Navigate / search

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

Maphead by Ken Jennings

maphead

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota  karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā.  Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.

Songs of the Dying Earth by George R.R. Martin and Gardner Dozois

SONGS OF THE DYING EARTH

Šī grāmata mani grāmatu veikalā uzrunāja. Un man viņu vajadzēja nopirkt uzreiz un tūlīt. Ar mobilā telefona palīdzību amazonē man tas izdevās pāris sekunžu laikā. Netipiski man, sāku lasīt to jau tai pašā vakarā. Un tipiski sev konstatēju, ka esmu daļēji iepircies. Pirmkārt, grāmatā atrodamie stāsti ir apkopoti, lai atspoguļotu kādu no Jack Vance “Dying Earth” pasaules aspektiem. Otrkārt, man par šādu rakstnieku un grāmatu bija pirmā dzirdēšana. Par to, protams, liels kauns. Tātad biju nopircis grāmatu, kas sastāv no daudziem stāstiņiem, kur darbība norisinās lielā mirstošās zemes pasaulē ar bagātu monstru biotopu un burvjiem uz katra soļa.

Nebija nekāds brīnums, ka pēc pirmajiem diviem stāstiņiem man gribējās grāmatu nolikt malā, patiesībā izdzēst un aizmirst. Tomēr saņēmos un lasīju, vienmēr, kad man nebija nekā labāka ko lasīt. Pagāja divas nedēļas un pa bišķam grāmatu piebeidzu. Grāmatā ir ap divdesmit stāstiņiem, tomēr, manuprāt, lasīšanas vērti ir tikai kādi pieci. Tie vismaz ļāva izprast pirmējo pasauli, neko par to nezinot, neatstājot daudzas mistiskas atsauces uz lietām, par kurām tu diemžēl neesi lasījis. Pārējie stāsti, lai autori man piedod, bija tādi viduvēji darbi, kas cieta no pārliekas liekvārdības, kas acīm redzami ir hipertrofēta ideja par Jack Vance stilu.

Tagad stāsti, kas man patika:

Kage Baker “The Green Bird – Mirstošās zemes pasaulē burvjiem ir grūta dzīve, viņiem galvās turas labi ja trīs burvestības, kad tā izteikta, tad jāmācās no jauna. Tomēr, ja tev ir divi papagaiļi, kas nesaprot, ko paši runā, tad tu kļūsti par staigājošu burvju grāmatu. 10 no 10 ballēm,

Phyllis Eisenstein “The Last Golden Thread” – ja ģimenes bizness ir sēņu tirdzniecība, tad kļūt par burvi būs katra cilvēka sapnis. Stāsta varonim izdodas par tādu kļūt, palīdzēt smukām jaunkundzēm, sakārtot tēva biznesu un veikt citas interesantas lietas. 9 no 10 ballēm.

Tad Williams “The Lamentably Comical Tragedy (or the Laughably Tragic Comedy) of Lixal Laqavee” – par burvi var izmācīties ikviens, ja vien ir, kas māca. Tomēr ir būtiski, lai skolotājs mācītu no brīvas gribas. 10 no 10 ballēm.

Dan Simmons “The Guiding Nose of Ulfant Banderoz” – pasaules gals ir pavisam tuvu, un daži ir ieinteresēti, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ir noslēpumaina maģijas bibliotēka, dīvainas nāves un gaisakuģi. Labs stāsts, visgarākais visā krājumā un arī, manuprāt, visinteresantākais. 10 no 10 ballēm.

George R.R. Martin “A Night at the Tarn House” – kādā nomaļā viesnīciņā vakarā satiekas burvji, krāpnieki, burvju mednieki, vampīri un citi mošķi, lai nokārtotu rēķinus. 10 no 10 ballēm.

Šo stāstu dēļ grāmatu ir vērts lasīt, tie pārāk nebalstās uz kontekstu, bet paši to rada. Kas zina, varbūt kādreiz izlasīšu arī pašu oriģinālo darbu un tad uz tiem stāstiem, kurus vēl atcerēšos, skatīšos pavisam citādi. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, daži stāsti bija īpaši garlaicīgi.

Before I Go To Sleep by S. J. Watson

Before I Go To Sleep

Kārtējā novele, kuras biezums ir ap piecsimt lapaspusēm. Skatījos Amazonē 2011. gada dižpārdokļus un nolēmu paņemt šo izlasīšanai. Komentāros bija diezgan labi saslavēta un vidējais vērtējuma ar bija diezgan labs.

