļus.

Caldeirao

Pats brauciens sanāk visai pagarš, kādu pusstundu. Parunājamies ar vietējo taksometra šoferi. Viņš reiz strādājis Lielbritānijā, bet tad tomēr atgriezies atpakaļ uz Madeiru. Tagad strādā vietējā tūrisma industrijā. Viņam esot arī savs kartupeļu lauks, izrādās te varot ievākt pat trīs ražas gadā. Lielāko daļu mājas ciematos esot tukšas, visi aizdevušies strādāt uz ārzemēm. Atbraucot reizi gadā paviesoties un viss. Izkāpuši pie Caldeirao Verde levadas novērtējam situāciju. Takša šoferis apsola mūs savākt pusčetros, jo mums tāds agrs sākums sanācis un diez vai mēs līdz tam laikam neatvilkšoties.

Caldeirao 1

Sākums tiešām agrs, visi krūmi pilni ar miglmērkaķiem neko tālāk par desmit metriem redzēt nevar. Arī pati taka, kas ved gar levadu ir apsūnojusi un izskatās vairāk pēc pasaku meža. Visur aug lieli koki, papardes un sūnas. Maija apgalvo, ka taka izskatoties līdzīga tām, kuras var atrast Jaunzēlandē. Šis varētu būt lētais variants, ja negribas perties uz Jaunzēlandi.

Caldeirao 2

Var arī noprast, ka gar takas labo pusi ir diezgan nozīmīgs kritums redzēt gan neko lāga nevar. Šodien mums ir gaidāmi veseli četri tuneļi, no kuriem viens pat divsimt metrus garš. Taka ir absolūti tukša pirmie cilvēki mūs apdzen tikai pēc kādas stundas. Ejam lēnu garu, jāskrien mums nekur nav, pirms tūristiem pensionāriem esam paspējuši un nekas mūs netraucē.

ūdenskritums

Laiku pa laikam apstājamies ievērtēt kādu ūdenskritumiņu, paskatāmies miglā, mēģinām saskatīt ielejas pretējo malu, pirmajā stundā nekas no tā neizdodas. Pirmais tunelis ir viegls pat bateriju nevajag, arī divsimt metrīgajam tieku cauri izmantojot vien sava mobilā telefona zibspuldzi. Toties simtmetrīgajā man reāli nenoveicas.

Tunelis

Mierīgi klundurēju pieliecies pa tuneli, mēģinot saskatīt zemi zem kājām un aizdomājos. Aizdomāšanās gan ilgi nevelkas, pēc pāris sekundēs ar galvu tā ieliekos griestos, ka gandrīz izrubos. Sprandā kaut kas nokrakšķ, pats piesēžu un pārbaudu brūci galvā. Protams ar pirkstiem, liekas ka ne kā traka nav tikai diezgan sāp. Tad atnāk Maija ar bateriju un izrādās, ka esmu diezgan pamatīgi nosmērējies ar asinīm. Nekas izvelkos ārā apmazgājos levadā un klundurēju tālāk.

Mūsu galamērķis ir Caldeirao Verde ūdenskritums. Pa priekšu mums ir aizsteigušies divi vācu tūristi. Ejot gar levadām var redzēt, ka cilvēkiem ir aktuāls tualešu jautājums, par nepārredzama līkuma tuvošanos liecina raksturīga smaka un izmētāti kabatas lakatiņi. Šad tad gadās pieķert kādu procesā. Tad labāk ir pagaidīt aiz līkuma, lai netraucētu cilvēkiem.

Caldeirao Verde

Ūdenskritums tiešām ir visas tās iešanas vērts. Man šķiet, ka tas gāžas no kāda puskilometra augstuma, vieta ir piemērota nelielam piknikam. Safočējamies un ēdam līdzpaņemto paiku, iedzeram ūdeni un diezgan jauki pavadām kādas desmit minūtes. Tur tomēr ir nedaudz vēsi un mitri, nolemjam doties atpakaļ. Viss pārgājiena garums ieplānots uz četrām ar pus stundām. Nospriežam gājienu pa stundu pagarināt, esot viena taka, ka aizvedīs uz citu ūdenskritumu. Atpakaļ sanāk iet kādus divus kilometrus pa to pašu vietu pa kuru atnācām. Nu migla ir nedaudz izklīdusi un varam ievērtēt ielejas patiesos apmērus. Vietām skats diezgan iespaidīgs.

Caldeirao 3

Pa ceļam parādās arī pāris vācu tūristu nūjotāju grupas. Skaidra lieta, ka viņus nesatiekam uz takas, bet tuneļos. Tur vis bļauj, gegen verker, un stājas malā, mēs ar Maiju lienam garām. Pie pagrieziena uz Ilha (mūsu galamērķa) stāv vesels tūristu bariņš ar gidu. Gide cītīgi stāsta par levadu konstruēšanu un uzturēšanu. Es ar piesitos pulciņam un paklausos, kas un kā. Maija pa to laiku ir atklājusi, ka esam parāvuši stieni un mūsu papildus pārgājiens sākas nevis pie Ilha pagrieziena, bet mums bija jāturpina ceļš aiz ūdenskrituma. Neko darīt, kā ir tā jādzīvo, tos divus kilometrus atpakaļ vilkties nemaz negribas.

