Navigate / search

Atskaite par pirmo pustūkstoti

plaukts

Kas to būtu domājis, ka spēšu rakstīt savas domas par izlasītajām grāmatām veselus piecus gadus. Es pats nebūt nebiju tik optimistisks un uz šādu ilgdzīvošanu pat necerēju. Nav jau tā, ka viss nāca viegli, iesākumā par grāmatu spēju uzrakstīt vien pāris teikumus, un viss likās forši. Tagad apraksti ir kļuvuši garāki, un, cerams, arī labāki. Manus aprakstus gan par recenzijām būtu nosaukt grūti, jo nekautrējos paust savu personīgo viedokli, uzskaitīt visu, kas man patika/nepatika un reizēm vienkārši aplikt autoru. Reizēm viss mans ieraksts par grāmatu ir viens vienīgs spoileris, kas reāli var sagandēt cita cilvēka lasītprieku.

Nav arī tā, ka visus šos piecus gadus būtu izdevies rakstīt bez pārtraukuma. Ir grāmatas, par kurām apraksti tā arī nav uzrakstījušies, aptuveni četrdesmit. Tās visas lasītas 2010. gada martā, aprīlī un maijā. Tas bija brīdis, kad domāju mest blogam mieru un lasīt grāmatas tāpat. Bet brīdis kaut kā pārgāja, un līdz šim šāda noskaņojuma atkārtošanās vairs nav bijusi. Pēdējā laikā blogi par grāmatām ir savairojušies kā sēnes pēc lietus – tas priecē. Bet ko nu te filozofēšu, labāk nedaudz statistikas.

Pirmo grāmatu ieblogoju 02.06.2007, piecsimto 29.05.2012. Gandrīz apaļi pieci gadi ar aptuveni simts grāmatām gadā. Protama lieta, ka mani interesē, cik liela varētu būt piecsimts grāmatu kaudze. Tad nu ņēmu viltīgu aprēķinu metodi ar daudz aptuveniem pieņēmumiem un aprēķināju, ka visas manas izlasītās grāmatas saliekot vienu uz otras sanāktu aptuveni 10.33 metrus augsta kaudze. Tātad vidēji gadā izlasu aptuveni divus metru biezu grāmatu, ja tā var teikt par grāmatām.

Pavisam ir izlasītas 193’212 lapaspuses. Skaits gan var būt mānīgs, jo ne visās ir teksts, un vadījos pēc izdevēju sniegtās informācijas. Visraženākais izlasīto lapaspušu skaita ziņā ir bijis 2011. gads, esmu pievārējis 38249 lapaspuses. Bet visražīgākajā mēnesī esmu izlasījis veselas 5’008 lapaspuses, tas bija pērnā gada janvāris.

Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai izlasītu tādu lērumu ar grāmatām? Nu ātri to izdarīt nevarēs. Katrs, kurš izlasījis vairāk par desmit grāmatām, zinās, ka katra grāmata lasās savādāk. Tā kā ar hronometru savu lasīšanas laiku neuzņēmu, nācās iztikt ar pieņēmumu, ka spēju izlasīt 80 lapaspuses stundā. Tas man tāds normāls ātrums angļu mēlē lasot, krieviski un latviski iet naskāk. Saliekot visu kopā un, veicot aplēses, sanāk, ka esmu lasīšanai patērējis 101 diennakti, jeb 5.5% no pieciem gadiem. Tas ir, dienā lasīšanai tiek veltīta tikai pusotra stunda. Tas ļoti labi korelē ar laiku, ko pavadu vilcienā. Tātad, lai izlasītu daudz grāmatu, nemaz tik daudz laika no dzīves tam nav jāvelta, tikpat cik noskatoties pāris seriālus.

