North Pole, South Pole: The Epic Quest to Solve the Great Mystery of Earth’s Magnetism by Gillian M. Turner

Šķiet, ka tagad esmu atradis zinātnes novirzienu, kuras grāmatas lasot mani pārņem izmisums un garlaicība. Tā ir magnētisma tēma. Man ir iegādātas divas grāmatas, kas veltītas magnētiem un zemes magnētisma tēmai. Abas esmu mēģinājis sākt lasīt, un abas esmu atlicis malā nelasītas. Nesen vienai no tām pienācās izlasītās statuss, jo saņēmos un kārtīgi izlasīju līdz galam. Es pat neteiktu, ka viņas ir sliktas, garlaicīgi sarakstītas, vai grūti uztveramas. Viss ir kārtībā, labas grāmatas, tikai mani šī tēma diez ko nesaista, būs jāpārsviežas uz audzējiem vai.

Tātad grāmata ir veltīta magnētismam un zemes magnētiskajiem poliem. Magnētisma fenomens cilvēkiem bija pazīstams diezgan sen, savulaik ļaudis berzēja dzintaru, aitu gani redzēja interesantas lietas kalnos, kur dzelzsrūdā iespēris zibens. Un tad ķīnieši izgudroja kompasu. Agrāk jau ļaudis bija lieli jūrā braucēji, viņiem gan bija lielas problēmas noteikt garuma grādus, mēģināja šai lietā iesaistīt kompasa novirzes atkarībā no kuģa atrašanās vietas. Un tad sākās. Izrādījās, ka zemes magnētiskais lauks periodiski mainās, tika atrasti dažādi cikli, kas saistīti ar sauli, atklāts, ka paši poli pārvietojas un ka zemes kodols nemaz nav viendabīgs. Un jo smalkākus instrumentus izdomāja, jo visa tā lieta kļuva arvien neskaidrāka.

Mūsdienās katrs bērns zina, ka zemes magnētiskie poli laiku pa laikam maina polaritāti. Bet ja tev kāds uz ielas paprasītu, kādēļ zemes poli laiku pa laikam apmainās vietām, kas to ierosina? Šaubos vai uzreiz tā spēsi atbildēt. Šī grāmata savukārt tevi informēs par dažādām teorijām un katras niansēm, kas ļaus tev brīvi justies šajā tēmā. Un ja vēl tev patīk risināt diferenciālvienādojumus, kaut vai vienkāršās divu pretējas polaritātes magnētu sistēmās, tad grāmatas lasīšana tev sagādās īstu baudu. Domājams, ka nespēsi noturēties neaizskrienot nokodēt algoritmiņu, kas dinamiski šos vienādojumus rēķinās uz priekšu, lai prognozētu brīdi, kad nāksies vecos kompasus mest ārā. Varbūt tas pat būs 2012. gads, vajag tik stiprāku zemestrīci vai milzīgu asteroīdu.

Labi paironizēju, objektīvi grāmata ir ļoti laba no pirmsākumiem līdz mūsdienām, lieku 8 no 10 ballēm.

One King’s Way by Harry Harrison

Par iepriekšējo šīs sērijas grāmatu es jau uzrakstīju te. Vispār ir tāda kā dilemma, rakstīt par katru sērijas grāmatu atsevišķi vai izlasīt visu sēriju un tad uzcept kopēju aprakstu. Piemēram, gadījās man izlasīt Amberas hronikas, visas desmit grāmatas pāris dienās. Tā arī nevarēju izlemt, ko lai dara, rakstīt desmit aprakstus, rakstīt divus? Beigās nosliecos par labu nerakstīt vispār. Savukārt, ja sērija ir jauna, tu to lasi vairākus gadus, tad gan ir jēga uzrakstīt par katru grāmatu atsevišķi, pats atceries par ko bija un vari arī izkontrolēt, kas vēl jāgaida turpinājumos.