Meža ceļš

Pie pagrieziena sākas neliela taciņa, kas ved diagonāli uz augšu. Bez tualetes funkcijas viņa sola aizvest arī uz svētā Jāņa kapelu, skaidra lieta man tā jāredz. No apraksta saprotu, ka tā pēc kāda laika atvedīs mani atpakaļ uz galvenās takas. No augšas nobļauju Maijai instrukciju virzīties tālāk bez manis un dodos tālāk. Novilcies kādu kilometru, pa diezgan nopietniem brikšņiem un taku, kurai krūmi pārkaras jau sēdoša suņa augstumā, mani sāk mākt šaubas, par izdarītās izvēles pareizību. Taka pietam sāk visai sparīgi vest uz augšu, nevis uz leju kā plānots. Pēc diviem kilometriem es jau apsveru domu vilkties atpakaļ. Lieki piebilst, ka nekādu kapelu redzējis joprojām neesmu. Beigu beigās izkuļos pie vietas, kas saucas Vale da Lapa, un netālu no tās redzu norādi Ilha. Zvanu Maijai un prasu, cik tālu viņa jau tikusi. Izrādās mani joprojām gaida pie pagrieziena sākuma un neviens nekur nav kustējis. Nekas tagad man kārta kādas padsmit minūtes pagaidīt, līdz mani atrod.

Ilha

Tālākais ceļš mūs veda pa mežiem bagātu ielejas malu, ar daudziem jo daudziem serpentīniem, kas visu laiku ved uz leju. No sākuma tas ir patīkami, bet pie divdesmitā pagrieziena, tas viss sāk nedaudz apriebties. Gribas reāli aiziet līdz tai Ilhai un pasēdēt un neko nedarīt. Gabaliņš man šķiet bija kādi seši kilometri. Uz beigām man kreisajai kājai sāka uzdot ceļgals, tas mani reāli izbrīnīja, redz ko nozīmē visu gadu sēdēt ofisā. Galvassāpes pārgāja, toties atklājās, ka kakls vairs negrib lāga grozīties visos virzienos. Lai vai kā beigās aizklundurēju līdz Ilha baznīcas laukumam un stundu priecīgs gaidu taksometru.

Cabanos

Šoferis savā vietā atsūtījis savu sievu ar mikriņu, kraujam somas iekšā un braucam uz Cabanos ciematiņu, tur mums šovakar naktsmājas. Pa ceļam redzam vairākas kartupeļu talkas galvu reibinošā augstumā, te cilvēks talkā pat iedzert normāli nevar, ir risks novelties simts metrus zemāk uz kaimiņa zemes pleķīša. Vīnu dārzi arī ir diezgan lielā skaitā. Tiekam līdz viesnīcai un notiek, kas negaidīts. Pirmo reizi savā mūžā es nespēju atrast viesnīcas recepciju. Izvazājamies visur, gan pa bāru, gan suvenīru veikaliņu, gan pa restorāna, recepcijas nekur nav. Bārā bārmenis pārtrauc skatīties Keitas Perijas Bikini videoklipu un pasauc atbildīgo, recepcija ir noslēpta diezgan labi.

Bungalo

Beigās mums tiek piešķirts pašiem savs vienistabas bungalo, ar sanitāro mezglu un varam divas stundas gaidīt vakariņas. Maija pie vietējā tirgotāja iepērk zemenes un banānus, tos daļēji apēdam. Noguris esmu tā, ka darīt neko negribas pagulšņāju, izvelkos ārā pabaudīt dabasskatus. Paskatāmies uz miestu, kas atrodas kādus pārsimts metrus zem Cabanos, papētām okeānu un salas krastu.

Cabanos 2

Vakariņas ir brīnišķīgas, cūkgaļa ar aso mērcīti, pieēdos pamatīgi, iedzeram vinčuku un liekamies gulēt.

a href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/6088411700/” title=”Bungalo by asmodejs, on Flickr”

Vīrs, kas zināja čūskvārdus by Andruss Kivirehks

Vīrs kas zināja

Parasti jau es grāmatas latviešu mēlē lasu diezgan reti. Iemesls ir visai triviāls, viņas ir diezgan padārgas, un iepirkšanai nepieciešams doties uz grāmatu veikalu. Tomēr Lasītājas piezīmēs izlasītās pārdomas par šo grāmatu mani uzrunāja. Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku fantāzija par mītisko Zelta Laikmetu, kad zvēri vēl prata runāt, cilvēki bija dabas daļa, un zāle bija tik zaļa, kā nekad vairs. Skaidra lieta, ka ko tādu un tepat netālu sarakstītu es ne par ko negribētu laist garām. Nācās gan iet uz grāmatu veikalu, kas ir tik vecmodīgi, jo uz Kindles diez vai to spētu iegādāties. Grāmatu veikalā ar iegādi nemaz tik viegli negāja, nespēju grāmatu atrast. Prasīju pārdevējas palīdzību, viņa datubāzē noskaidroja, ka grāmata ir, un devās meklējumos. Meklēšana viņai nevedās, līdz es aizrādīju, ka šī visticamāk atrodas kaut kur pie daiļliteratūras nevis pie ezotēriskas. Tā nu tiku pie grāmatas.

