Eiger Dreams: Ventures Among Men and Mountains by Jon Krakauer

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

The Map That Changed the World: William Smith and the Birth of Modern Geology by Simon Winchester

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

New Cthulhu: The Recent Weird by Michael Marshall Smith, Cherie Priest, Charles Stross and Neil Gaiman

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt pa kādai stāstu antoloģijai. Vēlams, lai stāsteļus vienotu kāds kopīgs temats, un to izvēlētā pasaule nebūtu pārāk plaša. Lovkrafta pasaule ir pietiekami plaša un daudzveidīga, lai katrs stāsts sanāktu interesants un tai pat laikā pārāk neizplūstu.

Teikšu, kā ir, grāmatas pirmais stāsts ir tik neizsakāmi garlaicīgs, ka gandrīz mani aizbiedēja no grāmatas vispār. Tik gaudenu un juceklīgu notikumu savārstījumu sen nebiju redzējis. Tā dēļ man grāmatas lasīšana atlikās vairākas nedēļas, līdz virsroku ņēma latvieša skopums un sāku lasīt pa īstam. Katrā no stāstiem var atrast kādu pazīstamu Lovkrafta sižetu. Tās var būt pamestas drupas Antarktīdā, varbūt kāds Šogots, varbūt kāds Dagona piekritējs, varbūt vienkārši kaut kāda šausmu atblāzma.

Grāmata kopumā ir labs lasāmais vairākiem vakariem vai rītiem, ja kāds stāstelis šķiet par garlaicīgu, var droši šķirt pāri, gabals no tā nenokritīs. Daži stāstiņi, kas man iepatikās:

„Fair Exchange” by Michael Marshall Smith – kāds dzīvokļu zaglis apzog dīvainu māju, atrod tur pāris sudraba priekšmetus un savādu akmeni. Skaidrs, ka mājā dzīvo īsti Dagona piekritēji, bet visu jau var sarunāt.

„Bad Sushi” by Cherie Priest – vecs japāņu imperatora armijas karavīrs strādā ASV suši bārā. Viss ir labi, līdz tajā sāk parādīties dīvaina gaļa, kas liek tam atcerēties jaunībā piedzīvotu saķeršanos ar kādu jūras briesmoni. Skaidra lieta, ka vecais pavārs dodas izmeklēt lietu līdz saknei.

„The Oram County Whoosit” by Steve Duffy – kādās ogļu raktuvēs tiek izrakts nezināms akmeņogļu perioda radījums, tāds dīvains, bet varbūt, izliekot apskatei, varētu nopelnīt naudu. Ierodas žurnālists un fotogrāfs. Fotogrāfs no žurnālista uzzina, ka šāds lopiņš ir atrakts ne pirmo reizi, un briesmas tikai tagad sāksies.

„The Esseyist in the Wilderness” by William Browning Spenser – kas notiek, kad pilsētnieks, kas nolēmis pētīt dabu satiek īstenus Chulthu radījumus pie strauta un sajauc tos ar vēžiem. Interesantu vēžu apraksts un dārzs ar acīm.

„Lesser Demons” by Norman Partridge – ja pēkšņi cilvēki pārvēršas par neradījumu kontrolētiem zombijiem, ko darīt šaut viņus nost vai mēģināt zinātniski izpētīt. Skaidrs, ka jāšauj nost, tā vismaz domā kādas mazas pilsētiņas palīgs, neies tak prātuļot par dzīvām atslēgām un dīrāt ādas ar noslēpumainiem simboliem.

„Details” by China Mieville – neteiktu, ka šis stāsts pēc satura te īsti iederētos, bet noskaņa gan te ir pašā laikā. Visu lietu atrisinājums ir detaļās, tomēr, ja tu ķieģeļu sienā sāc redzēt dažādas atbildes, ir jābūt uzmanīgam, lai tev kāds neskatītos pretī no otras puses.

„Moongoose” by Elizabeth Bear, Sarah Monette – ne jau visur Chulthu pasaules iemītnieki ir kas neredzēts, ceļojot laiktelpā, nākas nedaudz to sabojāt, un tad pa visām dimensijām ārā lien mazi šogoti un citi mošķi. Tāpēc laiku pa laikam kosmosa stacijas ir jāattīra, lai nepieļautu to nekontrolētu savairošanos.