Tātad galvenais varonis, anglis vārdā Šefs kļuvis par Britu salu šefu, nolemj notestēt savu jauno karafloti un nedaudz pabombīt vikingus. Jau pašā sākumā sākas neliela saķeršanās, flote uz smilšu sēkļa pazaudē savu virsvadoni. Šamais izkuļas krastā saviem spēkiem un lēnu garu sāk visas Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas pakļaušanu. Pa vidam viņam vēl piepalīdz vīzijas, ar kurām viņu diezgan nopietni aplaimo Skandināvu dievi. Viņš redz gan tagadni, gan pagātni un nākotni ar. Skaidra lieta, ka tādam vīram uzvarēt savus pretiniekus ir triviāla lieta. Lieki piebilst, ka tagad viņa armijai ir kuģi ar katapultām, arbaleti, labs tērauds. Pa ceļam tiek atklāts veids,kā rūpnieciskos apmēros ražot metālu un kas ir konveijera princips. Nebūtu jau reiz šo grāmatu lasījis, droši vien nobrīnītos arī, ka vēl nav atklājuši atomenerģiju. (piebilde, atomenerģiju viduslaiku pasaulē ir atklājis tikai krievu fantasy autors R.Zlotņikovs, citus es vismaz nevaru atminēties).

Grāmata cieš no turpinājuma. Varonis ir pakāpies no verga uz karali, lokālās problēmas vairs nav aktuālas. Lokālie antivaroņi pret viņu ir bezspēcīgi. Tad nu autors ņem un globalizē varoņa lomu un tā pretiniekus. Nu jau viņam pretī stājas veselas valstis nevis saujiņa vikingu. Par viņu interesējas pats Romas pāvests un jaunais Romas imperators. Skaidra lieta, ka kaujas kļūst grandiozākas un mērķi stratēģiskāki. Attīstītā kolhoza laiki ir pagājuši. Bet neskatoties uz visu man ironizēšanu, grāmata man patika 9 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad viss – apstāties vairs nevari, kamēr neesi ticis līdz otram vākam. Vai kā manā gadījumā, kad poga nākamā lapaspuse vairs nevar pāršķirt.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

The Hammer and the Cross by Harry Harrison

Šo grāmatu es jau esmu reiz lasījis, šķiet divtūkstošo gadu sākumā. Atceros, ka man bija visai liels pārsteigums, ka Harrisons raksta ne tikai zinātnisko fantastiku un smieklīgo fantastiku, bet arī nodarbojas ar nopietnu alternatīvās vēstures rakstīšanu. Bija jau gan nācies lasīt “Rietumos no Ēdenes”, bet tā jau bija par dinozauriem un kaut kādu akmens laikmetu. Šī savukārt bija par vikingiem.

Vikingu tēma jau reiz bija apskatīta “ Fantastiskajā sāgā”, bet tur bija jāsmejas par autora ironiju. Šoreiz gan viss ir pa īstam. Romieši Britu salas ir pametuši, tās iedzīvotājiem regulāri uzbrūk vikingi, laupa un posta zemi. Viss rit savu gaitu līdz neparādās kāds jauneklis vārdā Šefs. Šefs patiesībā ir suņa vārds, arī liktenis viņam ir tāds pats. Piedzimis mātei, tēvs ir kāds vikings, kas nedaudz palietojis viņa māti, līdz tā aizmukusi atpakaļ pie sava vīra. Patēvs štuko, kā labāk puisi pārdot verdzībā. Tā nu viss rit savu gaitu līdz sākas kārtējais vikingu uzbrukums.

Šoreiz apspēlētā tēma ir Britu salu iespējamā attīstība gadījumā, ja tajā nostiprinātos nevis kristietība, bet gan kādi pagānu dievi. Tā nu šefa vadībā daļā britu salas nostiprinās ticētāji Ceļam. Ceļa ideja ir pavisam vienkārša – vairot zināšanas pasaulē, ne tikai ņemt senos romiešu darbus un pēc tiem replicēt, bet radīt ko jaunu, uzklausīt visus, kuriem ir ko teikt. Šefs lēnā garā izsitas līdz pašai augša, palīdz viņam drosme, izgudrotāja talants un prasme vadīt cilvēkus.