Grāmata ir par igauņiem, par īstajiem igauņiem. Tie vēl dzīvo mežā un nezina bēdu, jo viņiem ir čūskvārdi, kas ļauj pasaukt stirnu nokaušanai, patērzēt ar kādu gudrāku lāci un vest gudras sarunas ar odzēm. Jā, tieši odzes bija tās, kas uz jaunievedumiem kāros cilvēkus iemācīja runāt šajā mēlē. Tomēr laiki mainās, bruņneši jaunu zemju vilināti ir sākuši izspiest īstos igauņus no saviem mežiem. Patiesībā, jau paši igauņi labprāt dodas dzīvot ciemos, jo tur redz var art, sēt un pļaut. Vakariņās īsta maize ar miežu putru nevis kāds stirnas cepetis. Un kur nu vēl maltuve vai maizes lāpsta. Ja tam visam pieliek klāt bruņnešu gudrību, viņi tak redzējuši visu pasauli, un tādi cilvēki nevar kļūdīties savā gudrībā un Jēzu, tad skaidrs, ka mežs ir diezgan vecmodīga padarīšana, kurā neviens nedzied korāļus un pat netiek kastrēts balss uzlabošanai.

Mežā ir palikušas tikai dažas ģimenes, Lēmets aug vienā no tām. Vēl ir viņa tēvocis Votele, trakais zintnieks Ilgass, pļēgurs Mēme un īsto senču paražu piekopēja Tambeta ģimene. Lēmets, kā jau īstam igaunim pienākas, blandās pa mežu, ēd pūčolas, dzer vilka pienu, draudzējas ar odzēm, laiku pa laikam nosit kādu bruņinieku un sapņo ieraudzīt slaveno Ziemeļu Rupuci, slepeno ieroci, kuru var izsaukt tūkstoš vīriem reizē izrunājot čūskvārdus. Rupucis vairs nesatrieks ienaidniekus, jo viri ir palikuši labi ja pārdesmit. Autors tad mums pastāsta par Lēmeta dzīvi no sākuma līdz galam.

Stāsts ir ironisks un diezgan savdabīgi mums pastāsta par to pašu veco labo kultūru sadursmi. Kad cilvēki no meža ļaudīm kļūst par zemniekiem, kad vienas idejas kļūst pārākas par vecajām, jo tās ir modīgas, kad grābeklis skaitās reāls gadžets un zaķu asiņu liešana uz svētliepām oldskūls. Par to, kā ir cilvēki, kas šīs pārmaiņas pieņem, tādi kuriem ir vienalga un viņi paliek pēdējie dzīvesveida pārstāvji, tādi, kas ir pret un tādi, kuri dzīvo savā izdomātā pagātnes pasaulē.

Grāmata ir labi uzrakstīta un vienu brīdi pat šķita, ka viss beigsies puslīdz laimīgi, bet diemžēl bez asiņu jūras neiztika. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, autors vismaz apžēlojās un mēs uzzinājām, kā katrs no personāžiem ņēma galu. Skaidra lieta, ka tajos laikos cilvēki runāja tiešā valodā un dirsa par pēcpusi tad netika saukta, tādēļ cilvēkiem, kuriem šādi vārdi šķiet nepieņemami, labāk, lai grāmatu nelasa. Pats grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

An Idiot Abroad: The Travel Diaries of Karl Pilkington by Karl Pilkington

An Idiot Abroad

Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.

Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.

Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.

Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.

The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot

The Immortal Life of Henrietta Lacks

Šīs grāmatas popularitāti es nekādi nespēju izskaidrot. Pirmais, ieraugot šo grāmatu amazonē, es īsti nespēju saprast, par ko viņa īsti ir. Nekādu zinātnieci ar šādu vārdu es nezināju un nospriedu, ka tas ir kaut kāds nebūtisks lasāmais un noskipoju. Grāmatu iepirku tikai tādēļ, ka šogad apskatījis Karaliskās biedrības populārzinātnisko grāmatu longlistu, nolēmu iegādāties visas tajā atrodamās grāmatas. Domāts, darīts, un tā šī grāmata nonāca līdz manām mājām.

Izrādās, ka medicīnā, farmācijā un  bioķīmijā ļoti plaši tiek izmantota specifiska šūnu kultūra HeLa. Šīs šūnas ir pabijušas gan kosmosā, gan nolaidušās uz Mēness, uzspertas gaisā kopā ar atombumbu un apstrādātas ar vis neiedomājamākām ķīmiskajām vielām. Tās nenoliedzami ir devušas lielu ieguldījumu zinātnē, un kas to būtu domājis, ka viņas visas nākušas no kādas nēģeru sievietes dzemdes vēža šūnām.

Kādreiz kultivēt kādu cilvēku šūnu kultūru bija ļoti grūts un nepateicīgs process, lielākoties viņas agrāk vai vēlāk nomira. Tad nu dakteri ņēma jebkādus paraugus, kuriem tie tika klāt un centās tos kultivēt. Bet tikai HeLa kultūra bija tik robusta, ka bija gatava augt jebkādos apstākļos un dalīties nepārtraukti, ja vien ir pietiekoši barības vielu.

