Navigate / search

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

ВАКАНСИЯ by Сергей Малицкий

Vakansiya

Paskatījos te viendien savā blogā un biju pārsteigts. Izrādās, ka pēdējo reizi krievu fantasy gabalu esmu lasījis tikai pērnā gada oktobrī. Skaidra lieta, ka tādu netaisnību nevarēju pieļaut un atliku malā visus saplānotos amerikāņu un angļu autorus, un ķēros pie šīs grāmatas.

Grāmatas galvenais varonis Dorožkins strādā par vidējā līmeņa menedžeri kādā loģistikas firmā. Kas viņam tur īsti jādara, mums stāstīts netiek, jo galu galā tur notiekošās fantastiskās lietas tomēr ir loģiski izskaidrojams ar parastām drukas kļūdām. Pieteikts tiek vienīgi tas, ka Dorožkins ir absolūti cītīgs darbinieks, kas strādā no zvana līdz zvanam un domā loģiski, ir ļoti labsirdīgs un nekad nedusmojas. Tad viņam darbs izbeidzas, un viņš metro ierauga sievieti ar nimbu virs galvas. Tad vēl kāpjot ārā no metro viņš pamanās sadauzīt savu egrāmatu lasītāju. Teikšu kā ir – te tas nu reāli raksturoja viņa dzīves melno periodu, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Un tad pēkšņi pie viņa ierodas divi vīreļi, kas piedāvā Dorožkinam darbu Kuzminskā par izmeklētāju.

Tā nu viņš nonāk vampīru, raganu un ekstrasensu ciematiņā, kur fantasy romāni tiek lasīti kā lauku dzīves ainiņu apraksti, un viss būtu ļoti labi, ja vien Dorožkinam nešķistu, ka no viņa kaut kas tiek slēpts. Nu neteiksim, kas šā žanra darbos būtu kaut kas inovatīvs.

Kopumā tāds fantasy ar nelielu detektīva pieskaņu. Nekā izcila, tomēr virs vidējā. Tāds smadzenes relaksējošs darbs. Darba sākums uzrakstīts ļoti labi līdz brīdim, kad varonim sākas zudušās atmiņas uzplaiksnījumi. Tas man nepatika, tā ir tīra krāpšanās un, manuprāt, grāmatas vidū sižetā iebāzt kaut kādus pusgadu iepriekš notikušas lietas, kuras vairs pat varonis neatceras, ir diezgan jocīgi. Tad kļuva skaidrs, ka lasīto mēģināt saprast nemaz nav vērts, ikdienas dzīves notikumiem ar sižetu nebūs nekāda sakara, jāgaida vien nākamais uzplaiksnījums.

Diemžēl cerības uz labi uzrakstītām beigām arī neattaisnojās, radās iespaids, ka autors rakstījis, rakstījis un tad atcerējies, ka grāmatai ir noteikts apjoms. Rezultātā beigas ļoti sasteigtas un tādas nekādas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, vietām jau lasīt bija pat ļoti interesanti.

The Wild Life of Our Bodies: Predators, Parasites, and Partners That Shape Who We Are Today by Rob Dunn

The Wild Life of Our Bodies

Katru gadu cenšos izlasīt vismaz vienu grāmatu par parazītiem, lai atgādinātu sev, ka dzīve nav rožu dārzs. Cilvēks bez cērmēm, blusām un utīm ir diezgan nesena parādība. Pat mūsdienās šis stāvoklis ir pārejošs, jo blusas un utis šad tad tomēr vēl gadās redzēt.

Autors savā grāmatā vadās no vienas pamatnostādnes. Cilvēka saprāts ir tikai nesens viņa evolūcijas blakusefekts, organisms savukārt ir attīstījies no vienšūņa līdz tagadējam pārsimts miljonu gadu laikā. Attīstījies atbilstoši apkārtējai videi un no vispārējās ekoloģijas izrāvies tikai nesen. Tas viss sev līdzi nes nopietnas problēmas, jo mūsu atrautība no dabas tagad rada pavisam jaunas problēmas.

Piemēram, šķiet, ka daļa no saslimšanām ar astmu, alerģijām un dažādiem eksotiskiem sindromiem, iespējams, varētu būt izskaidrojama ar patstāvīgu parazītu trūkumu organismā. Cērme, iespējams, palīdz kalibrēt organisma imūnsistēmas reakciju tā, lai tā spētu identificēt reālus draudus nevis nodarbotos ar paša organisma šūnu iznīcināšanu.