Kopumā tāds diezgan spraigs sižetiņš, kurā galvenajam varonim visu laiku palīdz kāds no dieviem. Katru reizi, kad viņš nesaprot kā rīkoties tālāk, dievi viņam nosūta viedu sapni un viņš var klapēt ienaidniekus ar neredzētu atjautību. Tā no autora puses ir tāda kā šmaukšanās tīrā veidā, jo jebkas var tikt izskaidrots ar dievu viszinību. Skaidra lieta, ka dieviem arī ir savas intereses un visiem jau nemaz tik viegli izdabāt nevar. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nepavisam nav slikta un patīk vēstures gaitas izmaiņas virziens. Ieteiktu izlasīt visiem, kas vēl nav šo Harrisona darbu lasījis. Te gan jāpiebilst, ka grāmatai ir veseli četri turpinājumi un tos es, iespējams, šī gada laikā vēl izlasīšu.

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

Ir krievu fantasy cienītāju vidū populārs žanrs, kas nosaukts “popodaņec”. Nosaukums šim žanram dots visai asprātīgs gan tiešā, gan pārnestā veidā. Šajā žanrā galvenais varonis, kā likums, pilnīgi negaidīti tiek atrauts no savas tēvzemes un aizsūtīts uz citu planētu, paralēlu pasauli. Parasti šis varonis nokļūst diezgan sliktā situācijā, kāds viņu mēģina izmantot, vai arī kādam uz viņu ir lieli plāni. Viņam triecientempos ir jāmācās vietējās maģijas nianses un jācenšas pārņemt kontroli pār visu pasauli pēc iespējas īsākā laikā. Bonusā galvenajam varonim riebjas slikti cilvēki un ir hipertrofēta taisnīguma sajūta, kas kopā ar vēlmi nest labu jaunai pasaulei, parasti beidzas ar pamatīgu kariņu, kura rezultātā tiek nodibināta pamatīga impērija ar jaunu, labu kārtību, kas ved dzīvi palikušos uz gaišu nākotni.

Šis autors specializējas tieši uz popodaņec sižeta grāmatām. Specializācija viņam ir nākusi par labu, katra nākošā grāmata kļūst arvien labāka un, lai ar sižets ir klišejisks, pasauļu apraksti un notikumu daudzveidība ļauj to visu piedot un aizmirst. Šeit galvenais varonis vārdā Makss, nejauši nokļūst pasaulē, kurā ir okeāns un rifi. Neviens viņu otrā pusē nesagaida, ir tikai tādi paši pārnestie, kā viņš.

Makss ir nonācis tādā kā daļēji organizētā mednieku vācēju kolhozā, kur visi raujas vaiga sviedros, lai izpildītu normu. Vadošā elite lielākoties pļēguro un apgalvo, ka vajadzības gadījumā aizstāvēs pret naidnieku uzbrukumiem. Un naidnieku ir daudz, ne visi cilvēki pēc pārnešanas paliek par tādiem, lielākā daļa kļūst par diksiem, tādiem stipriem puscilvēkiem ar visai ierobežotām spriešanas spējām. Pārējie cīnās par izdzīvošanu, tāds konclāgeris bez īstas vadības un mērķa, cilvēka dzīvībai te ir niecīga cena, jo viņi visu laiku rodas klāt. Skaidra lieta, ka Maksam, kurš ir arī labs peldētājs un nirējs, šāda štelle nepatīk, un notikumi liek ieviest viņam savu kārtību.

Kopumā neslikts gabals, pat neatceros, ka būtu kaut kur sastapies ar līdzīgu pasauli. Protams, resursu ierobežotības dēļ autoram laiku pa laikam nākas atklāt kādu Noslēpumu salas cienīgu dārgumu lādi ar automātiem, bet tas tiek visai loģiski iepīts sižetā, jo šajā pasaulē nonāk ne tikai cilvēki, bet arī priekšmeti. Tāda laba izklaidējoša literatūra, šķiet, ka kādas triloģijas pirmā daļa. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja būs nākamās daļas, lasīšu arī tās.

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

Par grāmatu uzzināju tīri nejauši, lasīju par to blogā badastronomy.com, kura veidotājs tai sarakstījis priekšvārdu. Grāmatas autors sevi pozicionē kā skeptiķi un cenšas iegalvot arī pārējiem cilvēkiem, ka visus pekstiņus nevajag ņemt par pilnu un, sastopoties ikdienā ar kādu fenomenu, reizēm ir vēlams padomāt par to kritiski nevis pieņemt par patiesību. Skaidra lieta, ka grāmatā nevar izanalizēt 50 tēmas, kuras būtu saucamas par māņiem, padziļināti. Tādēļ, katrai no šīm tēmai tiek veltīta īsāka vai garāka eseja, kas identificē problēmu un parāda, kā to atspēkot un ietver sevī autora pārdomas par tēmu.