Grāmatas autore mums pavēsta par HeLa nozīmi zinātnē, bet galvenais uzsvars tomēr ir likts uz mēģinājumu saprast, kas par cilvēku stāv aiz šīm šūnām. Cilvēks, par kuru pasaule praktiski neko nezina, un kurš gandrīz nodots aizmirstībai, neskatoties uz viņas šūnu ieguldījumu cilvēces veselības uzlabošanā. Šis cilvēks tad arī ir Henrieta Laks. Jāatzīst, ka autores darbs nebūt nav bijis pateicīgs. Lakas ģimene bija šokā, kad uzzināja, ka Henrietas šūnas vēl joprojām ir dzīvas un ņemot vēl vērā faktu, ka šajā ģimenē maksimums ir pamatskolas izglītība, tas viņus gan sabaidīja, gan satrauca. Viņus laiku pa laikam apmeklē dažādi advokāti un viltvārži ar solījumiem iesūdzēt farmācijas uzņēmumus tiesā par to, ka tie bez atlīdzības un atļaujas izmanto viņu mātes šūnas.

Pati Laks ģimene, neteikšu, ka atstāja uz mani pozitīvu iespaidu. Var jau runāt par sociālajiem apstākļiem un nav man ne jausmas, kā tur tai Amerikā īsti afroamerikāņiem klājas. Šī ģimene cīnās ar hroniskām slimībām, dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, bērni nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, laupīšanām.  Kopumā autorei bija diezgan grūti ieberzties ģimenes uzticībā, viņa paranoiski tika turēta aizdomās sadarbībā ar farmācijas kompānijām. Galu galā autorei ir izdevusies laba grāmata gan par šo ģimenīti un pašām HeLa šūnām. Var tikai apbrīnot viņas pacietību un iejūtību pret citiem cilvēkiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autores mājas lapa atrodama šeit.

The Path Between the Seas: The Creation of the Panama Canal, 1870-1914 by David G. McCullough

The Path Between the Seas

Kaut kad pāris gadus atpakaļ biju nonācis La Rochelle apkaimē, kur atradās jūrasbraucējiem veltīts muzejs. Tur bez tauvu vīšanas uzpariktēm un trīšu bloku demonstrācijām bija atrodama arī ekspozīcija veltīta Panamas kanāla būvēšanai. Man visu laiku bija šķitis, ka kanālu uzbūvēja amerikāņi, un frančiem tur nav bijis nekāda sakara. Tomēr ekspozīcija apgalvoja pretējo. Lai sakārtotu visu savā galvā pa plauktiņiem, atgriezies mājās, iegādājos šo grāmatu. Lasīšana, kā vienmēr, atlikās uz nenoteiktu laiku.

Tik tiešām, frančiem Panamas kanāla izbūvē ir bijis diezgan liels ieguldījums. Viņi bija pirmie, kas to uzsāka, pirmie dabūja koncesiju no Kolumbijas, un viņiem komandā bija pats Suecas kanāla izbūvētājs Ferdinands Lesseps. Kā jau tai laikā tas bija pieņemts, tika nodibināta kompānija kanāla izbūvei, savervēti inženieri un strādnieki, un darbs varēja sākties. Franču galvenais pamat uzstādījums bija jūras līmeņa kanāls bez slūžām (izrādījās, ka starp Atlantijas un Klusā okeāna līmeņiem nav sešu metru starpība, kā tas visu laiku tika uzskatīts), un galvenais ir rakt. Rakšana sākās vareni, tomēr ar laiku inženiertehniskās, finansiālās grūtības kopā ar malāriju un dzelteno drudzi projektu nobeidza. Finālā tika izraksts nedaudz kanāla, iztērēti pāri miljardam tā laika franku un uzmesti akcionāri. Visā pasākumā uzvārījās baņķieri un pāris būvfirmas, Eifeļa ieskaitot. Kad investori vēlējās uzzināt, kur ir palikusi viņu nauda, tad valdības izveidota komisija atklāja tādu korupcijas tīklu Francijas valdībā, ka visu lietu nolēma notušēt un izlikties, ka nekas nav bijis.

Kanāla būves stafeti pēc pāris gadiem pārņēma amerikāņi. Tā kā amīši vēl šajā laikā nebūt nebija nekāda superlielvalsts, viņiem bija ambīcijas par tādu kļūt. ASV valdība nolēma Panamas kanālu uzbūvēt par budžeta līdzekļiem, izveidoja komisiju (te gan jāatzīmē, ka iesākumā plāns bija būvēt kanālu Nikaragvas teritorijā, bet tad franču Jaunā Panamas Kompānija nometa cenu pusbūvētajam Panamas kanālam līdz 40’000’000 USD, un tas bija izšķirošais) un sāka būvniecību. Amerikāņu inženieri diezgan ātri saprata, ka bez slūžām te nekāda kanāla nebūs un ka viss rakšanas pasākums pēc būtības ir reducējams uz zemes pārvietošanas uzdevumu (roc un aizved). Papildus kanāla izrakšanai tika izveidota jauna valsts Panama, apkarots dzeltenais drudzis un malārija.

