Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.