Kādas tad ir šīs tēmas? Te ir gan jautājumi par citplanētiešiem, to nolaupītajiem cilvēkiem, līķiem, kurus Area 51 tur uz ledus un, protams, lielo konspirāciju, kas ar to saistīts. Ir arī par medicīnu – brīnumainām dziedināšanām, homeopātiem, vakcīnu pretiniekiem. Ticības jautājumi – kurš dievs ir īstais, svēto relikvijas, Noasa šķirsts, TV evaņģēlisti, kreacionisms. Pareģojumi – Jāņa atklāsmes grāmata, Nostradamus un 2012. gads, kas pieliks punktu mums visiem. Netiek aizmirsti arī spoki, poltergeisti, dzīvība pēc nāves, sniega cilvēki un Lohnesa ezera briesmonis.

Varbūt būšu mazliet vīzdegunīgs, bet no grāmatas neko jaunu neuzzināju, par visām šīm lietām esmu lasījis diezgan daudz literatūras un gandrīz visas šīs tēmas pārzinu diezgan labi arī bez šīs grāmatas izlasīšanas. Nē, autors jau ir pacenties, bet diemžēl visas esejas ir diezgan virspusējas. To gan kompensē fakts, ka dots literatūras saraksts, ko lasīt tālāk, ja vēlies problēmu izpētīt padziļināti. Man personīgi jau diezgan sen ir pilnīgi vienalga par to, kādiem pekstiņiem katrs cilvēks tic. Es pat par viņiem vairs nesmejos un necenšos izglītot, katram jau jāmeklē taisnība pašam. Un, ja viņš neprot atšķirt labu stāstu no patiesības, tad tā jau ir uztveres problēma.

Grāmatā laiku pa laikam pavīd uzskats, ka visi šie pekstiņi lielākoties rodas cilvēkiem, kas salasās sensāciju avīzes un domā, ka tā ir īstenība. Es gan vairāk to novirzītu uz vispārējo cilvēka spēju uztvert un analizēt faktus. Man padsmitnieku gados mīļākā avīze bija Sensācija (šķiet, ka to var nopirkt arī tagad). Tur katrā numurā varēja izlasīt šausmu lietas un vienkārši dīvainas lietas. Nezinu, es to lielākoties uztvēru kā sort fiction par pieņemamu cenu un drausmīgu tulkojumu. Tomēr viens stāsts mani aizķēra, tas bija par milzu zirnekļiem, kas kādās dienvidu salās bija noēduši veselus ciemus. Tas man izraisīja jautājumus, kuru rezultātā es kādu laiku investēju zirnekļu problēmās. Tad vēl nebija pieejama wikipēdija un par internetu es ar biju tikai dzirdējis, tomēr bibliotēkā jau šo to lasāmu varēju dabūt. Skaidra lieta, ka mūsdienās neviens zirneklis tik milzīgs izaugt nespētu, lai savos tīklos ķertu cilvēkus.

Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nedomāju, ka kādu citplanētiešu upuri tā spēs pārliecināt. Iesaku izlasīt visiem, kas mīl skatīties History Channel, tas palīdzēs iemācīties atšķirt pseidodokumentālas filmas no dokumentālajām.

The High Crusade by Poul Anderson

Kārtējais pērnā gadsimta vidus zinātniskās fantastikas darbs. Šis stāsts gan vairāk iekļaujas kosmiskās operas žanrā, kur varoņiem visas lietas notiek, un sliktajiem tēliem ir jāturas no viņiem pa gabalu.