Nebiju varējis iedomāties, ka grāmata būs tik interesanta. Man vispār bija radies iespaids, ka septiņdesmitajos gados sarakstītai grāmatai būtu jābūt sausai un neinteresantai. Prieks, ka šajā lietā es biju kļūdījies. Tagad man ir vēl viens autors, kas sarakstījis pāri par desmit grāmatām un kuras es noteikti izlasīšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Madeira IV

23. Jūnijs

Šodien mums ir plānā doties uz Madeiras salas austrumu galu, tas šķiet saucas Sao Lorenzo rags. Šodien mums nebūs jāveic ļoti daudz kilometru pietiks ar astoņiem. Pamožamies daudz maz laicīgi uz brokastīm. Tur viss kā jau mazās viesnīcās pieņemts salikts pa galviņām. Tomēr jāatzīst ka pietiekoši daudz lai labi paēstu. Paēdam nododam bagāžu transfēram un dodamies uz autoostu.

Autoosta Machico atrodas blakus lielākajam supermārketam un nieka kilometru attālumā no viesnīcas. Vakar ar Maiju mēģinājām uzminēt, ir Jāņi Portugālē svētku diena vai tomēr nav. No tā bija atkarīgs vai mēs izbraucam deviņos divdesmit vai deviņos piecdesmit. Ieradāmies nedaudz par agru deviņos un deduktīvi izsecinājām, ka vismaz Līgo diena ir svētki, jo autobusu gaidījām veselu stundu. Priecēja tas, ka vietējie paši nebija lietas kursā un pāris norūpējušies vietēji arī gaidīja autobusu. Ejot uz autoostu vēlreiz pārliecinājos pa trīs vīru likumu. Madeirā novēroju, ka pie katra bāra tā darba laikā ir jāsēž vismaz trīs vīriem un kaut kas svarīgs jāapspriež. Apspriede obligāti sevī ietver periodiskus smieklus un gadījuma uzsišanu ar roku pa galdu. Izrādās, ka šis likums strādā arī visagrākajās rīta stundās.

Otra interesanta lieta ir maizes izvadājošā mašīnīte. Tā atšķirībā no kolhozlaika autoveikali vis nestāv pie kāda stūra, lai sagaidītu pircējus noteiktā laikā, šī dzenājas pa pilsēteles ieliņām, izdalot pretīgas taurīšu skaņas un laižot fonā reklāmas. Pirmo pusstundu man tas šķita jancīgi, pēcāk nodevos pārdomām kā te ir strādāt par maizes izvadātāju, nez vai kaimiņi tevi ienīst, kāds pa nakti nosper taurītes utt.

Sēžot un gaidot autobusu laiku pavadīju lietderīgi lasīju grāmatu. Beidzot piebrauca autobuss un kādu piecpadsmit minūšu laikā pa serpentīniem aizrāva mūs līdz Sao Lorenzo raga stāvlaukumam. Atšķirībā no iepriekšējās dienas te cilvēku ir kā biezs. Te ir pat vācu nūjotāju grupiņa, kuru mēs satikām vakar uz levadas takas. Jā šodien te levadu nav vispār, jo šī salas daļa ir tāds pustuksnesis. Lietus te praktiski nelīst nekad, kaut kas ar valdošiem vējiem.

Sao Lorenco 4

Mūsu taka sākas autostāvietā un ar pamatīgu kāpienu uz leju. Sākumā kā jau īstam tūristam pienākas es pētu raga endēmiskos augus, novērtēju piecu miljonu gadu laikā radušos eroziju. Skatos kā bazalts mijas ar vieglākiem vulkāniskajiem materiāliem, izdaru aplēses par to cik ilgi te vēl viļņiem un vējam pietiks ko postīt un kātoju uz priekšu. Gājēji te ir visdažādākie no maziem bērniem līdz rūdītiem vācu tūristiem.

Sao Lorenco 2

Kopumā taka ir ļoti laba, ieteiktu iziet visiem, kuriem kājas vēl kustas. Šī ir pavisam savādāka Madeiras daļa, te nav koku, zaļas veģetācijas, te ir tikai vējš saule un vecuma saēstas klintis. Pa ceļam mēs apskatāmies, kā ūdens ir sadēdējis mīkstākas salas klintis, atstājot okeānā tik bazalta bluķus, izkāpelējušies pa neskaitāmām kāpnēm un redzējuši tiešām labus dabas skatus.