Grāmatas galvenā varonei Kristīnei ikrīta pamošanās katru reizi sākas ar šoku. Viņa neatceras, kur atrodas, un kas ir noticis ar viņu pirms tam. Kristīnei ir dīvaina veida amnēzija, viņa aizmiegot aizmirst visu ko iepriekšējā dienā piedzīvojusi, un tā tas jau ir vairāk kā desmit gadus. Tad nu viņas vīram Benam katru rītu nākas izskaidrot Kristīnei viņas dzīvi, kas ir noticis. Viss ir forši, līdz Kristīne vienu dienu nesaņem zvanu, kas pavēsta viņai, kur atrast viņas dienasgrāmatu, kas tiekot rakstīta katru dienu. Dienasgrāmata sākas ar vārdiem „netici Benam”.

No vienas puses standarta grāmata par cilvēku, kas cīnās ar savu amnēziju, cenšas sakārtot savu dzīvi. Trakākais ir tas, ka katru dienu cīņa jāsāk no nulles. Ir pilnībā jāuzticas savai dienasgrāmatai, lai gan bieži vien viņa nonāk pretrunā ar šodien uzzināto informāciju. Kristīnei rodas priekšstats, ka Bens melo, tomēr reālu pierādījumu viņai nav. Arī grāmatas lasītājs jau pēc pirmajām simts lapaspusēm saprot, ka kaut kas te nav lāgā. Skaidra lieta, kurā trillerī tad viss būs kārtībā un neviens neraudās.

Grāmata ir no tām, kuru sākot lasīt ir grūti atrauties un nolikt malā. Es ar sācis izlasīju līdz galam. Te ir visai interesanti mēģināt uzminēt, kas īsti notiek, kurš būs nelietis, jo vienīgā informācija, kas lasītājam ir pieejama ir Kristīnes dienasgrāmata. Man gan nepaveicās ar motīvu atminēšanu, manis iedomātais, šķiet bija pārāk fantastisks, atrisinājums bija neticami banāls, tas nedaudz nosita manu sākotnējo sajūsmu par šo grāmatu. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, bet labi vien bija citādu dabūtu lasīt līdz trijiem naktī.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Var lasīt, ja nebaidās no vardarbības aprakstiem, bēdīga dzīvesstāsta un tumšiem noslēpumiem. Ja ļoti grib piesieties, tad atrodami arī pāris diezgan lieli caurumi stāta loģiskajā struktūrā.

World in the Balance: The Historic Quest for an Absolute System of Measurement by Robert P. Crease

World in the Balance

Sēdēju es vienu vakaru Maskavā viesnīcā un domāju, ko lai tādu izlasa. Lasīju kādu fantasy stāstu krājumu, tomēr biju iekūlies tādā ne visai interesantu stāstu biezoknī. Parakājos amazones ieteikumos un sapratu, man vajag atsvaidzināt savas zināšanas mērvienību vēsturē. Iepirku grāmatu un ķēros klāt.

Mūsdienās cilvēki visai reti aizdomājas par mērvienību standartiem un to ietekmi uz mūsu ikdienu. Arī es pēdējo reizi sabiedrībā diskusiju par mēriem dzirdēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā vai vidū, kad bija presē izvērsta plaša diskusija par negodīgajiem tirgotājiem, kas šmaucas uz svariem. Iespējams, ka tādi ir joprojām. Kādreiz gan noteiktie standarti bija svēta lieta, pat Bībelē ir ieteikts mēru sagrozītājus nogalēt. Bet visādi citādi, mēs ticam, ka nopirktajam lineālam virsū ir pareizās centimetru atzīmes, svari tiešām nosver kilogramu desas un Latvenergo mums piegādā 220 voltus. Kādreiz gan cilvēks nevarēja būt tik drošs, jo visiem mēriem bija savs etalons, un izmērītie rādījumi bija tieši tik precīzi, cik precīza bija katra mērītāja kopija. Lieki piebilst, ka vēl visai nesen katrā valsti bija sava mēru sistēma, kur etaloni bieži vien bija fiksēti pret kādu elkoni, stabules garumu vai kāpostu skābējamās mucas vāka akmeni. Platību varēja mērīt nevis hektāros, bet gan cik aitas uz tā var noganīt, Bija gadījumi, kad Francijas revolūcijas vienā no posmiem tika nolemts laika skaitīšanai pielāgot decimālo sistēmu; it kā jau viss loģiski un racionāli, tomēr šumeru sistēma mums nez kāpēc ir daudz tuvāka un pievilcīgāka.

