Navigate / search

The Poisoner’s Handbook: Murder and the Birth of Forensic Medicine in Jazz Age New York by Deborah Blum

The Poisoner

Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.

Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.

Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.

Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.

Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Comments

doronike
Reply

Tas gan ir interesanti, ka kādreiz lasi grāmatu, kura ir ārkārtīgi saistoša un vienlaikus praktiska, tomēr dzīvē izmantot izlasīto nekādi nebutu vēlams. Pat nedaudz tā kā žēl.
Bet nu cilvēku vēlme pēc alkohola ir vienreizēja – vai tiešām paši nemācēja izdzīt, nekādas izdomas.

Lasītāja
Reply

Slavenajā Venedikta Jerofejeva darbā “Moskva-Petuški” (Gailīši, kā Tīrons iztulkojis, man kaut kā jocīgi liekas) vislabāk zināmā daļa noteikti ir kokteiļu receptes. Vienu, šķiet, sauca “Komjaunietes asaras”. Nu lūk, es padsmitnieces gados grāmatu izlasīju un kaut kā pieminēju politūras dzeršanu vecākiem. Un māmiņa paskaidroja, ka kuru katru politūru dzert nevarot, ka dzeršanai derot tikai kaut kāds noteikts numurs. Ak, neatceros… Un vēl sniedza ziņas par čefīra vārīšanu, lai gan to laikam izdarīja tētis, atceroties armijas laikus. Bet to, ka čefīru varot dzert tikai tad, ja uzēd putukrējumu, kas to draņķi laikam kaut kā neitralizē, man vēlāk izstāstīja kāds ārsts.

Putukrējums man nekad nav garšojis, tāpēc čefīru neesmu nomēģinājusi.

Grāmatai labs nosaukums.

asmo
Reply

Doronikei Jā, ne vienmēr visām grāmatām var atrast praktisku pileietojumu, arī te receptes ir tik vecas, ka tādas pielietot būtu jābūt bezprātim. Mūsu dienās jau neviens vairs cilvēkam ar četrām šautām brūcēm, nāves iemeslā, nerakstīs pneimonija.

asmo
Reply

Lāsītājai. Politūra ir riskants padzēriens, tas ir sveķu šķīdums spirtā un spirts parasti ir rūpnieciskais. Ja labi zin kurā ir etilspirts, tad var mēģināt šos spirtu atdalīt izgulsnējot sveķus.

Čefīrs gan nav nekas traks pats esmu dzēris. čefīrs cietumnieku žargonā ir stipra melnā tēja, pagatavo pavisam vienkārši. Ņemam puslitra burku, ielādējam iekšā četras sērkociņu kastītes ar melno tēju, pārlejam ar vārošu ūdeni un pagaidām, lai ievelkas. Tad nu visādu teaīnu un kofeīnu ietekmē efekts ne sliktāks kā kafijai. Putukrējumu nemaz nevajag. Garša pierašanas jautājums. Citumā vienkārši tēju ir vieglāk dapūt nekā kafiju.

Lasītāja
Reply

Man šķita, ka čefīru nevis vienkārši aplej, bet gan vāra, un tādā gadījumā garša tiešām varētu būt reti pretīga.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website