Joprojām dominē grāmatas angļu valodā, tās sastāda 360 no visa izlasītā apjoma, latviski lasītas ir vien 18 grāmatas, krieviski 122. Kādēļ latviski tik maz? Te nu ir vairākas atbildes, latviski populārzinātniskās grāmatas izdod salīdzinoši maz. Tās, kuras izdod es jau angliski, esmu izlasījis labu laiku atpakaļ. Krievu fantasy, kas man ir sirdij tuvs, domājams, latviski neizdos nekad, jo no visa izlasītā diez vai salasīsies desmit, kas mūsu tirgū spētu sevi atpelnīt. Pāri paliek tikai nieka 18 grāmatas latviešu mēlē, tās man iekritušas acīs grāmatu bodē vai arī pārlasīti vecie labie gabali. Es labprāt latviski grāmatas lasītu vairāk, ja vien būtu piedāvājums, kas atbilstu manai gaumei.

Ko es iegūstu sev no šī visa pasākuma, ko sauc par grāmatu lasīšanu? Viennozīmīgi paplašinu savu zināšanu bāzi, paliek arvien mazāk tēmu, par kurām es neko nezinātu un, jo tu vairāk zini, jo vairāk redzi kā lietas, vietas un notikumi mijiedarbojas. Ja labi pārzini vēsturi, tad lasīt kāda noteikta laika posma daiļliteratūru, tu ne tikai izklaidē sevi ar labu tekstu, tu netieši redzi notikumus, kas autoru ietekmējuši viņa kontekstu laikā. Ja esi lasījis, piemēram, par Ceturto krusta karu, tad atklāsi, ka Eko savam “Bodolino” Konstantinopoles sagraušanas ainas ir  nokopējis no hronikām. Grūtāks jautājums ir, kādēļ es lasu nepārāk kvalitatīvu krievu fantasy, kurai pats spēju dot maksimums septiņas balles novērtējuma? Es tās saucu par smadzeņu košļenēm, tās ļauj nedaudz relaksēties tāpat kā datorspēles. Jā, viņu pasaules nav pārdomātas, varoņi ir supercilvēki, sižeta noslēgumu var uzminēt pēc pirmajām desmit lapaspusēm, klavieres tiek izstumtas no katra krūma, bet galva atpūšas, ka prieks.

Vispār jau lasīšanā esmu kārtīgs cilvēks, cenšos nelasīt vairākas grāmatas uzreiz. Ja reiz esmu sācis lasīt, tad arī izlasu līdz galam. Te gan man ir limits, ja pirmajās piecdesmit lapaspusēs redzams, ka grāmata ir totāls mēsls un man ir pieejama cita, tad es metu mieru. Visā šajā laikā man tā ir gadījies ar kādām desmit grāmatām. Dažreiz izlasu sliktu grāmatu, lai saprastu cik slikta tā var būt.

Par novērtējumu. Šķiet, ka esmu visai dāsns cilvēks, sliktus vērtējumus 1-5 ir dabūjušas tikai 29 grāmatas. Savukārt maksimālo 10 no 10 – veselas 151. Vispār jau varētu iztikt arī ar piecu baļļu sistēmu, bet desmit, manuprāt, dod iespēju atšķirt labu grāmatu no ļoti labas.

Tas tad arī īsumā viss, ja kāds vēlas iegūt visu datu pirmavotu, tad dodiet ziņu aizsūtīšu ekseli. Lai gan šaubos, ka kādu tas ieinteresēs.

Railsea by China Miéville

Railsea by China Miéville

Šis nu ir viens no autoriem, kuru atklāju salīdzinoši nesen, pāris gadus atpakaļ tieši lasot blogus, kas veltīti grāmatām. Tagad viņa darbus izlasu gandrīz jau iznākšanas dienā arī ar šo grāmatu nebija savādāk nopirku līdz tā bija pieejama elektroniskā versijā. Grāmata ir veltīta jauniešu auditorijai, bet es nenobijos un ķēros tik klāt.