Autors grāmatā diezgan plaši mums pavēsta par dažādu mērvienību rašanās vēsturi un cilvēkiem, kas tos ir mēģinājuši unificēt. Impērijām vienādi mēri bija vitāli nepieciešami, lai varētu izdot likumus, noteikt ar nodokļiem apliekamo bāzi, saliedēt tautas un banāli kontrolēt rīkojumu izpildi. Skaidra lieta, ka parastais cilvēks šādām iniciatīvām vienmēr ir spārdījies pretī un atklāti ignorējis. Pirmie nopietnus soļus mērvienību unificēšanā spēra ķīnieši, dibinot savu Padebešu impēriju. Ar laiku šai problēmai pievērsās Rietumu pasaule. Galvenā problēma šajā nozarē vienmēr ir bijis etalons, kas laika gaitā nemainītu savas īpašības. Kilograms būtu kilograms, metrs būtu metrs, sekunde vienmēr būtu sekunde. Jebkurš etalons izgatavots no fiziska materiāla ar laiku zaudē savu precizitāti, tika izmantoti gan meridiānu garumi, gan viltīgi svārsti, gan platīna lodes, tomēr ar laiku visiem šiem risinājumiem atradās būtiskas problēmas, kas negarantēja precīzu rezultātu.

Rezultātā tika nodibināts SI, kas cenšas standartizēt mērvienības tā, lai tās jebkurai zinošai trešajai pusei būtu iespējams iegūt neatkarīgi un mērījumi vienmēr būtu vienādi. Ar laiku un metru tas ir izdevies, problēmas vēl kādu laiku sagādās kilograms, bet domājams, ka ne ilgu. Etalons tikai ir viens, bet, tehnoloģijas, kas mums ļautu katram pašam no rīta noteikt sekundes patieso garumu sen vairs nav pieejama katram cilvēkam. Kopumā mērvienību rašanās un standartizācijas vēsture ir diezgan labi apskatīta, un autoram lieku 8 no 10 ballēm. Ir pat pieminēta Latvija, bet te gan kādam tirgotājam par viltotu olekti bija piespriests nāvessods.

Currency Wars: The Making of the Next Global Crisis by James Rickards

Currency Wars

Šī viennozīmīgi ir mana šogad ģeogrāfiski visplašāk lasītā grāmata. Sāku to lasīt Rīgā, tad lidojot uz Helsinkiem, tad pārlidojumā uz Singapūru, un nedaudz pietika vēl lidojumā līdz Honkongai. Protams, pa vidam tika mēģināts gulēt un izstiept kājas, bet ne par to ir stāsts. Galvenais, ka globālam tematam veltīta grāmata tiek lasīta globāli.

Tāpat, kā pat visnomaļākais Latvijas lauku iemītnieks bez jebkādas finanšu pārskatu (auditētu vai neauditētu) pētīšanas, skaidri spēj pateikt tās vai citas bankas bankrota brīdi un vīkšās uz tuvīno bankomātu, lai saglābtu savu piena naudu, tā arī katrs bērnudārza absolvents ir pārliecināts par vienu stabilu faktu dzīvē – dolārs pēc vairākām QE sērijām vairs nav tas, un tā dienas ir skaitītas. Nauda bez seguma nav nekāda nauda, tas ir tikai papīra gabals. Reiz nāks tā diena, kad dolārs tiks nostumts no sava troņa kā pasaules globālā valūta, un amerikāņi varēs grauzt akmeņus kopā ar vēl puspasauli.

Tātad labāk ir visus papīra gabaliņus pašiem investēt zeltā, platīnā, vai vēl labāk visu pasaules naudu piesaistīt zelta rezervēm un dzīvot cepuri kuldami. Kāda ir problēma? Šie cilvēki parasti nespēj pastāstīt – a kāds tad tur īsti būs labums, kā veidosies starptautisko ārējo maksājumu bilance, kas notiek, ja vienā valstī viesosies zelta uzkrājumi citā deficīts, kā samērot ražošanu ar patēriņu, cik viegli ir reversēt šo plūsmu?

Grāmatas autors ir pacenties un dod atbildes uz šim jautājumiem, modelējot vairākas situācijas, kurā teorētiski zelta vai kāds cits standarts spētu efektīvi kalpot kā pasaules valūtas segums. Ieskatam tiek dota plaša faktoloģiskā bāze, kādēļ iepriekšējie mēģinājumi piesaistīt papīra naudu konkrētam zelta daudzumam ir izgāzušies, un pie kā tas ir novedis mūsdienu pasauli.