Sao Lorenco 1

Ja cilvēks no sākuma tiešām ir dabas skatu baudītājs, tad kā jau tas karstā laikā pierasts ar lielu ūdens patēriņu, cilvēkus beigās interesē vairs tikai viens jautājums, kur ir ateja? Es arī esmu tikai cilvēks un daba mani nav aplaimojusi ar dzelzs pūsli, tad mierinu sevi ar domu, ka pēc leģendas tualete ir atrodama vietējā informācijas centrā. Izskatās, ka tā domā visi gājēji, jo informācijas centrs izskatās ir reāli populārs, cilvēki tur iegriežas uzkavējas un dodas tālāk, lai iekarotu pussalas galveno virsotni.

kirzakas

Mēs neesam izņēmums, arī aizejam uz informācijas centru, atrodam, ka tualetes durvis ir slēgtas un nolemjam uzrīkot nelielu pikniku. Ja parasti piknika laikā cilvēkus apsēž baloži, vai sliktākā gadījumā žurkas, tad te viss ir vēl skarbāk te tevi apsēž ķirzakas. Nemaz nezināju, ka šīs ir tik drošas. Apsēžos uz soliņa un sāku pakot ārā ēdamlietas un kur gadījies kur ne ķirzaka mēģina ielīs manā somā, otra jau šiverē ap manu siera bundžiņu, trešā iečeko naža kvalitāti. Padzenu nost un mēģinu paēst, tas gan tik raiti nevedas, jo ķirzakas ir jāgaiņā visu laiku. Ķeros pie pavisam radikāla soļa, sadrupinu uz galda vietējo cukurniedru keksu ķirzakām. Tagad visi mierīgi kopā turpinām ēšanu.

Sao Lorenco 5

Uzlienam arī pussalas augstākajā virsotnē, paskatāmies kā nūjotāji uzstiepj kalnā savas nūjas, paskatāmies arī uz skaisto ainavu un nolemjam doties lejā. Ja godīgi tad uzkāpt augšā nav diez ko viegls pasākums, man kā īstam ofisa planktonam nākas atelsties pie katra piecdesmitā pakāpiena, pat vietējais šunelis augšā ļepato jestrāk. Lejā iešana protams ir daudz vieglāka. Atkal aizejam uz infocentru un atklājam tualešu slēgšanas patiesos iemeslus. Neesot ūdens un tāpēc ciet. Neko daru kā citi izmantoju netālās piekalnītes smilgas un lieta darīta.

Sao Lorenco 3

Atpakaļceļš vairāk mijas ar jautājumiem – nevar būt ka mēs te arī gājām un kas tad tās par trepēm no kurienes tās te radās. Labu gabalu nogājuši nolemjam uzrīkot vēl vienu pikniku. Apsēžamies tam paredzētajā vietā, baudām skatu uz līci un lidostu. Es jau laicīgi izdalu vienu cepumu ķirzakām, tās tur plēšas savā starpā un liek mani mierā. Maija gan skopāka un viņai nākas pārdzīvot reālu ķirzaku uzbrukumu, viena pat nekautrējas pārlēkt no viņas pleca uz rupjmaizes šķēles, lieki teikt, ka es bij pārsmējies. Nonākuši atpakaļ stāvlaukumā secinām, ka mums vēl divas stundas jāgaida transfērs.

Sao Lorenco 6

Es laiku pavadu lietderīgi, iesmērējos ar pretiedeguma krēmu uz savām jau apdedzinātām ekstremitātēm, uzrakstu iepriekšējās dienas piedzīvojumus, izdzeru cukurūdeni, nelaižu balodi pie rozīnēm un vēroju apkārtni. Kopumā produktīvi pavadīts laiks. Beidzot ir klāt arī busiņš, kas mūs vedīs uz Santanas ciematiņa viesnīcu. Šī salas daļa šķiet atrodas mūžīgā miglā, vismaz sauli te vairs neredzam. Pati viesnīca izrādās ir slēgta, jo ir taču brīvdienas. Nekas saimnieks atrodas, mums tiek ierādīta istabiņa, vakariņas sākas septiņos bārā pretī viesnīcai. Līdz septiņiem vēl veselas divas stundas. Nolemjam iziet ārā iečekot kas un kā.

Ātri atrodam vienu levadu un nolemjam paieties nedaudz gar to. Kādu laiku gājuši ieraugām nelielu alu klintī kurā ieved levadas atzarojums, kas izved mūs pie salas paša ziemeļu krasta, ļaujot apskatīt visu salas ziemeļu malu. Ar to tad arī nodarbojamies, skats tiešām smuks.

Viesnica

Ap septiņiem velkamies uz vakariņām, te nu viss ir vislabākajā kartībā ir trīs ēdieni, klāt paņemam vinčuku un paēdam diezgan labi. Bez mums viesnīcā mitinās tikai vēl divi vācieši.

Rītdien mums ir ieplānot pārgājiens uz vienu no salas lielākajiem ūdenskritumiem, tas visu laiku vedīs gar levadu un būs nieka trīspadsmit kilometrus garš.

Madeira III

22. Jūnijs

Šodien uz brokastīm celties mēs vairs nemaz neesam tik naski kā vakar. Ja labi aizvelk logus, tad saulītes uzlēkšanu nemaz nevar pamanīt. Vienīgais motivējošais faktors ir tas, ka deviņos mums būs pakaļ transfēra busiņš, ka mūs vedīs uz nākamo levadu, gar kuru ejot tad mums arī būs jāpavada savas dienas.