Protams, netiek aizmirsts arī stāsts par antibiotikām un to, kā tās izpļauj zarnu baktērijas, rada rezistentas baktērijas un vispār baktēriju mūsu organismā ir vairāk nekā pašiem savu šūnu. Lielākoties tie ir simbioti, kas palīdz mums sašķelt kādu cukuru vai tauku. Ir šādas tādas kaitīgas, bet ja nu tu viņas pazaudē, tad jāatceras, ka par uztura sabalansēšanu tev jārūpējas pašam.

Vēl bija nodaļas, kas veltītas ksenofobijai, slimībām un plēsējiem. Cilvēks ar stroķi rokās mūsdienās spēj nogāzt jebkuru lopiņu, kas nāk tam pretī, tomēr psiholoģiski no mērkaķa mēs pārāk tālu neesam tikuši. Joprojām bildēm, uz kurām attēlotas čūskas, mūsu smadzenes reaģē momentāni, un lielu epidēmiju gadījumā mums ir tieksme izolēties.

Kopumā vispusīga un izglītojoša grāmata par ekoloģiju, bioloģiju un cilvēka psiholoģiju. Vietām man šķiet autors aizraujas ar pārliekām spekulācijām un faktu bāze, uz kuras šīs spekulācijas tiek balstītas, nav diez ko stabilas. Bet autors to nemaz neslēpj un pats pasaka, ka tas ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

Cugel the Clever by Jack Vance

Cugel the Clever by Jack Vance

Tā nu sanāca, ka nolēmu izlasīt vēl kādu Mirstošās Zemes cikla grāmatiņu. Nemaz jau tik daudz viņu nav, šķiet, ka šī ir kāda otrā un arī pēdējā.

Stāsta darbība notiek kādā tāltālā Zemes nākotnē. Saule jau ir kļuvusi pavisam nespoža (autors rakstīja laikā, kad ļaudis vēl nezināja, ka Saulei kļūstot vecākā tā patiesībā izpletīsies un iespējams sasniegs Zemes orbītu), šad tad tai pāriet pāri tumši pleķi, kas var sagandēt visu dienu. Vienīgais, kas uz Zemes vēl ir atlikuši, ir burvji, kas neizmērojami savā gudrībā un egoismā un dažādi laika gaitā sintezēti radījumi, kuri lēnām sāk izspiest cilvēkus no viņu ekoloģiskās nišas.

Cudgel ir šāds parasts cilvēks, viņš gan mīl uzdoties par varenu burvi, viņam ir savs talismanu tirgošanas kiosks, tomēr kā cilvēks viņš ir atvērts jebkādam piedāvājumam. Tādēļ, kad viņa konkurents piedāvā apzagt netālu dzīvojošu burvi, Cudgel piekrīt uzreiz. Dodoties uz objektu viņš jau paspēj izplānot savas bagātības iztērēšanas galvenos virzienus un salikt prioritātes dzīvē. Diemžēl viņu pieķer, un burvis nosūta viņu tālā ceļā pēc kāda violeta artefakta. Lai Cudgel atnāktu arī atpakaļ, viņam tiek dots līdzi ceļabiedrs (pareizāk sakot aknas biedrs), citplanētu radījums, kas pārklāts ar dzelkšņiem tiek implantēts viņa aknu tuvumā un skubinās Cudgel ātrāk veikt savu misiju.

Grāmata ir reāls pārspīlēts piemērs tam, kā cilvēka iedomība un egoisms kopā ar tendenci uz ātriem „ labiem” risinājumiem, noved pie ne tik laba rezultāta. Cudgel dara visu, lai sanaidotos ar satiktajiem cilvēkiem un radījumiem, apzagt, apkrāpt, pārdot verdzībā, nogalēt, nekas viņam nav par grūtu, lai tiktu pie nelielas bagātības vai vienkārši ātrāk prom. Nē, nevar teikt, ka visiem sastaptajiem sirdis ir kā dimanta oliņas, arī viņu pašu apzog, krāpj un mēģina nogalēt, šķiet laiki tādi. Bet grāmatas galvenais varonis ir īstens atsaldeņa piemērs.

Grāmata lasās viegli, sižets nav samudrīts, ceļojot līdzi tās varonim, mēs apceļojam diezgan daudz no Mirstošās zemes, satiekam tās radījumus un nedaudz uzzinām par tās vēsturi. Darba varoņi neizceļas ar nekādu nopietno personības evolūciju stāsta gaitā, kādi sāka tādi arī beidza neko nemācoties no savām kļūdām. Lieku 7 no 10 ballēm.