Tā kā autors nav pēdējais puika Amerikas tirgus guru dīķī, tad viņš ir piedalījies kara spēlē, kas simulē citu valstu uzbrukumu ASV dolāram. Sev par šausmām viņš atklāj, ka Pentagona pārstāvjiem nav ne mazākās nojausmas, kā strādā tirgi un viņi absolūti nav gatavi šādam triecienam. Šī grāmata ir sarakstīta, lai brīdinātu visus, ka tāda diena var reiz pienāktu un kā no tās izbēgt. Tiek izkliedēti arī pāris mīti, es reizi ticēju, ka Ķīna varētu ASV nospiest uz ceļiem sākot masveidā atprasīt ASV parādzīmēs norādīto vērtību tās nepārfinansējot. Realitātē ASV prezidentam ir veto tiesības, kas var iesaldēt ASV parādzīmju atmaksu. Vienīgā iespēja ir ilgtermiņa parādzīmes pārorientēt uz īstermiņa, bet tas notiktu lēnā garā un baiso haosu neradītu, nerunājot jau par Ķīnas atkarību no ASV patēriņa.
Arī eiro nebūs nekāds glābējs, jo dolāra un eiro intereses ir tik cieši savītas, ka nemaz nav skaidrs, kas kontrolē ko, Krievijas rublim trūkst atpazīstamības, tomēr tas var izdarīt gājienu ar zirgu, teiksim, piedāvājot savus derīgos izrakteņus par naudu, kurai ir reāls segums, tas laika gaitā varētu izmainīt globālo norēķinu sistēmu.

Kopumā dolāra nākotne nav diez ko spoža un, bet visu vēl var uzspēt izmainīt, skaidra lieta, ka ne ar pašreizējo FED vadību un politiku, kas drukā tikai naudu, un importē inflāciju uz visu pasauli. Grāmata saistoša lasāmviela, beidzot saproti kādēļ augstskolā esi mācījies finanses un makroekonomiku, lieku 10 no 10 ballēm.

The Psychopath Test: A Journey Through the Madness Industry by Jon Ronson

The Psychopath Test

Ja kāds to vēl nebija pamanījis, tad visa pasaule ir pilna ar psihopātiem. Kaitīgākiem vai nekaitīgākiem, bet tādu esot aptuveni viens procents no pasaules iedzīvotājiem. Grāmatas autoru šis fakts ir saintriģējis, un viņš cenšas noskaidrot, kas tie psihopāti īsti ir par cilvēkiem, ar ko viņi atšķiras no pārējiem un vai patiešām viņus nevar ārstēt.

Lai grāmata sanāktu pilnvērtīgāka, viņš cenšas sapazīties ar dažiem no tiem. Lielākā daļa zināmo psihopātu vismaz ASV atrodas speciālos iestādījumos, tomēr, ja cilvēkam ir labi sakari, tad viņš var tikt visur. Personāžiem gan lielākoties vārdi ir mainīt, ja nu gadījumā viņi iznāk no savas ārstniecības iestādes un sāk jaunu dzīvi.

Interesantākais stāsts bija par kādu Toniju, kurš pēc smagu miesas bojājumu nodarīšanas kādam bezpajumtniekam, ielikts psihenē. Tonijs uzskata, ka viņš nav traks, savā pusē viņš ir dabūjis scientologus, kuri visus psihiatrus uzskata par šarlatāniem. Tie tad nu šie centās izpestīt viņu ārā, arī autors nedaudz iesaistījās. Izrādās, ka ārsti piekrīt, Tonijam ar galvu viss ir kārtībā, bet viņš vienkārši ir psihopāts. Pievestā loģika, kurš gan no brīva prāta tēlos jukušu, tā tak var nonākt psihenē, manī pārliecību neraisīja. Padomju laikos liela daļa cietumnieku dotu priekšroku psihenei, vismaz cik dzirdēt no stātiem. Par laimi tā bija tikai tāda hiperbola, jo to, ka Tonijs ir psihopāts, ārsti pierādīja ar nopietnu testu palīdzību.

Protams, tiek piesaukta vesela kaudze ar maniakiem un, ak, jā, arī sazvērestību teoriju bīdītāju vidū atrodas bariņš ar tādiem. Bija jauks stāsts par kādu izbijušu MI6 darboni. Iesākumā viņš uzmeta darba devējus, atklājot to plānu gāzt Kadafi. Tad izdomāja jauku teoriju par Londonas metro sprādzieniem, apgalvojot, ka tas viss ir bijis inscenējums, tad uzdodoties par Jēzus inkarnāciju un beigās skvotojot.

