Parasti jau es grāmatas latviešu mēlē lasu diezgan reti. Iemesls ir visai triviāls, viņas ir diezgan padārgas, un iepirkšanai nepieciešams doties uz grāmatu veikalu. Tomēr Lasītājas piezīmēs izlasītās pārdomas par šo grāmatu mani uzrunāja. Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku fantāzija par mītisko Zelta Laikmetu, kad zvēri vēl prata runāt, cilvēki bija dabas daļa, un zāle bija tik zaļa, kā nekad vairs. Skaidra lieta, ka ko tādu un tepat netālu sarakstītu es ne par ko negribētu laist garām. Nācās gan iet uz grāmatu veikalu, kas ir tik vecmodīgi, jo uz Kindles diez vai to spētu iegādāties. Grāmatu veikalā ar iegādi nemaz tik viegli negāja, nespēju grāmatu atrast. Prasīju pārdevējas palīdzību, viņa datubāzē noskaidroja, ka grāmata ir, un devās meklējumos. Meklēšana viņai nevedās, līdz es aizrādīju, ka šī visticamāk atrodas kaut kur pie daiļliteratūras nevis pie ezotēriskas. Tā nu tiku pie grāmatas.

Grāmata ir par igauņiem, par īstajiem igauņiem. Tie vēl dzīvo mežā un nezina bēdu, jo viņiem ir čūskvārdi, kas ļauj pasaukt stirnu nokaušanai, patērzēt ar kādu gudrāku lāci un vest gudras sarunas ar odzēm. Jā, tieši odzes bija tās, kas uz jaunievedumiem kāros cilvēkus iemācīja runāt šajā mēlē. Tomēr laiki mainās, bruņneši jaunu zemju vilināti ir sākuši izspiest īstos igauņus no saviem mežiem. Patiesībā, jau paši igauņi labprāt dodas dzīvot ciemos, jo tur redz var art, sēt un pļaut. Vakariņās īsta maize ar miežu putru nevis kāds stirnas cepetis. Un kur nu vēl maltuve vai maizes lāpsta. Ja tam visam pieliek klāt bruņnešu gudrību, viņi tak redzējuši visu pasauli, un tādi cilvēki nevar kļūdīties savā gudrībā un Jēzu, tad skaidrs, ka mežs ir diezgan vecmodīga padarīšana, kurā neviens nedzied korāļus un pat netiek kastrēts balss uzlabošanai.

Mežā ir palikušas tikai dažas ģimenes, Lēmets aug vienā no tām. Vēl ir viņa tēvocis Votele, trakais zintnieks Ilgass, pļēgurs Mēme un īsto senču paražu piekopēja Tambeta ģimene. Lēmets, kā jau īstam igaunim pienākas, blandās pa mežu, ēd pūčolas, dzer vilka pienu, draudzējas ar odzēm, laiku pa laikam nosit kādu bruņinieku un sapņo ieraudzīt slaveno Ziemeļu Rupuci, slepeno ieroci, kuru var izsaukt tūkstoš vīriem reizē izrunājot čūskvārdus. Rupucis vairs nesatrieks ienaidniekus, jo viri ir palikuši labi ja pārdesmit. Autors tad mums pastāsta par Lēmeta dzīvi no sākuma līdz galam.

Stāsts ir ironisks un diezgan savdabīgi mums pastāsta par to pašu veco labo kultūru sadursmi. Kad cilvēki no meža ļaudīm kļūst par zemniekiem, kad vienas idejas kļūst pārākas par vecajām, jo tās ir modīgas, kad grābeklis skaitās reāls gadžets un zaķu asiņu liešana uz svētliepām oldskūls. Par to, kā ir cilvēki, kas šīs pārmaiņas pieņem, tādi kuriem ir vienalga un viņi paliek pēdējie dzīvesveida pārstāvji, tādi, kas ir pret un tādi, kuri dzīvo savā izdomātā pagātnes pasaulē.

Grāmata ir labi uzrakstīta un vienu brīdi pat šķita, ka viss beigsies puslīdz laimīgi, bet diemžēl bez asiņu jūras neiztika. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, autors vismaz apžēlojās un mēs uzzinājām, kā katrs no personāžiem ņēma galu. Skaidra lieta, ka tajos laikos cilvēki runāja tiešā valodā un dirsa par pēcpusi tad netika saukta, tādēļ cilvēkiem, kuriem šādi vārdi šķiet nepieņemami, labāk, lai grāmatu nelasa. Pats grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.