Navigate / search

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

Eruptions that Shook the World by Clive Oppenheimer

Eruptions

Iedomājies, Tev mazdārziņā vienu dienu sāk kūpēt zeme, un pēc nedēļas Tu jau nesi neliela, bet aktīva vulkāna īpašnieks. Izklausās neticami, bet dažiem ļaudīm tā ir noveicies. Skaidrs, ka šādā gadījumā Tu vari gaidīt ciemos vulkanologus un, iespējams,“Tautas balsi” un vinnēt Delfu aculieciniekā ar “Elles skurstenis manā pagalmā/laukā”. Tomēr, ja tu būsi izlasījis šo grāmatu, Tu varēsi pats mājās izrēķināt vulkāna izmešu jaudas intensitāti, noteikt vulkāna tipu, paskatīties kā ir ar sēra savienojumu izmešiem, prognozēt tā ietekmi uz klimatu tuvāko gadu laikā un atsaukt atmiņā līdzīgus gadījumus. Grāmata Tev dos visas nepieciešamās priekšzināšanas. Lai cilvēks tai visā nepajuktu, tiek dots nopietns satura rādītājs, katrs, kas rakstījis kādu akadēmisku darbu, zina satura nozīmi. Labs saturs vien ir 10% no darba, gan vizuāli, gan saturiski.

Grāmatas pirmās nodaļas sākas ar vulkanoloģijas pamatiem. Tiek pavēstīts, kā rodas vulkāni, iespējamie procesi, kas tos rada. Var uzzināt, kas ir magmas kambaris un magmas kristalizācija. Tad uzskaitīti dažādi izvirdumu tipi ar piemēriem no dzīves, izvirdumu priekšvēstneši un tas, ka vulkāns var pēc būtības parādīties jebkurā vietā. Tad tiek sīki un smalki uzskaitīti veidi, kādos pie vulkāna bojā var iet cilvēki, nosmokot, aprokot dubļu lavīnās un, protams, piroklastiskās plūsmas, kas visus sadedzina dzīvus. Tad esošo zināšanu ietvaros tiek apspriestas vulkānu ietekme uz globālo klimatu. Diezgan smalka analīze, kas rāda, ka pat supervulkāna izvirdums nemaz tādu daudzgadu ziemu neradītu un daļai cilvēces būtu iespējams izdzīvot.

Cilvēkiem, kam patīk remdēties pagātnes atmiņās, patiks stāsti par Vezuva, Santorini, Tamboras un vācu Laaher See vulkānu izvirdumiem. Tiek pastāstīts arī, ar kādām metodēm mēs uzzinām par senajiem vulkānu izvirdumiem, par kuriem nav saglabājušies nekādi nostāsti. Piemēram uz mūsu zemes, ekvatoriālajā teritorijā 1809. gadā ir uzgājis gaisā nopietns vulkāns, bet nevienam nav ne jausmas, kur tas atradās, tik vien kā arktiskajos ledos atrastas sēra daļiņas un pāris gadus ilgs augstuma vilnis.

Kopumā grāmatā autors ir mēģinājis apkopot visu iespējamo informāciju un parādīt, kā, izmantojot arheoloģijas, vulkanoloģijas, klimatoloģijas un ekonomikas metodes, ir iespējams radīt daudzmaz skaidru, lai arī kompleksu, priekšstatu par vulkāniem kā cilvēces un kultūras attīstības faktoru. Te ir gan iznīcinātas civilizācijas, piespiedu izceļošanas no apdzīvotām vietām, akmens cirvju variācijas, agresijas un vienkārši bada gadi. Tas viss ļauj aptuveni prognozēt, kas notiks, ja gaisā uzies, piemēram, Vezuvs vai Jelovstouna. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Komiksi

Komiksus pēdējo reizi lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Nāca tajos laikos tādas komiksu grāmatiņas latviešu valodā. Pirms tam laikam nīgrākais komikss bija Zīlītes “ Kā rodas bērni”. Tagad te nesen nolēmu saprast, ko tad īsti tie cilvēki atrod tajos komiksos. Uz to mani pamudināja nejauši uziets komiksu veikals Singapūrā. Tik daudz šīs mantas vienā vietā vēl nebiju redzējis, lielākā daļa bija veltīta dažādiem lokālajiem varoņiem, bet šis tas bija arī angļu mēlē. Todien gan neko neiepirku, bet iespaids palika.

Pāris nedēļas atpakaļ iegriezos Jāņa Rozes grāmatnīcā uz Blaumaņa ielas un ieraudzīju, ka tur pārdod Neil Gaiman sacerēto Sandman. Domāju, eksperimenta dēļ pāris grāmateles nopirkšu, gabals jau no tā man nenokritīs. Citur iepirkās arī “The Color of Magic” izdevums komiksa veidolā. Lasāmā bāze bija izveidota, un varēju ķerties klāt. Tagad esmu izlasījis jau kādas piecas komiksu grāmatas, un šādas tādas atziņas jau ir radušās.

Pozitīvās

  • Komiksi man tīri labi patīk. Nelieli īsstāstiņi ar bildēm.
  • Stāsts ir ne tikai aprakstošā daļa, bet arī vizuālā daļa (to lasot parastu grāmatu nākas radīt pašam).
  • Interesanti ir izprast, kad kurš lodziņš ar runājamo ir jālasa, ar laiku gan tas aiziet automātiski.