Grāmata sarakstīta interesanti, un te ir ne tikai interesants stāstījums un intervijas ar īstiem psihopātiem. Autors apraksta arī mūsdienu problēmu ar psihiatriem, kuri ir gatavi diagnosticēt visu, lai tikai pārdotu zāles šķietami slimajiem. Tad nu tiek gan aktīvākiem bērneļiem, kas jau no bērna kājas tiek apdullināti ar zālēm tikai tādēļ, ka tiem patīk nedaudz paskraidīt, gan vienkāršam cilvēkam, kam nevietā sanāk neadekvāti uzvesties.

Traģiskākais bija kāds eksperiments, kur testa nolūkos pāris desmiti cilvēki tika nosūtīti uz psiheni ar iedomātu kaiti. Iekšā tikt viņiem izdevās viegli, vienīgais, ko viņi drīkstēja melot par savu dzīvi, bija balsis galvā. Ar to pietika iekšā tikšanai, ārā tikt gan vairs nebija tik viegli. Skaidra lieta, ka dakteriem tas nepatika.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pluss ir tas, ka izlasot vari mēģināt noteikt pats, esi psihopāts vai neesi.

Blood Work: A Tale of Medicine and Murder in the Scientific Revolution by Holly Tucker

Blood Work

Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.

Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis.  Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.

Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.

Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.

Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.

11/22/63 by Stephen King

11.22.63

Te nu man kārtējo reizi jāpalielās, ka esmu izlasījis gandrīz visas Stīvena Kinga grāmatas. Laiku tas paņēma diezgan nopietnu, un finanšu līdzekļi ar nebija mazi, bet ko lai dara, tāda dzīve. Esmu novērojis, ka Kings savus garadarbus mēdz izlaist tautās rudenī, tad kad jaunie kartupeļi jau ir novākti, un cilvēkiem ir laiks lasīšanai. Reizēm tie ir īsi stāsti, reizēm veseli romāni. Šī grāmata tiek pieskaitīta pie novelēm.

Grāmatas centrālais tēls ir kāds Jake Epping, viņa pamatnodarbošanās ir literatūras skolotājs. Stīvenam Kingam vispār ir vājība uz skolotājiem, jo pats reiz tāds bijis. Džeiks dzīvo šķirteņa dzīvi, lasa savu audzēkņu sacerējumus, uzzina pāris citu cilvēku personiskus pārdzīvojumus. Nekā interesanta, līdz brīdim, kad Als (Džeika iecienītās ēstuves saimnieks) atklāj viņam savādu noslēpumu. Viņa bāra saimniecības telpā atrodas portāls uz 1958. gada 9. septembri. Tas izskaidro, gan faktu, kur Als ņem tik lētus produktus biznesa uzturēšanai, gan kādēļ viņš brīžiem šķietami ātri noveco pa vienu nakti. Als ir saķēris tuberkulozi, tomēr viņam ir pirmsnāves vēlēšanās, viņš grib lai Džeiks noved līdz galam viņa lielo projektu. Tas ir ne vairāk ne mazāk novērst Kenedija slepkavību. Als ir veicis nopietnus priekšdarbus, diemžēl tuberkuloze neļauj viņam novilkt līdz Kenedija slepkavības brīdim.

Tāda nostalģiska grāmata par sešdesmito gadu Ameriku, kad viss bija lēts, bet bija kodolkara draudi, tomēr cilvēks no nākotnes varēja tur dzīvot bez bēdu. Sevišķi, ja šim ir līdz tabula ar ievērojamāko sporta notikumu rezultātiem. Džeiks apņemas palīdzēt un dodas uz pagātni, pie reizes novēršot pāris citas slepkavības, iemīloties un dzīvojot visnotaļ laimīgu dzīvi. Vienīgais, kas viņam neliek mieru, ir kāds Džimla pasaules iznīcinātājs.

Kopumā ļoti laba grāmata, pabieza, ar pirmo reizi līdz vākam neizlasīsi, bet ar pāris reizēm gan. Tēli kā vienmēr filigrāni izstrādāti, dažos gan jūtams, ka autors cenšas tos padarīt tādus, lai tie iepatiktos lasītājam un būtu patiešām žēl, ja ar viņiem notiktu kaut kas slikts. Arī galvenajam varonim nemaz nav tik viegli izlemt vai nogalināt Osvaldu vai ne. Un pats galvenais – pagātne nebūt negrib, lai to maina. Maz pamazām, lasot, sapratu, autors uzskata, ka pagātne, lai arī cik tajā nebūtu sliktu notikumu tomēr ir novedusi pie labākās iespējamās nākotnes. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja gribat zināt, pie kā noved Kenedija slepkavības novēršana, lasiet paši.