Ir viduslaiki. Sers Ričards gatavojas doties Krusta karā, lai atbrīvotu Svēto zemi no saracēņiem. Karaspēks sapulcēts, provīzija iesākumam jau sapakota, varētu doties, bet te uzreiz bums nolaižas citplanētiešu kosmosa kuģis un sāk šaut uz viņa karavīriem. Skaidra lieta, ka to tā nevar atstāt; citplanētieši tiek nogalināti un Kosmosa kuģis nonāk Sera Ričarda kontrolē. Tas paver negaidītas perspektīvas – jauni ieroči un plašas telpas. Krusta karā tagad var doties ņemot līdzi visu savu iedzīvi, sievas un bērnus. Tā jau ir pavisam cita karošana. Diemžēl dzīvi palikušais citplanētietis, īsts elles izdzimums, piekrāpj visus un aizved tos uz savu dzimto planētu. Skaidra lieta, ka neviena planēta nav par mazu, lai Sers Ričards tur nebūtu gatavs nest Kristus vēsti.

Grāmata sarakstīta kā hronikas veidā, kur mēs uz notikumiem raugāmies no hronista skatu punkta. Viņš visur ir piedalījies un visu redzējis, ko nav redzējis, to ekstrapolējis no grēksūdzēs saņemtās informācijas. Viens ir skaidrs, citplanētieši, lai ar cik tehnoloģiski varena nebūtu viņu impērija, nav karotāji. Arī sarunās par mieru un aliansēm viņi uzraujas uz tik vienkāršām viltībām, ka pat vācu prinči šķistu slīpēti blēži salīdzinājumā ar šiem. Citplanētiešu Impērija nemaz nav kaujas spējīga, viņa pēdējos gadu simteņus to vien ir darījusi kā apspiedusi neattīstītus mežoņus, kas nemaz nav spējuši izrādīt pretestību. Skaidra lieta, ka tagad viņi alkst revanša un ir gatavi piebiedroties Sera Ričarda Krusta karam.

Kopumā tāds ļoti jautrs gabals, rakstīts ar ironiju, varoņu ego un pašpārliecinātība liktu Rembo nobālēt un, protams, beidzas viss laimīgi. Ja vien neskatāmies no vareno citplanētiešu skatu punkta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

We Have Fed Our Sea by Poul Anderson

Sēdēju un domāju, ko lai vēl izlasa. Populārzinātnisko grāmatu frontē vērojams panīkums, nav neviena tāda palikusi, kuru vajadzētu obligāti izlasīt. Mocu te tagad vienu par Zemes magnētisma izpētes vēsturi. Ir jau interesanti, bet viss jau kaut kur lasīts, citur redzamas pretrunas zinātnieku biogrāfijās. īsumā, sagribējās atgriezties pie bērnības dienās lasīto autoru darbiem.

Tātad cilvēce pēc pārsimts gadiem. Kaut kad sen atpakaļ cilvēki ir palaiduši kosmosā kuģus, kuri virzās uz tālām zvaigznēm. Mērķis ir kolonizēt tuvākās zvaigžņu sistēmas. Par laimi viņi ir izgudrojuši teleportu un kuģa komandai vairs nav jānīkst gadu simtiem pašā kuģī. Tā vietā ir dežūras, komandas mainās ik pa pāris mēnešiem un virza kuģi uz mērķi. Kuģa mērķis ir nokļūt līdz kādai planētai, asteroīdam un samontēt tur teleporta iekārtu jaunam atspēriena punktam. Tas viss notiek, neskatoties uz zemes pašreizējo situāciju, var būt karš, bads vai radioaktīvā ziema vienmēr uz katra kuģa būs kāds dežurants.

Laiks iet zvaigžņu sistēmas pamazām tiek kolonizētas, dažas pat vēlas atdalīties. Kādam vadošā ešelona zinātniekam ienāk galvā doma izpētīt kādu vienam no kuģiem ceļā pagadījušos izdzisušu zvaigzni. Tiek nokomplektēta komanda, un darbība var sākties. Komandas locekļi ir dažādi, ir Zemes aristokrāts, vienkāršs zemes tehniķis, Japāņu kolonizētās planētas pilots un Krievu planētas inženieris. Kuģa komandai nejauši sanāk salauzt savu teleportu. Tā nu viņi paliek pamesti uz sava kuģa līdz veiksmīgam remonta vai bada nāvei.