„A Colder War” by Charles Stross – atomieroči ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko savos ieroču arsenālos glabā Krievija un ASV. Te ir gan vārti uz paralēlajām pasaulēm, gan vecie senie pusdievi, kurus mērdēt pie absolūtās nulles, lai X stundā palaistu vaļā, un neba jau Irānai grib uzbrukt kodolprogrammas dēļ, viņi vienkārši arī ir atklājuši vārtus un ir gatavi riskēt.

Kopumā ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt visiem Lovkrafta cienītājiem. Lieku 9 no 10 ballēm, jo ne visi stāsti bija interesanti un aizraujoši. Domāju, ka katram neaprakstāmo šausmu cienītājam te kas atradīsies.

Physics of the Future: How Science Will Shape Human Destiny and Our Daily Lives by the Year 2100 by Michio Kaku

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

Here on Earth: A New Beginning by Tim Flannery

Nesen izlasīju grāmatu par racionālu optimismu, kuras autors uzskatīja, ka nevajag vēl satraukties ar cilvēci, viss būs kārtībā. Nolēmu izlasīt vēl šo to par cilvēku, viņa “attiecībām” ar apkārtējo ekosistēmu. Šī tad nu šķita labu labā grāmata.

Grāmatā autors ir nolēmis sasiet kopā divas teorijas, Evolūcijas teoriju un Gajas Teoriju. Ja par evolūcijas teoriju viss ir skaidrs, detalizācija nav īpaši sīka un smalka, autors priekšroku dod vēstures piemirstajam evolūcijas teorijas līdzatklājējam Vallesam. Nedaudz tiek pastāstīts, kā Darvins nonāca līdz šai atziņai un kā laika gaitā tā ir pierādījusies patiesa esam. Papildus bonusā tiek pieminēti daudz un dažādi interesanti fakti un notikumi. Lasīšana patiešām saistoša.

Otra daļa, kas veltīta Gajas teorijai, tas ir – visa dzīvība uz Zemes kopā veido vienu lielu superorganismu, kas pats sevi varbūt neapzinās, bet kurš spēj reaģēt uz dažādiem kairinātājiem un atbrīvoties no parazītiem. Šo sadaļu man bija diezgan grūti sagremot. Man personīgi šķita, ka autors ir pārāk entuziastiski aizrāvies ar Loveloka lolojumu un pasācis ekosistēmās redzēt saprāta iezīmes. Es personīgi tur nekādu saikni ar superorganisma iezīmēm neredzu. Te jāpiekrīt Davkinsam, ka, ja tāda Gaija eksistē, tad uz Zemes viņas ir ļoti daudz, kur katra reprezentē savu ekosistēmu.

Grāmatā ir daudz tekstu par to, kas ir civilizācija, un cik ļoti mēs esam kļuvuši atkarīgi no lētas enerģijas, un kā mēs izsaimniekojam savus resursu. Tiek piesaukts arī tas, ka mūsu laiks, kad vēl ko varam mainīt jau ir tuvu, un ka cilvēcei ir jāmainās. Autors gan ir reālists un saprot, ka mūsu pasaules uztvere un intelektuālā inerce tam neļaus notikt ātri, bet cer, ka paši sevi neiznīcināsim. Ideja, kā to novērst, ir pavisam vienkārša. Autors uzskata, ka idejas (mnemes, memes (kā nu kurš tās sauc)) evolucionē un nostiprinās mūsu sabiedrībā tāpat kā dzīvi organismi. Un mums vienkārši ir jāpalīdz ekoloģiskā dzīvesveida mnemēm kļūt par dominējošām mūsu ideju kopumā, tas visu atrisinātu. Šī gan, manuprāt, ir tīrākā spekulācija, kur labu ideju mēģina piesiet realitātei un vēl ekstrapolēt to.

Kopumā grāmata ir lasāma. Par autoru pirms tam biju lasījis labas atsauksmes. Tomēr centieni pacelt Gajas teoriju zinātniska fakta līmenī mani nedaudz pārsteidza. Lieki piebilst, ka šī teorija nav stiprināta ne ar kādiem novērojamiem faktiem un lielākoties ir tikai skaists stāsts. Nē, man nav nekas pretī skaistām spekulācijām par tēmu, bet te nu bija nedaudz par daudz. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, par interesantumu.

The Prague Cemetery by Umberto Eco

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …