Childhood’s End by Arthur C. Clarke
Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.
Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi. Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.
Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.
Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.
Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.
Comments
Nu paga, paga, ideja, ka homo sapiensa naakamaa atiistiibas pakaape no atpalikusho cilveecinju skatupunkta buus kaut kaadi pilniigi kreizii uubermonstri, un vinji savukaart atpalikushos cilveecinjus uzskatiis par tarakaaniem, ar kuriem runaat nemaz pat nav veerts, pimkaart, fantastikaa ir sastopama ne vienu reizi vien (Strugackiem, piemeeram, arliidzan), otrkaart, ir logjiska un sapraatiiga, kauch arii, protams, atpalikushajiem cilveecinjiem neglaimojosha un netiikama. Un dazhaadas graamatinjas par to, kaa notiek cilveeka domaashanas procesi un kaadi tiem ir piemiitoshie defekti, to tikai apstiprinaa. Cilveeka smadzenes, par kuraam vinji meedz buut dikti lepni un lieliigi – iisteniibaa ir neiedomaajama miskaste, kaada jau nu evoluucijaa saveidojaas.
Un nosacitaa veidaa shii graamata padomijaa publiceeta bija, ieksh zhurnaala Himija i zhiznj, apiisinaataa veidaa. Tas gan protams bija jau uz psrs beigu gadiem un zhurnaals HiZh pats jau sen bija ar taadu nedaudz disidentisku reputaaciju (Visocki drukaaja, avangardistu bildes noformeejumaa, redakcija vieni ebreji, nepaartraukti lamaaja psrs saimnieciskaas neizdariibas utt). Vispaar sameklee Borisa Shterna staastinju Zapiski dinozavra, tas ir unikaali elegants. Praktiski tas ir nevis fantastika, bet dokumentaals. (Shternam jau visi staasti ir labie, zheel, ka vinjsh aatri nomira.)