Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.