Pašas brokastis ir izcilas, kā jau visās viesnīcās, kuras iecienījuši vācieši. Te pamatīgi saēdos ceptas olas ar bekonu, tā, lai pietiek visai dienai. Sulu automāts tagad ir oficiāli izmantojams, izmantoju iespēju un sadzeros ābolu sulu. Paēduši, padzēruši sakravājam savas mantiņas pa somām un dodamies uz recepciju čeokoties ārā. Izrādās, ka par vakardien nosperto sulu man nekas nav jāmaksā, tas priecē, par vinčuku gan nokāš papildus naudu. Vēlāk dienā iegājis lielveikalā apskatījos tā vīna veikala cenu, nu piecsimt procentus peļņas viņi sev paņem.

Levada

Dabūjam atpakaļ savas pases un sākam gaidīt savu autobusiņu. Kā par brīnumu un, sagraujot visas manas pesimistiskās domas, busiņš ierodas tieši laikā un pa serpentīniem un tuneļiem mūs aizved uz Marocos pilsētiņu, kur pie viena bāra stūra sākās levada ar nosaukumu Levada do Canical, tā gan skaitās no jaunajām – būvēta Otrā Pasaules kara sākumā. Arī gabarīti nav tādi, kādi bija vakardienējai, šodienas dimensijas ir apmēram pusmetru dziļa un pusmetru plata. Te tu vairs nevarēsi braukt ar pašgājēju ratiņiem, kādus mēs novērojām vakardien. Pats gājiens solās būt visai viegls, tikai sešpadsmit kilometrus garš. Viss ceļš lielākoties ved gar levadas malu, kāpumu un kritumu lielākajā ceļa daļā nav vispār.

astotais kilometrs

Leģendā izlasām arī, ka levadā ik pa puskilometram atrodas plāksnīte, kas norāda noietos kilometrus. Plāksnīti Maija pirmo reizi ierauga tikai pie trešā kilometra, es pie astotā. Tas man radīja hipotēzi, ka acīmredzot daļa no plāksnītēm ir nospertas. Diemžēl hipotēzi pārbaudot, atklājās, ka vienkārši esmu ļoti neuzmanīgs. No astotā līdz divpadsmitajam kilometram man izdevās atrast visas plāksnītes.

Terases

Pati levada visu laiku ved gar ciematiņu nomalēm un, ja cilvēkam apnīk pārgājiens, viņam ir pietiekoši daudz iespējas notīties no takas un iet uz vietējo bāru atpūtināt kājas. Arī satiksme šeit ir daudz dzīvāka nekā vakardien. Laiku pa laikam sastopam kādu vietējo, kas ar sirpi pār plecu dodas ievākt jauno kukurūzu vai norakt kartupeļus. Viņiem te ir ļoti attīstīta terašu saimniecība un lielākoties katrs laukumiņš ar platību virs desmit kvadrātmetriem tiek apstrādāts. Izskatās, ka šeit viņiem ir kartupeļu ņemamais laiks. Kāposti un šabeļpupiņas vēl nav ienākušies. Šur tur redzam pa laukam, kurā iestādītas pāris kukurūzas stādiņi. Mēs ar Maiju nospriežam, ka gan jau ka saimnieks katram ir iedevis arī savu vārdu.

Machiko

Bez zemkopjiem uz takas ir sastopami arī vācu tūristi, visi kā viens īsteni nūjotāji, kad mēs viņus panākam, var redzēt, ka daļai jau tā nūjošana ir apnikusies un nūjas tiek vilktas nopakaļus vai nestas padusē. Pirmo reizi šo grupiņu panākam pie vienīgā tuneļa kādā ceturtajā kilometrā. Redzam, ka bez grūstīšanās viņus apdzīt nebūs reāli, nolemjam izraudzīt smuku vietu ar skatu uz Machico pilsētu – mūsu galamērķi un uzrīkot pikniku. Tas ir – iedzersim ūdeni un uzēdīsim šokolādītes. Pikniku rīkojam kādas desmit minūtes, tad sēdēšana saulītē mūs ir nedaudz nogurdinājusi un vācu tūristi atrāvušie, dodamies tālāk.

migla

Tālāk diezgan labi var redzēt dīvainu Madeirai raksturīgu dabas parādību, vienā salas pusē okeāns ražo mākoņus un vējš tos mēģina dabūt pāri kalniem, daļēji tas izdodas, bet saulīte tos tūdaļ izžāvē un mākonis nekur netiek. Ieraugām arī mūsu šodienas čekpointu uzkodu bāru. Tas izskatās tepat blakus tikai nedaudz pāri ielejai, tomēr, lai līdz tam nokļūtu nācās noslāt vēl pāris kilometrus. Uz beigām mūs sāka satraukt vācu tūristu jautājums, tie bija izgaisuši bez pēdām, ieleja jau protams locījās ne pa knapi, veidojama dažādas kabatiņas, kur tūristiem paslēpties, bet nekā atradām tos tikai pēdējā ielokā.

Būda

Pusceļš noiets, atkal sākās agrārais sektors, skārda būdas, mijās ar nopietniem betonējumiem un puķudobēm. Vietām redzami arī vecāka gadagājuma zemkopji, uz takas sāk parādīties beigta peles un suņu sūdi, tas viss liecināja, ka šis nu nav nekāds pamests nostūris. Papildus tu nekad nevari zināt, kad no kādas necilas un pēc izskata pamestas bleķa būdas tev virsū sāks riet kāds suns. Ejot garām novāktam kartupeļu laukam nenociešos un nosperu divus cūkrāceņu lieluma kartupeļus, katru no savas zortes. Mājās iestādīšu un redzēs kādi izaugs tie portugāļu kartupeļi. Uz augusta sākumu gan vēl nekas joprojām nav izdīdzis.

