Nu ko, turpināju lasīt Tumšā torņa cikla grāmatas, šī ir trešā un, manuprāt, viena no saturiski interesantākajām visa ciklā. Darīju, ko varēju, lai nesanāktu izlasīt viņas visas vienā piegājienā. Lasot vienu autoru visu pēc kārtas, lasītprieks atšālējas, un viss šķiet pliekans. Tā nu pa vidu izlasīju vairākas grāmatas un pieķēros šai.

Rolands turpina savu ceļu uz Torni. Viņam jau ir divi pavadoņi:  Sjūzana un Edijs, ir atlicis atrast tikai pēdējo – puisēnu Džeiku. Džeiks jau reiz ir bijis Rolanda ceļabiedrs, tomēr nonākot situācijā, kur jāizvēlas Tornis vai Džeiks, Rolands jau izvēlējies Torni (tas nu bija tāds īsts Bībeles cienīgs sižeta pavērsiens). Tagad tikai viņiem ir jāatrod durvis, pa kurām var ieiet Džeika pasaulē. Džeiks savukārt no savas puses nepazināti meklē durvis, lai pamestu savu pasauli. Paralēli mēs vairāk uzzinām par Rolanda pasaules vēsturi un artefaktiem, kas to piepilda. Te atrodas staras sargi, kā kiborgs Šardiks, sabrukušas industriālas pilsētas, kurās valda dažādi grupējumi, mākslīgais intelekts, kas sajucis prātā no nebeidzamās notikumu vienveidības. Tas viss piepilda grāmatu ar piedzīvojumiem u, vēsturi un rada tik pilnu pasaules ainu, ka lasītājs to sāk uztvert par realitāti. Tiek izmantoti paradoksi, kas saistīti ar ceļošanu laikā, tas ļauj autoram parādīt, ka Rolands un viņa biedri ir bijuši saistīti savā starpā pirms šī ceļojuma sākuma. Jeb ka-tet kā šo ceļabiedru grupiņu, kuru likteņi ir saistīti.

Rolanda un ceļabiedru raksturiem un pagātnei tiek pievērsta lielāka vērība. Mēs uzzinām viņu motīvus, iekšējos dzinuļus. Atklājas, ka Rolands nemaza nav tāds biorobots bez emocijām, viņš ir vienkārši pragmatisks līdz maksimumam. Bet ir iespējams arī viņu izsist no emocionālā līdzsvara. Džeiks šoreiz vairs netiek pamests likteņa varā un Rolands dara visu, lai viņu izglābtu. Pat ja tas nozīmētu atteikšanos sasniegt Torni.

Kopumā labs lasāmais, kavēja man laiku vilcienā gan Latvijā, gan Šveicē. Pat neskatoties uz faktu, ka esmu lasījis gandrīz visus Kinga darbus, pārlasīt man bija interesanti, visu laiku mēģināju atrast atsauksmes uz agrākiem vai vēlākām autora grāmatām. Šeit galvenais kopsaucējs ir Melnā māja (Black House), māja, kuru visi cenšas nepamanīt, māja, kur realitāte nav īsti tā. Vieta, kur labāk neatrasties, kur ar tevi var notikt kaut kas ļoti, ļoti slikts. Šo Melno māju savā dzīvē ir sastapis Edijs un Džeiks, bet viņa figurē arī citos Kinga darbos. Tad vēl ir Vīrs melnajā, tas kalpo par absolūta antagonista personifikāciju. Viņam ir savi mērķi pārdabiskas spējas, un es viņu pazīstu jau kopš “ The Stand” laikiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patīk zudušu civilizāciju pagrimumu apraksti, tā īsti gan nesapratu, kas Rolanda pasauli iznīcināja, šķiet būs noticis kāds karš, kur izmantoti bioloģiskie ieroči. Grāmatas labākais tēls, protams, Bleins Mono, trakais monoreils. Man gan mūžā ir nācies braukt tikai ar vienu tādu un tiešām nezinu, kā viņš spētu pārvietoties ar virsskaņas ātrumu tik tuvu zemei.