Kaut kad sen senos laikos uz pasaules kaut kas nogāja greizi. Debesis ir tik piesārņotas, ka kāpšanai kalnos virs mākoņu līnijas nepieciešami skafandri ar gaisa padevi, jūru nav vispār, toties ir sliežu jūra. Neviens vairs neatminas kādēļ, bet visu zināmo pasauli klāj vilciena sliedes. Pa tām, protams, brauc vilcieni. Tie ir gan kurmju mednieku ar harpūnām un gaļas pārstrādes vagoniem, gan armijas ar artilēriju, gan pirāti, gan tirgotāji. Arī Sliežjūra nav nekāda drošā vieta. Ja vilciens avarēs, tad tevi apēdīs kāds no pazemes iedzīvotājiem. Tas varbūt būs parasts kurmjžurku bariņš, iespējams pats milzu kurmis atnāks apskatīties, kāds kustonis rībina zemi neatrazdamies uz sliedēm. Šajā pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet spēcīgākā ir tā ar Konduktoru.

Šeit tad arī dzīvo grāmatas galvenais varonis Sham Yes ap Soorap, vilciena “Medes” ārsta palīgs. Vilciens ir standarta kurmjķērāju vilciens. Vilciena kapteinei, kā jau tas pienākas, ir sava filozofija. Balts ziloņkaula krāsas kurmis. Te par filozofijām sauc kapteiņu apsēstības. Gandrīz katram kapteinim ir kāds lopiņš nodarījis pāri, nokodis roku, sakropļojis seju, un to noķert ir katra kapteiņa dzīves mērķis, un tas nozīmēs arī filozofijas realizāciju. Bet nē, šis nav kārtējais “Mobija Dika”  variants ar apsēstu kapteini un viņa problēmām. Šis ir stāsts par Šamu, puiku, kurš nemaz negrib būt ārsta palīgs, kur nu vēl ārsts. Viņš patiesībā nemaz īsti nezin, kas viņš grib kļūt. Bet viss izmainās, kad Šams avarējušā vilcienā atrod fotoaparāta atmiņas karti, uz kura redzams tikai viens sliežu ceļš. Tagad viņam ir noslēpums, kuru grib uzzināt visi, pirāti, flote un dārgumu meklētāji.

Nenoliedzami šī nav vienīgā unikālā pasaule, kas radusies autora iztēlē, tomēr tās ir tik dažādas, ka rodas jautājums, kad viņam tās izbeigsies? Pagaidām izskatās, ka nekad. Stāstu var lasīt kā labu piedzīvojumu. Var lasīt kā pasaules aprakstu, kurā absurdais tiek pieņemts par patiesību. Var lasīt kā pamācību, kur var novest lielo korporāciju alkatība. Var lasīt kā vienkārši labu grāmatu. Ja kāds pavelkas uz varoņu rakstura un dzīves rūdījuma attīstību, tad šeit šāda lieta ir maz sastopama. Personāži nav neko dziļi vai detalizēti, visu sižetu darbina esošā situācija un emocijas. Toties pasaule ir uzbūvēta izcili, absurdi bet izcili.

Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, kur man šogad nācies lasīt un lieku 10 no 10 ballēm. Cerams, ka reiz tā tiks izdota arī latviešu valodā.

Rally Cry by William R. Forstchen

Rally Cry by William R. Forstchen

Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.

Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.

Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.

Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.

Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.

The Dark Tower III: The Waste Lands by Stephen King

The Waste Lands

Nu ko, turpināju lasīt Tumšā torņa cikla grāmatas, šī ir trešā un, manuprāt, viena no saturiski interesantākajām visa ciklā. Darīju, ko varēju, lai nesanāktu izlasīt viņas visas vienā piegājienā. Lasot vienu autoru visu pēc kārtas, lasītprieks atšālējas, un viss šķiet pliekans. Tā nu pa vidu izlasīju vairākas grāmatas un pieķēros šai.

Rolands turpina savu ceļu uz Torni. Viņam jau ir divi pavadoņi:  Sjūzana un Edijs, ir atlicis atrast tikai pēdējo – puisēnu Džeiku. Džeiks jau reiz ir bijis Rolanda ceļabiedrs, tomēr nonākot situācijā, kur jāizvēlas Tornis vai Džeiks, Rolands jau izvēlējies Torni (tas nu bija tāds īsts Bībeles cienīgs sižeta pavērsiens). Tagad tikai viņiem ir jāatrod durvis, pa kurām var ieiet Džeika pasaulē. Džeiks savukārt no savas puses nepazināti meklē durvis, lai pamestu savu pasauli. Paralēli mēs vairāk uzzinām par Rolanda pasaules vēsturi un artefaktiem, kas to piepilda. Te atrodas staras sargi, kā kiborgs Šardiks, sabrukušas industriālas pilsētas, kurās valda dažādi grupējumi, mākslīgais intelekts, kas sajucis prātā no nebeidzamās notikumu vienveidības. Tas viss piepilda grāmatu ar piedzīvojumiem u, vēsturi un rada tik pilnu pasaules ainu, ka lasītājs to sāk uztvert par realitāti. Tiek izmantoti paradoksi, kas saistīti ar ceļošanu laikā, tas ļauj autoram parādīt, ka Rolands un viņa biedri ir bijuši saistīti savā starpā pirms šī ceļojuma sākuma. Jeb ka-tet kā šo ceļabiedru grupiņu, kuru likteņi ir saistīti.

Rolanda un ceļabiedru raksturiem un pagātnei tiek pievērsta lielāka vērība. Mēs uzzinām viņu motīvus, iekšējos dzinuļus. Atklājas, ka Rolands nemaza nav tāds biorobots bez emocijām, viņš ir vienkārši pragmatisks līdz maksimumam. Bet ir iespējams arī viņu izsist no emocionālā līdzsvara. Džeiks šoreiz vairs netiek pamests likteņa varā un Rolands dara visu, lai viņu izglābtu. Pat ja tas nozīmētu atteikšanos sasniegt Torni.

Kopumā labs lasāmais, kavēja man laiku vilcienā gan Latvijā, gan Šveicē. Pat neskatoties uz faktu, ka esmu lasījis gandrīz visus Kinga darbus, pārlasīt man bija interesanti, visu laiku mēģināju atrast atsauksmes uz agrākiem vai vēlākām autora grāmatām. Šeit galvenais kopsaucējs ir Melnā māja (Black House), māja, kuru visi cenšas nepamanīt, māja, kur realitāte nav īsti tā. Vieta, kur labāk neatrasties, kur ar tevi var notikt kaut kas ļoti, ļoti slikts. Šo Melno māju savā dzīvē ir sastapis Edijs un Džeiks, bet viņa figurē arī citos Kinga darbos. Tad vēl ir Vīrs melnajā, tas kalpo par absolūta antagonista personifikāciju. Viņam ir savi mērķi pārdabiskas spējas, un es viņu pazīstu jau kopš “ The Stand” laikiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patīk zudušu civilizāciju pagrimumu apraksti, tā īsti gan nesapratu, kas Rolanda pasauli iznīcināja, šķiet būs noticis kāds karš, kur izmantoti bioloģiskie ieroči. Grāmatas labākais tēls, protams, Bleins Mono, trakais monoreils. Man gan mūžā ir nācies braukt tikai ar vienu tādu un tiešām nezinu, kā viņš spētu pārvietoties ar virsskaņas ātrumu tik tuvu zemei.

In Pursuit of the Traveling Salesman: Mathematics at the Limits of Computation by William Cook

In Pursuit of the Traveling Salesman

Lasīju te pēdējā laikā klasiku, un nopietni populārzinātniski darbi tika pamesti novārtā. Skaidra lieta, ka ilgi tas tā nevarēja vilkties. Nolēmu pievērsties ceļojošā tirgotāja problēmai (TSP). Par šo problēmu biju domājis jau no bērna kājas pat nezinot, ka gudri vīri tam ir veltījuši daudzus gadus. Ideja ir pavisam vienkārša. Piemēram, tu gribi apceļot visus bijušos Latvijas PSR rajonu centrus, tādi ir veseli piecdesmit deviņi. Tā kā laika tev nav daudz, tad tu vēlies viņus apskatīt veicot pēc iespējas mazāku ceļu gabalu. Tātad viss, kas jāizdara, ir jāatrod īsākais ceļš, lai apmeklētu visus rajonu centrus un atgrieztos starta punktā.

