Atskaite par pirmo pustūkstoti
Kas to būtu domājis, ka spēšu rakstīt savas domas par izlasītajām grāmatām veselus piecus gadus. Es pats nebūt nebiju tik optimistisks un uz šādu ilgdzīvošanu pat necerēju. Nav jau tā, ka viss nāca viegli, iesākumā par grāmatu spēju uzrakstīt vien pāris teikumus, un viss likās forši. Tagad apraksti ir kļuvuši garāki, un, cerams, arī labāki. Manus aprakstus gan par recenzijām būtu nosaukt grūti, jo nekautrējos paust savu personīgo viedokli, uzskaitīt visu, kas man patika/nepatika un reizēm vienkārši aplikt autoru. Reizēm viss mans ieraksts par grāmatu ir viens vienīgs spoileris, kas reāli var sagandēt cita cilvēka lasītprieku.
Nav arī tā, ka visus šos piecus gadus būtu izdevies rakstīt bez pārtraukuma. Ir grāmatas, par kurām apraksti tā arī nav uzrakstījušies, aptuveni četrdesmit. Tās visas lasītas 2010. gada martā, aprīlī un maijā. Tas bija brīdis, kad domāju mest blogam mieru un lasīt grāmatas tāpat. Bet brīdis kaut kā pārgāja, un līdz šim šāda noskaņojuma atkārtošanās vairs nav bijusi. Pēdējā laikā blogi par grāmatām ir savairojušies kā sēnes pēc lietus – tas priecē. Bet ko nu te filozofēšu, labāk nedaudz statistikas.
Pirmo grāmatu ieblogoju 02.06.2007, piecsimto 29.05.2012. Gandrīz apaļi pieci gadi ar aptuveni simts grāmatām gadā. Protama lieta, ka mani interesē, cik liela varētu būt piecsimts grāmatu kaudze. Tad nu ņēmu viltīgu aprēķinu metodi ar daudz aptuveniem pieņēmumiem un aprēķināju, ka visas manas izlasītās grāmatas saliekot vienu uz otras sanāktu aptuveni 10.33 metrus augsta kaudze. Tātad vidēji gadā izlasu aptuveni divus metru biezu grāmatu, ja tā var teikt par grāmatām.
Pavisam ir izlasītas 193’212 lapaspuses. Skaits gan var būt mānīgs, jo ne visās ir teksts, un vadījos pēc izdevēju sniegtās informācijas. Visraženākais izlasīto lapaspušu skaita ziņā ir bijis 2011. gads, esmu pievārējis 38249 lapaspuses. Bet visražīgākajā mēnesī esmu izlasījis veselas 5’008 lapaspuses, tas bija pērnā gada janvāris.
Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai izlasītu tādu lērumu ar grāmatām? Nu ātri to izdarīt nevarēs. Katrs, kurš izlasījis vairāk par desmit grāmatām, zinās, ka katra grāmata lasās savādāk. Tā kā ar hronometru savu lasīšanas laiku neuzņēmu, nācās iztikt ar pieņēmumu, ka spēju izlasīt 80 lapaspuses stundā. Tas man tāds normāls ātrums angļu mēlē lasot, krieviski un latviski iet naskāk. Saliekot visu kopā un, veicot aplēses, sanāk, ka esmu lasīšanai patērējis 101 diennakti, jeb 5.5% no pieciem gadiem. Tas ir, dienā lasīšanai tiek veltīta tikai pusotra stunda. Tas ļoti labi korelē ar laiku, ko pavadu vilcienā. Tātad, lai izlasītu daudz grāmatu, nemaz tik daudz laika no dzīves tam nav jāvelta, tikpat cik noskatoties pāris seriālus.
Joprojām dominē grāmatas angļu valodā, tās sastāda 360 no visa izlasītā apjoma, latviski lasītas ir vien 18 grāmatas, krieviski 122. Kādēļ latviski tik maz? Te nu ir vairākas atbildes, latviski populārzinātniskās grāmatas izdod salīdzinoši maz. Tās, kuras izdod es jau angliski, esmu izlasījis labu laiku atpakaļ. Krievu fantasy, kas man ir sirdij tuvs, domājams, latviski neizdos nekad, jo no visa izlasītā diez vai salasīsies desmit, kas mūsu tirgū spētu sevi atpelnīt. Pāri paliek tikai nieka 18 grāmatas latviešu mēlē, tās man iekritušas acīs grāmatu bodē vai arī pārlasīti vecie labie gabali. Es labprāt latviski grāmatas lasītu vairāk, ja vien būtu piedāvājums, kas atbilstu manai gaumei.
Ko es iegūstu sev no šī visa pasākuma, ko sauc par grāmatu lasīšanu? Viennozīmīgi paplašinu savu zināšanu bāzi, paliek arvien mazāk tēmu, par kurām es neko nezinātu un, jo tu vairāk zini, jo vairāk redzi kā lietas, vietas un notikumi mijiedarbojas. Ja labi pārzini vēsturi, tad lasīt kāda noteikta laika posma daiļliteratūru, tu ne tikai izklaidē sevi ar labu tekstu, tu netieši redzi notikumus, kas autoru ietekmējuši viņa kontekstu laikā. Ja esi lasījis, piemēram, par Ceturto krusta karu, tad atklāsi, ka Eko savam “Bodolino” Konstantinopoles sagraušanas ainas ir nokopējis no hronikām. Grūtāks jautājums ir, kādēļ es lasu nepārāk kvalitatīvu krievu fantasy, kurai pats spēju dot maksimums septiņas balles novērtējuma? Es tās saucu par smadzeņu košļenēm, tās ļauj nedaudz relaksēties tāpat kā datorspēles. Jā, viņu pasaules nav pārdomātas, varoņi ir supercilvēki, sižeta noslēgumu var uzminēt pēc pirmajām desmit lapaspusēm, klavieres tiek izstumtas no katra krūma, bet galva atpūšas, ka prieks.
Vispār jau lasīšanā esmu kārtīgs cilvēks, cenšos nelasīt vairākas grāmatas uzreiz. Ja reiz esmu sācis lasīt, tad arī izlasu līdz galam. Te gan man ir limits, ja pirmajās piecdesmit lapaspusēs redzams, ka grāmata ir totāls mēsls un man ir pieejama cita, tad es metu mieru. Visā šajā laikā man tā ir gadījies ar kādām desmit grāmatām. Dažreiz izlasu sliktu grāmatu, lai saprastu cik slikta tā var būt.
Par novērtējumu. Šķiet, ka esmu visai dāsns cilvēks, sliktus vērtējumus 1-5 ir dabūjušas tikai 29 grāmatas. Savukārt maksimālo 10 no 10 – veselas 151. Vispār jau varētu iztikt arī ar piecu baļļu sistēmu, bet desmit, manuprāt, dod iespēju atšķirt labu grāmatu no ļoti labas.
Tas tad arī īsumā viss, ja kāds vēlas iegūt visu datu pirmavotu, tad dodiet ziņu aizsūtīšu ekseli. Lai gan šaubos, ka kādu tas ieinteresēs.