Mačiko no augšas

Kā jau visas labas lietas, arī levadām reiz pienāk beigas, tā pazūd ielas malā un vairs neparādās. Mums maršruts tālāk ved uz kalnu, no kura var redzēt visu Machico pilsētiņu, tur ir arī pilns ar sakaru torņiem, baložu apmīļotiem piknika soliņiem, kaķi arī tos kā tualetes nesmādē. Kāpiens augšā tos nieka simts metrus man šķiet diezgan pagrūts un augšā uzvelkos tāds nekāds. Karstumiņš arī ir tīri nopietns. Atrodam tīrāku galdu, paēdam, paskatāmies vietējās lidostas darbību un uzbūvi. Nopētām no augšas pilsētiņu, tā pamatīgi.

Cenšamies atrast arī savu viesnīcu Residencia Perola. Adreses mums nav, tomēr pēc leģendas netieši izsecinām, ka tā atrodas iepretim supermārketam. Supermārkets no augšas pamanāms uzreiz un deduktīvi izsecinām viesnīcas iespējamo atrašanās vietu. Nodirnējuši kādu pusstundu nolemjam kāpt lejā uz pilsētu.

Tuneļi

Atrodam aprakstā minēto taku, kas sākas pie elektrības staba un brienam lejā. Stāvums ir iespaidīgs, kāpšanu lejā nedaudz apgrūtina arī fakts, ka nesen esmu salauzis pēdā kaulu un tas laiku pa laikam uzskata par vajadzīgu mani brīdināt, ka kaut kas nav lāgā. Lejā tiekam bez starpgadījumiem, tikai kāpšana no kalna lejā man izraisa patiesu riebumu.

Tālāk dodos uz deduktīvi izsecināto viesnīcas vietu un aplauziens, viesnīcas tur nav, toties atrodam vēl vienu lielveikalu, tas rada secinājumu, tā pilsētele var būt pilna ar lielveikaliem kā suns ar blusām. Spītības pēc vēl pārdesmit minūtes pameklējam viesnīcu. Tad Maija uzprasa kāda veikala pārdevējai ceļu. Mums visai laipni parāda ceļu, izskatās ka tā viesnīca ir netālu no vietas kur mēs ienācām pilsētā. Lieki piebilst, ka pa šo laiku jau biju pārcepies saulē, nosvīdis kā suns un izdzēris litru ūdens. Supermārkets izrādījās lauku bodītes lieluma veikaliņš. Tā sakot melots jau nebija.

Pati viesnīca, smuka un mājīga, sienas rotātas ar izšuvumiem. Iečekošanās gan aizņēma pamatīgu laika sprīdi, saimniece laikam pārrakstīja mūsu pases. Tad mums pajautāja ko ēdīsim vakariņās zivi vai gaļu. Es paņēmu gaļu, cerot uz kādu cūķi. Nedaudz atpūtušie un atjaunojuši šķidrumu līdzsvaru organismā, nolemjam iet uz pludmali un izblandīt vecpilsētu.

Pludmale viņiem ir reāli pārblīvēti, cilvēki guļ kā reņģes mucā, ūdens uz peldēšanos ar nevelk, mani kaut kā nesaista peldvieta blakus jahtu ostai. Vietējiem izskatās viss ir vienalga, gandrīz kā man bērnībā. Sauļoties īpaši nevelk, pašam šķiet, ka ir saķerts karstuma dūriens, nedaudz sūdīga jušana sāp galva un visu laiku gribas dzert. Tā redz ir, ka dienvidos visu dienu blandās bez cepures galvā. Vecpilsētā ir atrodams arī forts, būve aptuveni kolhoza tipa skābbarības bedres lielumā, sienas dzeltenas, pāris lielgabali, tuvāk skatīties negāju. Izveicām arī nelielu šopingu, rīt ēdīšu pusdienās krekerus ar filadelfijas sieru un dzeršu fantu ar marakujas garšu. Nopērkam arī piecus litrus ūdeni, noderēs.

Vakariņas mums ieplānotas septiņos, atlikušās divas stundas es pavadu lasot līdzpaņemtās grāmatas. Vakariņās mani puscūča vietā sagaida pāris vistas stilbiņi un tvaicēti rāceņi, super, ne vienu ne otru es pārāk labi iekšā dabūt nevaru. Situāciju glābj tomāti un maize. Lai vai kā vakariņas paēdu labi, klāt piedzērām vīnu, tam pa virsu iedzēru pāris pretsāpju tabletes un likos gulēt.

Viesnīcai tāda dīvaina konstrukcija, kas rada caurvēju, gar logu visu laiku tā zēģelēja, ka šķita, ka ārā baisā vētra plosās, no rīta paskatos nekā prasts vējelis. Gulēju gan kā nosists no rīta knapi pamodos.

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.