Grāmata ir veltīta tieši šādām problēmām, kā atrast īsāko ceļu starp n punktiem. Viens paņēmiens ir pavisam vienkāršs – ņemam un apskatām visus iespējamos ceļus, sasummējam kopgarumu un beigās izvēlamies īsāko. Nav slikts variants, ja šādu punktu ir, teiksim, 5. Tas mums liktu apskatīt nieka 120 ceļus un dienas laikā mums būtu skaidrs, kur kā braukt. Tomēr 59 ir daudz nopietnāks izaicinājums! Te būtu jāapskata veseli 1.38683119 × 10^80 ceļi. Tas ir diezgan ievērojams daudzums, un kļūst skaidrs, ka ar vienkāršu ceļu pārlasi nekāda aršana nebūs.

Šajā grāmatā autors ir apkopojis populārākos algoritmus, kas ļauj TSP problēmu atrisināt efektīvāk, lai gan negarantē optimālo rezultātu. Te ir gan lineārā algebra, gan dažādi viltīgi paņēmieni, kas palīdz problēmu atrisināt to darot pa daļām. Ir pat paņēmieni, kurus gan es vairāk sauktu par izmisuma soļiem, testēt cik labi pērtiķis spēj uzlasīt izmētātu barību, vai testējot cilvēka spējas atrast optimālu risinājumu, savienojot ar zīmuli punktiņus. Cilvēks kopumā ir diezgan spējīgs TSP problēmu risinātājs, parasts cilvēks iekļaujas ceļā, kas vidēji par optimālo maršrutu ir tikai ~25% lielāks.

Galvenais uzdevums joprojām ir, atrast algoritmu, kas spētu atrast optimālo ceļu ātrāk nekā pilnīga pārlase, vai arī pierādīt, ka šāds universāls algoritms neeksistē. Vēl varētu rasties jautājums par šīs problēmas praktisko pielietojumu tautsaimniecībā. Pirmais un būtiskākais ir loģistikas ceļu sakārtošana, optimālais ceļš palīdz atrast lētāko kravus sūtīšanas, piegādes maršrutu. Otra populāra lieta ir iespiedplašu ražošana, tas palīdz samazināt izmaksas līdz pat trīsdesmit procentiem.

Ja nu kādam ir uznākusi luste dot savu ieguldījumu šīs problēmas risinājumā var iesākumā apskatīt šo rīku. Tas savulaik ir devis diezgan lielu ieguldījumu TSP problēmu risināšanā un Latvijas PSR rajonu centru problēmu atkodīs visai viegli. Ja paveiksies, tad, iespējams, pierādīsi, ka N=NP, jeb tautas vārdiem runājot, pierādīsi, ka jebkuru problēmu, kuras atrisinājuma pareizību var ātri pārbaudīt ar datoru, var arī ātri atrisināt ar to. Clay Matemātikas institūts par šī apgalvojuma pierādījumu ir gatavi maksāt veselu miljonu dolārus.

Grāmatas sākums, kur rakstīts par problēmas vēsturi un agrīnajām risināšanas metodēm, lasījās tīri labi. Tomēr, tiekot līdz nodaļām, kur manas matemātikas zināšanas vairs nebija tik labas, lasīšana kļuva grūtāka un varētu pat teikt neinteresantāka. Nē, algoritmi mani vienmēr ir aizrāvuši, tomēr te ar matemātiku jābūt ļoti lielos draugos, pamatus jau it kā saproti, bet par pilnīgu izpratni gan es nevarētu runāt. Ja nepatīk matemātika, tad interesanti būs lasīt kādas četras grāmatas nodaļas. Kopumā lieku 8 no 10 ballēm.

Simts vientulības gadu by Gabriels Garsija Markess

Simts vientulības gadu

Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.

The Dark Tower II: The Drawing of the Three by Stephen King

The Drawing of the Three by Stephen King

Šī ir Tumšā torņa cikla otrā grāmata. Ilgi domāju, kā man viņas lasīt – reizi nedēļā, mēnesī vai pēc kārtas. Nolēmu, ka lasīšu vienu no šī cikla un tad vienu citu. Tagad gan izskatās, ka būšu atkāpies no saviem principiem. Nespēju atrast nevienu grāmatu, kas mani pārliecinātu, ka ir labāka. Tā nu patlaban jau lasu trešo šī cikla grāmatu.

Šajā grāmatā, kā jau tas fantasy žanrā pieņemts, Rolands komplektē jauno strēlnieku komandu. Viņa vecie draugi ir gājuši bojā, bet bez labas komandas Tumšo Torni nesasniegt. Lai dzīve būtu grūtāka, grāmatas sākumā Rolandam uzbrūk gaļēdāji krabji, nokniebj pāris labās rokas pirkstus. Ideja, kā tiek savākti topošie strēlnieki, ir visai interesanta. Viņi atrodami aiz durvīm, sākumā Rolands ir informēts tikai par to, ka tie ir trīs, Cietumnieks, Lēdija un Nāve. Arī mēs to zinām, jo lasījām par to pirmajā grāmatā. Cietumnieks nav tāds fiziski, viņa cietums ir heroīns. Lēdija izrādās melnādaina invalīde ratiņkrēslā, bet Nāve vīrs, kam patīk citus pagrūst.

Arī šajā grāmatā mēs neko vairāk par Torni neuzzinām. Tas tiek pieminēts tikai kā galamērķis, kuru Rolands piedāvā saviem ceļabiedriem. Piesaukta Roze, bet nekas vairāk, tas arī nevienam, izņemot Rolandu, nav īpaši aktuāli. Kāds grib atpakaļ savā pasaulē, cits vienkārši novākt visus baltos.

Tāpat savdabīga ir pārvietošanās starp Rolanda pasauli un mūsu realitāti, tas notiek ar vienkāršu durvju palīdzību. Kad lasīju pirmo reizi, šķita, ka tas ir okei, tomēr tagad mani viņas tracina. Domāju, kas tad Kings nevarēja kaut ko jēdzīgāku izdomāt. Nē, viņš ņem un ieliek durvis pludmales vidū, kas ved uz Ņujorku un tā trīs reizes pēc kārtas. Šajā stāstā dominē tikai divi apkārtējās vides veidi – pludmale un Ņujorka.

Pozitīvi ir jaunie personāži, par viņiem ir vairāk informācijas nekā par Rolandu. Te var uzzināt par viņu dzīves pagrieziena punktiem, viņu raksturiem un spēju tikt pāri savām vājībām. Kādā veidā viņi ir izvēlēti par Rolanda nākamajiem ceļabiedriem, grāmata atbildi nesniedz. Arī Rolands ir pragmatisks un ar sīkumiem neaizraujas, ja tavs mērķis un liktenis sakrīt ar citu cilvēku likteņiem, tad pasaule atradīs veidu kā savest visus kopā, un par tādiem sīkumiem kā un kāpēc nav jāuztraucas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Joprojām jūtamas ievada pazīmes, nekā ļoti konkrēta, pasaule vēl tiek veidota un nav arī nekādas pārklāšanās ar citiem Kinga darbiem. Rolands joprojām atgādina biorobotu, kura mērķis ir sasniegt Torni, bet kādēļ man no šīs grāmatas vēl nekļuva skaidrs.

Lost on Planet China: The Strange and True Story of One Man’s Attempt to Understand the World’s Most Mystifying Nation or How He Became Comfortable Eating Live Squid by J. Maarten Troost

Lost on Planet China

Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu  ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.

Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.

Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.

Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.

Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi  tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.

Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.