Negatīvās

  • Komiksi ir nejēgā dārgi, parasta grāmatele maksā ap desmit Latvijas latiem, un lasāmais tur ir uz kādiem pieciem īsstāstiņiem.
  • Katrs komiksa stāstelis ir labi, ja desmit minūšu lasīšanas un skatīšanas vērts, kas rada jautājumu par cenas un vērtības attiecību.
  • Nevar paņemt daudz lasāmā līdzi, uz elasītājiem tā štelle vēl nav populāra un ipadu staipīt tikai tādēļ līdz kaut kā nevelk.

Interesanti, ka komiksa izveidošana nemaz nav vieglāks darbs par stāsta uzrakstīšanu. Parasti autors un komiksa zīmētājs ir dažādas personas un tādēļ komiksa melnraksts ir uzmetums māksliniekam, kā kur ko zīmēt. Sandman otrajā vai trešajā sējumā bija viens tāds kā piemērs nopublicēts. Kopumā šķiet, ka laiku pa laikam kādu komiksu iepirkšu un izlasīšu. Sandman man tīri labi iepatikās, domāju, ka laika gaitā savākšu visus viņa sējumus. Ir jau tas Sapņu pavēlnieks tās dīvains tipiņš un visa dievu hierarhija zem katras kritikas, bet labu stāstu jau ar patiesību nav nekādas jēgas maitāt.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Astrology

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

The Poisoner’s Handbook: Murder and the Birth of Forensic Medicine in Jazz Age New York by Deborah Blum

The Poisoner

Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.

Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.

Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.

Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.

Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.

King and Emperor by Harry Harrison

One King's Way by Harry Harrison

Interesanti sanāk – angļu versijā šī grāmata ir triloģija, bet krievu izdevumā tetraloģija. Lai vai kā nebūtu, Harrisona alternatīvā vikingu vēsture turpinās. Šefs, ieguvis pilnīgu ziemeļu atbalstu, nolemj nedaudz papluinīt no jauna atdzimušo Romas Impēriju. Romas Impērijas imperators Bruno nodarbojas ar Svētā Grāla meklēšanu. Tas viņam palīdzēs stiprināt autoritāti un ļaus kļūt par visas pasaules valdnieku. Papildus bonusā visi tiks kristīti. Tā kā grāls atrodas arābu kontrolētajā Eiropas daļā, Bruno iesaistās karā ar musulmaņiem. Viņam sabiedrotajos ir Bizantijas Impērija un grieķu uguns. Šefam šāda lieta lāga nepatīk, jo visa viņu vikingu valstu sadraudzība tāds puteklis vien ir uz pasaules kartes, tādēļ viņš nolemj doties palīgā Allaha pielūdzējiem un pie reizes iegūt jaunas zināšanas.

Šo grāmatu par sērijas labāko būtu grūti nosaukt, daudz pārdomu par reliģijas jautājumiem, daļa varoņu ir lieli savas reliģijas fanātiķi. Arī dievu iejaukšanās kļūst arvien nekonstruktīvāka un haotiskāka. Grāla glabātāju reliģiskie rituāli ir, maigi sakot, dīvaini, un vispār grāmatas nobeigumā esmu vīlies tāpat kā lasot to pirmo reizi. Atkārtošos, ja sākumā galvenā varoņa problēmas bija ciema līmenī, tad tagad viņam tās jau ir vispasaules līmeņa. Arī risinājumi kļūst globāli, ar katapultām ir par maz, tiek būvēti zirgu bāņi un veikti pirmie lidojumi. Pakļautajās valstīs notiek reāla industriālā revolūcija, arbaleti un katapultas kaujas laukā dominē. No vienas puses interesanti, bet no otras sāk trūkt jaunuma sajūtas, paliek tāds „ej un kauj visus” līmenis. Sajūta kā ilgi spēlējot kādu RPG spēli, kad esi sasniedzis augstu līmeni un visus nogalini ar vienu cirtienu. Tāpat arī Šefam nekas nespēj viņu novērst no mērķa, var nogalēt viņa draugus, bet beigās viņš tāpat uzvarēs neskatoties ne uz ko, visiem pigu parādīs.

Kopumā pavāja grāmata triloģijas noslēgumam, arī ar to grieķu uguns noslēpumu, galvenais varonis tiek gala tikai ar viedo sapņu palīdzību, nu un pēc tam jau viss ir triviāli. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Bet kā alternatīvās vēstures darbs nemaz nav slikts. Cik es noprotu, tad alternatīvās vēstures žanrā tiek paņemts kāds pagrieziena punkts vēsturē, kā te vikingi neiekaro Angliju pilnībā, un tiek izklāstīts iespējamais notikumu attīstības scenārijs. Ar to lietu Harrisonam ir izdevies labi tikt galā, labi ir maģijas un dievu piešprice, bet alternatīva nav slikta. Parasti jau šis žanrs ir nonivelējies līdz banālām paralēlajām pasaulēm, vai cilvēku kopuma izraušanu no esošās vēstures, tā, ka tas mūsu vēstures gaitu nemaz neietekmē, tā jau nav alternatīvā vēsture, bet alternatīvā biogrāfija, ja nu viņi izdzīvoja, bet neviens par to nekad neuzzināja. Protams, arī šie darbi nav slikti, bet manā izpratnē tās nav alternatīvās vēstures, jo globālas lietas nemaz netiek apskatītas.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: