Navigate / search

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

Comments

doronike
Reply

Opā, to nu gan es no tevis negaidīju :)Katrā ziņā ļoti interesanti lasīt, ko tu esi romānā saskatījis, nav jau īsti tavs iecienītais žanrs.
Es vēl gribu lasīt Vo romānu par līķiem un morgu, tam vajadzētu būt dzīvākam. Jo Saujā pīšļos tomēr varoņiem gribas nedaudz iespert, lai kustas fiksāk. Bet varbūt tie angļi tādi ir?

Asmo
Reply

Tu arī neticēsi cik daudz es patiesībā esmu izlasījis šāda tipa literatūru. Domāju, ka pāris simtus noteikti. Domāju, ka tai laikā varoņiem nebija pieņemts ātri kustēties, cilvēki tad vēl nebija pieradušiie divstundu bojevikiem un actions nebija vajadzīgs katrā lapaspusēm. Galvenais ir labi dialogi un nosvērts miers.

doronike
Reply

Kāpēc neticēšu? Lasi jau tu sen, un bija brīdis, kad lasāmo grāmatu loks bija tāds, kāds bija. Es nesen pētīju vienu gadu, kad es pierakstīju visas grāmatas, ko lasīju, varēja būt 90-to sākums: vismaz puse ir diezgan dīvaina izvēle, bet ņēmu to, kas tai biblenē bija. Bet, jā – tieši lēnā ritma dēļ dažreiz tagad ir grūti lasīt klasiku.

Asmo
Reply

Tā jau ir , bija laiki, kad lasīja to, kas ir bibliotēkā un nesaktījās, par ko un kāds autors. Galvenais, ka grāmata bija nelasīta.

Lasītāja
Reply

Par lēnīgo klasiku runājot, Umberto Eko ir interesanta grāmata par tulkošanu, kur viņš raksta, kā gribējis tulkot “Grāfu Monte Kristo”, bet sapratis, ka mūsdienās šis romāns vairs nav lasāms. Tā ka es neesmu izlasījusi, varu tikai piekrist.

asmo
Reply

Es esmu lasījis to Monte Kristo, ir jau tāds pārāk iestiepts gabals, bet ne tā ka pārāk nogurdinošs. Bet lasot grāmatas, kas sarakstītas agrākos laikos ir diezgan grūti uztvert tā laika reālijas (ja vien neesi vēsturnieks). Tā pati Alise Brīnumzemē, tur tak esot tik smalka ironija par Lielbritāniju tās sarakstīšanas laikā. A man, lai desmit gadu vecumā to saprastu, nācās lasīt tulkotāja vai redaktora komentārus, Sprīdīša bibliotēkas grāmatas beigās.

Artūrs
Reply

Tagad arī manā sarakstā ir izlasīt šo grāmatu !

Leave a comment

name*

email* (not published)

website