Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.

Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.

Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.

Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.

Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.