Mile 81 by Stephen King

Mile 81 by Stephen King

Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.

River Town: Two Years on the Yangtze by Peter Hessler

River Town

Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.

Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.

Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.

Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.

Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Dying Earth by Jack Vance

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

Šad tad mani pavelk uz tādu grāmatu lasīšanu, kuras nu nebūt nav tieši saistītas ar manu nodarbošanos. Labi, par tādām ir uzskatāmas vismaz 90% no manis lasītajām grāmatām. Šoreiz aiz gara laika nolēmu nedaudz pievērsties valodu jautājumiem  vai precīzāk tam, kā valoda radusies. Mēs visi zinām, ka dažreiz filmu veidotāji saņemas un izdomā kādu rūķu valodu, kurā tad pāris epizodēs aktieri sarunājas ar neartikulētu skaņu palīdzību un skatītājām apakšā atliek lasīt surdotulkojumu. Reizēm gadās, ka kāds fantasy rakstītājs izgudro kādu valodu, un tad lasītājam nākas sisties cauri senelfu valodas paragrāfiem, kas veltīti meditācijai par svētbiržu ietekmi uz elfu rūķu ekonomiskajām attiecībām. Tomēr galvenais jautājums ir, kā ir radusies latviešu valoda kā tāda un citas valodas.

Sākumā skatoties uz katru valodu atsevišķi, rodas pārliecība, ka tas ir pilnīgs un pabeigts konstrukts, kas vieglāk vai grūtāk ir apgūstamas katram gribētājam. Lielākā daļa no valodas gramatikas noteikumiem ir pārdomāti, varētu padomāt, ka tālā senatnē kāds ir piesēdies, visu sīki pārdomājis un izdevis dekrētu. Ja paklausāmies agrīnos valodniekus, tad nespeciālistam ir skaidrs, ka senatnē valodas kopumā bija daudz sarežģītākas ar vairāk locījumiem un pat dzimtēm, kas ļāva precīzāk izteikties. Mūsdienu valodas šķietami iet uz leju, paskatāmies kādā „bedrē” ir angļu valoda, ne tur dzimtes, ne locījumi, tik vien kā jāzina, kā get pareizi ielikt teikumā. Šī problēma tika identificēta jau senajā Romas impērijā, kur gudri ļaudis kurnēja par latīņu valodas tendenci kļūt gramatiski aizvien prastākai un izrunu kropļojošai. Skaidra lieta, ka, iespējams, Bābele nemaz nav izdomājums, bet gan kādas varenas pirmsrakstību valodas simbols, kas bijis tik jauks un pilnīgs, ka tikai cilvēki ar savu rakstību un izkropļošanu spējuši to sagandēt.

Autors, balstoties uz savu pieredzi, kura viņam ir visai liela, cenšas vispārējos vilcienos apstāstīt savu ideju par to, kā ir notikusi valodas evolūcija laika gaitā un kā no „Koks āboli ēst” valoda evolucionējusi līdz „Vakar ap pulksten sešiem piegāju pie ābeles un apēdu pāris ābolus”. Neteikšu, ka visu no aprakstītā sapratu, autors grāmatu sāka ar valodas dekonstruēšanas instrumentārija aprakstu, tad nu varam izlasīt, kādēļ tiek pazaudēti locījumi, Grimmu likums, kā rodas jauni īpašības, apstākļa un darbības vārdi, kā tiek reducēti gari sakāmie uz vienu vārdu, un kā dažādi izņēmumi palīdz mums uzkonstruēt ideju par pirmvalodas struktūru. Tad pašā pēdējā nodaļā tas viss tiek savilkts kopā, un soli pa solim mēs tiekam aizvesti līdz iespējamai pirmvalodas koncepcijai un valodas struktūrai kā tādai.

Grāmatā uzzināju daudz interesantus faktus, sapratu, ka latvieši ir diezgan labā līmenī saglabājuši savas valodas pamatus  salīdzinot ar citām indoeiropiešu tautām, un varbūt nemaz nav tik slikti, ka mums ir tās konjugācijas un locījumi. Mēs arī neesam pazaudējuši gandrīz visus patskaņus vai līdzskaņus, kā tas ir gadījies ar citām valodām. Nē, kurzemnieki gan ir īsti valodas bendētāji ar saviem viš un bezgalotņu vārdiem. Protams, mūsu valodā govs joprojām skan gandrīz tāpat kā sanskritā, un tas jau vien ir sasniegums. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kurus interesē valoda, lingvistika vai vienkārši interesants lasāmais.