Skaidra lieta, ka to visu autors izmanto, lai ilustrētu to nākotnes zemi. Kas pēc būtības ir kaut kas līdzīgs Britu impērijai, tikai kosmosā. Kolonijas tiek ierobežotas, galvenos mērķus nosprauž sīka aristokrātu grupiņa. Uz kolonijām braukt var jebkurš, bet atpakaļ gan ne. Skaidra lieta, ka tas rada nemierus, un uz daudzām planētām cilvēki sapņo iznīcināt tos pāris teleportus, lai vismaz uz pārdesmit gadiem viņi būtu brīvi. Autoram gan ir padomā cits risinājums, lai iespējamo stagnāciju novērstu.

Vienu var teikt noteikti, tagad vairs tādus stāstus neraksta. Mūsdienu stāstiem lielākoties trūkst tāda kā bērnišķīga vēlme izzināt un padarīt pasauli labāku dzinuļa. Šāda tipa stāsti gadās visai reti, galvenais ir konflikts. Šeit autors mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas cilvēkiem liek doties šādos piedzīvojumos, ekspedīcijās, neskatoties uz iespēju iet bojā. Atbilde gan ir visai savdabīga, bet domāju, ka tiem laikiem tā bija vairāk kā izsmeļoša. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, ja nu vēl nav paspēts.

A Wild Sheep Chase by Haruki Murakami

Šo grāmatu izvēlējos visai triviāla iemesla dēļ. Man Amazonē ilgu laiku piedāvā iepirkt Murakami grāmatu, kas saucas 1Q84, un šajā blogā es izlasīju atzinīgus vārdus par Murakami vispār, un šajā uzzināju vēl nedaudz papildus informāciju. Noskaidroju, ar kuru grāmatu būtu vērts sākt rakstnieka daiļrades iepazīšanu, un ķēros klāt pie šīs.

Kā jau var noprast, grāmata ir par aitām, pareizāk gan būtu teikt, par kādas konkrētas Aitas meklējumiem. Bet tas tā būtu, ja mēs uz sarakstīto skatītos tā virspusēji un meklētu action elementus tajā. Vairāk jau mums tiek vēstīts par galvenā varoņa dzīvi un pasaules uzskatu. Kāds ir galvenā varoņa vārds, to mēs nekad neuzzinām, tāpat kā citu personāžu vārdus. Labākā gadījumā tās ir tikai iesaukas, te pat kaķim nav vārda. (Kaut kur biju salasījies, ka Murakami patīkot stāstā pieminēt seksu, smēķēšanu, džezu un kaķus. Šī grāmata, izņemot smēķēšanas aspektu, neteiktu, ka pārāk ar to izceltos. Domāju, ka pie vainas ir tas, ka grāmata sarakstīta gandrīz trīsdesmit gadus atpakaļ). Stāsts ir tāds kā neliels detektīvs, kur galvenajam varonim ir mērķis atrast kādu jau sen neredzētu aitu. Lai to sasniegtu viņam ir dota palīgos sieviete ar ļoti skaistām ausīm, un viņu skubina Bosa palīgi, kuriem Japānā acīmredzot ir liela teikšana.

Sākot lasīt man bija grūti saprast, uz kuru pusi tad stāsts vispār velk. Sākumā autors atceras savas vecās brūtes, dzīvi ar sievu, darbu utt. Liekas, ka tāda muļļāšanās vien būs ar pāris domugraudiem, bet nekā – lēnu garu visas stāsta daļiņas smuki sakrita savās vietiņās un nevarētu teikt, ka autors kaut kur būtu lieki burtus rakstījis. Visa iegūtā infa noderēja, ar to viņš nopelnīja manās acīs plus punktu. Arī pati ideja par Aitu, un dažu varoņu enciklopēdiskās zināšanas par aitām Japānā mani apbūra. Vienmēr ir patikuši stāsti par šauri specifiskām jomām (ne tikai ar zootehniku saistītām). Protams, nevaru teikt cik autors te ir bijis precīzs, bet pārliecība, ar kādu viss tika vēstīts, man patika. Un skaidra lieta, ka ar aitām viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās, tām ir sava iekšējā hierarhija, tāpat kā cūkām sava lietu kārtība.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nav īsti mana tradicionālā (fantasy un populārzinātniskā literatūra) lasāmā zonā, bet šad tad vajag kādas pārmaiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā labprāt izlasīšu vēl kādu šī autora darbu.

ПАГУБА by Сергей Малицкий

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …