Navigate / search

Moonwalking with Einstein: The Art and Science of Remembering Everything by Joshua Foer

Moonwalking with Einstein

Jāsaka uzreiz, šajā grāmatā Einšteins tiek pieminēts tikai nosaukumā. Tas, šķiet, izklausās trendīgāk. Einšteins tak bija ģēnijs, tātad grāmata par ģēnijiem – super. Ja godīgi, man ilgu laiku nebija ne jausmas, par ko šī grāmata vispār ir. Bet tad vienā intervijā izlasīju, ka ASV atmiņas čempionāts šogad, iespējams, būšot īpaši nīgrs, jo daudzi cilvēki būs lasījuši šo grāmatu.

Grāmatas autors reiz bija aizbraucis uz šo atmiņas čempionātu, tāpat intereses pēc, lai apskatītos kādi izskatās cilvēki ar labākajām atmiņām, un uzrakstītu par tiem kādu rakstiņu. Čempionātu viņš apmeklēja, sapazinās ar atmiņas čempioniem un sekoja nākamais jautājums, kā sasniegt šādus rezultātus. Piemēram, iegaumēt 50 000 pi ciparus aiz komata, vai trīspadsmit kāršu kavas stundas laikā. Izrādījās, ka nekā pārdabiska te nav, tikai smags darbs un uzcītība. Rezultātā autors gadu veltīja savas atmiņas trenēšanai, un nākamajā gadā jau piedalījās ASV čempionātā. Pašam par brīnumu autors uzvarēja. Lai visa pieredze neietu zudumā, autors sarakstīja grāmatu par saviem treniņiem un atmiņu vispār.

Senos laikos, kad vēl nebija izdomātās iespiedmašīnas, un papīrs bija dārgs, tad cilvēkiem bija lielākā daļa no savām zinībām jātur galvā. Tad nevarēji uzgūglēt vai apskatīties grāmatā. Grāmatas, iespējams, nokāva cilvēka vēlmi mācīties atcerēties. Bet kādreiz tā bija māksla, noskaitīt no galvas Iliādu vai runu Romas Senātā. Labs pilsētas vadītāja atspaids bija cilvēku pazīšana pēc sejas, tas cēla popularitāti un ļāva visiem justies pazīstamiem. Arī zinības tika nodotas mutvārdu formā no galvas. Daļa pergamentu pārrakstītāju pārrakstot grāmatas ne tikai veica kopēšanas darbu, viņi mācījās atcerēties visu, ko izlasījuši. Iespējams, tā bija vienīgā grāmata, ko viņi savā dzīvē būs lasījuši. Tad atnāca iespiedmašīnas, un atmiņa kļuva ne tik vajadzīga, mūsdienās internets to vispār lielākoties ir noreducējis uz iegūglēšanu jeb tā saukto ārējo atmiņu. Tagad cilvēki, kas spēj atcerēties vairāk kā septiņus skaitļus vienā piegājienā, tiek uzskatīti par brīnumbērniem.

Viss augstākminētais atrodams šajā grāmatā, tāpat kā vēl vesela kaudze ar interesantiem vēstures faktiem, intervijām ar atmiņas čempioniem, cilvēkiem ar interesantiem atmiņas defektiem. Piemēram, cilvēks, kurš spēj atcerēties tikai tekošo brīdi. Bet nu tagad kā kļūt par nepārspējamas atmiņas īpašnieku. Iegaumēšanā vienkārši vajag vizualizēt iegaumējamos datus, un tad salikt viņus secībā, teiksim, savā mājā, darbavietā. Cilvēkiem vieglāk ir atcerēties telpas un lietu savstarpējo izvietojumu, kontekstu nekā kaut kādas abstraktas lietas. Šī metode ļoti labi palīdz atcerēties garas skaitļu rindas un sarakstus. Treniņi ir nepieciešami tikai lai uzlabotu iegaumēšanas ātrumu. Parasti jau cilvēks kaut ko atcerēšanās vērtu iekaļ sev galvā ar daudzkārtēju atkārtošanu. Gadās, ka piemēram dažādu paroļu ievadīšana notiek tīri automātiski bez aizdomāšanās. Tomēr šāda metode negarantē ilgstošu atcerēšanos.

Patikās arī atsaukšanās uz grāmatu “Maza grāmata par lielu atmiņu”, par kādu N., kurš ikdienā būdams žurnālists, pat nebija iedomājies, ka viņš ir savādāks. Proti, viņš spēja atcerēties pilnīgi visus notikumus, kas vien ir bijuši. To es lasīju bērnībā, un uz mani tā atstāja dziļu iespaidu. Grāmatā tiek arī apgāzts mīts par cilvēkiem un fotogrāfisko atmiņu, neviens pētījums neko tādu nekad nav spējis atklāt. Tas gan žēl, reizēm sesijā mācoties man tā  gribējās, lai man tāda būtu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jauka izklaidējoša grāmata par atmiņu. Iesaku lasīt visiem.

Mani visvairāk aizķēra grāmatu degradējošā ietekme uz atmiņu, un nodaļu par intensīvu un ekstensīvu lasīšanu. Nav jau ko liegties, ka arī es grāmatas vairāk lasu ekstensīvi nekā intensīvi. Un iemesls, kādēļ pastāv šis blogs, ir ekstensivitātes ierobežošanai. Izrādās, ka vislabākais veids kā sakārtot domas par izlasīto grāmatu, nepārlasot to desmitiem reižu, ir uzrakstīt pāris rindkopās par galveno, ko esi izlasījis. Tas ļaus tev pēc pāris gadiem atcerēties, ko tu esi lasījis un ko ne, bet tekstā ietvertie vārdi tev atsauks atmiņā izlasīto.

Pavasarī pa Šveici I

17. Maijs

Šogad esam nolēmuši izbraukt vienu mazu līkumiņu pa Šveici. Nav jau tā, ka Šveicē nebūtu būts, bet tā kā valsts ir visai paliela, tad visi stūri vēl nav apskatīti. Kā jau ierasts, galvenais transports, kas tiks izmantots ceļā, ir vilciens. Tas sanāk lētāk kā mašīnas noma un redzēt ar var daudz vairāk. Tā kā tagad Swiss saver pass ir divi par vienu cenu, tad viss pasākums sanāks divreiz lētāks. Šveicē gan ir pāris ne tik iepriecinošas lietas – viesnīcas ir salīdzinoši dārgas un diezgan augstais Šveices franka kurss.

Mūsu pirmais uzdevums ir nokļūt no Rīgas līdz Cīrihei. Lidojums paiet diezgan vienmuļi, vienīgais prieks ir par to, ka sēžam pie avārijas izejas, un kājām vietas ir pietiekoši. Es palasu grāmatu, izlasu Air baltic žurnālu. Forša fīča ir tā, ka ēdamo vari iepriekš pasūtīt airbaltika mājas lapā, tur izvēle lielāka un atnes ar uzreiz, kā sākas apkalpošana. Neteikšu jau, ka kaut kas baigi garšīgs un izcils bet ieēst varēja. Interesanta bija arī nolaišanās Cīrihē, neteikšu, ka ekstrēmākā manā mūžā, ne tuvu tam. Tomēr bija interesanti pavērot, kā lidmašīnu sānvējā nēsā, un piezemēšanās ar vairāk atgādināja nokrišanu no krēsla. Patīkams pārsteigums, pasažieri pēc nosēšanās neaplaudē, lai gan piloti mūs atgādājuši uz lidostu veselas divdesmit minūtes ātrāk. Pirmo reizi izdzirdu paziņojumu, kas lūdz ieslēgt mobilos telefonus un par ierašanos informēt sagaidītājus.

Izkāpuši no lidmašīnas un tikuši līdz lidostai, sākam meklēt dzelzceļa staciju. Vispār jau atrast nemaz nav grūti, vadies pēc zīmēm un klāt būsi. Ieejam arī vietējā kioskā un pa nesamērīgi dārgu cenu nopērkam pudeli kolas un ābolu sulu. Stacijā nopērkam Swiss pass uz četrām dienam, kas mums ļaus neierobežoti pārvietoties ar Šveices virszemes transportu par nieka 220 frankiem diviem cilvēkiem.

Andorra

Šodienas plānā mums ir apmeklēt Lihtenšteinu. Tā ir mana ideja, un es to daru tikai ķeksīša pēc. Manā kontā no Eiropas pundurvalstīm ir tikai Andora un Monako. Lai tur nokļūtu, mēs no Cīrihes dodamies uz Sargans pilsētiņu, tur meklējam 12. autobusu, kas mūs nepilnas pusstundas laikā līdz tai Lihtenšteinai aizvedīs. Izskatā, ka bez Vaducas te ir vēl pāris ciemi, kuriem visiem autobuss mūs izved cauri. Iespējams, ka šī arī ir vienīgā valsts, kurā esmu apmeklējis visus ciematus. Vaducā izkāpjam pie pasta un domājam, ko nu darīt. Nolemjam doties uz centru un tur kādā suvenīru bodē atrast magnētiņu ar Lihtenšteinas simboliku, tas jāaizved mātei, jo viņa tādus krāj.

Lihtenšteina

Bodīti atrodam visai naski, galvenais bizness te gan ir pastmarku tirgošana, un pāris cilvēki tās arī pērk. Pati Vaduca ir tipisks tūrismam veltīts miests ar pāris ēstuvēm un smuku rātslaukumu. Uz pilsētiņu no kalna kores nolūkojas pils, kurā noteikti dzīvo Lihtenšteinas patiesais īpašnieks. Rātslaukums ir izlikts ar dzelteniem ķieģeļiem kā ar bruģakmeņiem. Pie mums tādus ķieģeļus izmanto skursteņu celšanai, bet Lihtenšteinā liek uz zemes. Varbūt lai parādītu, ka ar viņu ienākumiem uz vienu cilvēku viņi varētu visu savu valstiņu ar ķieģeļiem izlikt.

Tūristi te tiek atvesti ar autobusiem un palaisti savā vaļā. Redzam, ka neviens īsti nezina, ko te darīt. Pastmarku muzeju neviens nešturmē, pieiet apskatās, kas tas ir un dodas prom, tāpat ar vietējo novadpētniecības muzeju, neviens iekšā neiet. Šķiet, ka visi te atbraukuši ar tādu pašu mērķi kā es – pēc ķeksīša. Pie galvenā laukuma apskatāmas pāris skulptūras, no metāla veidoti suņi, abstrakti dzelzs locījumi un cita augstā māksla. Cilvēki tos pieklājības pēc pafotografē, padrūzmējas un tad dodas prom. Ir vēl iespēja paēst ceļmalas krodziņos, bet mums tam nav laika, dodamies vien atpakaļ uz autobusu pieturu. Pārmaiņas pēc šoreiz braucam uz Buchs staciju un tad dodamies uz Bad Ragaz.

Bad ragatz 2

Bad Ragaz izsenis ir slavena ar saviem termālo ūdeņu avotiem. Mums plāniņš ir apmeklēt Tamina Therme peldētavu. Bet no sākuma mums ir jāatrod hotelis, kurā veikta rezervācija. Te nu lieti noder mobilajā telefonā iebūvētā navigācijas sistēma. Lai gan patiesībā tai pilsētā ir tikai pāris ielas un būtu jābūt diezgan stulbam, lai neatrastu viesnīcu tāpat. Uzreiz ir redzams, ka pilsētas vēsture ir saistīta ar ūdeņiem. Uz ielām ir izstādītas santehnikai veltītas instalācijas. Tās sevī ietver dažādas sildīšanas sekciju elementus, vannas uz koka platformām, ūdenskrānus un instalācijas no koka bluķiem. Koka skulptūru paveids te nav tik detalizēts kā Tērvetes dabas parkā. Te dominē ar pāris cirvja cirtieniem bluķim piešķirta cilvēka forma un spilgts krāsojums.

Bad ragatz 4

Mūsu viesnīca ir Essos hotel quelle, tāda maza viesnīciņa ar laipnu apkalpošanu un brīvu Wifi internetu, kas diemžēl strādā tikai pusstundu un tad nobeidzas, lai vairs nepaceltos. Varētu jau iet trobelēt saimnieci, bet galu galā esmu tak atvaļinājumā. Pārģērbjamies un dodamies uz vietējo baseinu ar akvaparka elementiem. Tā nav mana ideja, jo man liekas dīvaini doties uz akvaparku Šveicē, ja nevīžoju aizvilkties uz to pašu Līvu akvaparku, kas ir salīdzinoši netālu no mājām. Neskatoties uz mazo pilsēteli, akvaparku mums atrast uzreiz neizdodas. Iesākumā mūsu uzmanību novirza kāds milzīgs hoteļa dārzs. Te arī dominē metāla skulptūras.  Man jau vislabāk patīk pulēti metāla bruņrupuči, jo bruņrupuči tak satur zemi kopā. Pēc desmit minūšu patstāvīgas meklēšanas beidzot sākam skatīties uz zīmēm un līdz ūdens procedūrām tiekam.

Bad ragatz 3

Dabūjam savas rokassprādzītes, tiekam noinstruēti un dodamies iekšā. Nekā diža te nav -Jūrmals Hotel Spa viennozīmīgi ir labāks. Pāris burbuļvannas, baseiniņš iekšā un baseiniņš ārā, pāris pirtis. Pēc pirmās stundas man jau tas pasākums ir apnicis. Bet nekas – varonīgi noturos vēl pusstundu un tad dodos ārā. Pablandāmies vēl pa pilsēteli un ejam ēst. Kā ēstūzis mums ir izvēlēta vietējā kebabnīca. Izskatās, ka tas ir kāda austrumnieku pāra ģimenes uzņēmums. Neteiktu, ka ļoti tīrīgs, bet ēdiena porcijas lielas un pats ēdamais garšīgs. Pieēdos pamatīgi un un dodos uz viesnīcu.

Bad ragatz 1

Pa ceļam vēl aplūkoju vietējo apmetēju mākslas darbus. Te ir populāri māju ne tikai apmest un nokrāsot, bet vēl apmetumā ieskrāpēt kādu bildi. Bildē pārsvarā dominē dažādi ornamenti. Daži uzņēmīgākie cenšas uz stūriem iegrebt arī pa plikam sievišķim. Šķiet, ka galvenais uzsvars tiek likts uz krūtīm, tās ir viegli identificējamas, galva parasti ir kaut kāds ovāls un kājas ja ir tad vairāk atgādina nāru ar divām astēm.

Viesnīcā noskatos, kā Zviedri dabū pa asti, nedaudz pastrādāju un dodos gulēt.

Velokāpiens Muztagatā. Turpināt Būt Pašam Sev. 7546 metru augstumā ar divriteni by Bruno Šulcs

Velokāpiens Muztagatā

Nav jau tā, ka es ikdienā lasītu grāmatas par alpīnismu un kalnā kāpējiem. Tas man gadās šad tad, reizi gadā. Patīk jau palasīties par cilvēkiem, kuri ikdienā dara lietas, kuras man prātā neienāktu. Nē, kalni man patīk, es tajos labprāt pastaigājos, bet lai speciāli raustos augšā kādā virsotnē, tas nav priekš manis. Šomēnes biju ieplānojis pievērsties latviešu autoriem, bet kaut kā grūti man gāja ar to autoru atrašanu. Tādēļ vakar iegājis grāmatu bodē, nospriedu, ka ar kaut ko jau cilvēkam ir jāsāk, un nopirku šo grāmatu.

Lai Bruno man piedod, bet pirms viņa grāmatas iznākšanas par viņu un viņa veikumu neko dzirdējis nebiju. Bet tas jau nesamazina notikuma nozīmīgumu, tikai man parāda, ka vēl ir daudz lietas, par kurām neko nezinu. Kā rakstīts uz vāka, Bruno Šulcs ir inženieris-konstruktors, kas aizraujas ar specializētu divriteņu konstruēšanu. Grāmata veltīta viņa hobijam, kas jau ir daudz specifiskāks. Proti, uzkāpt kalna galā ar velosipēdu uz muguras un tad no virsotnes kādu gabalu pabraukt lejā. Varētu jau šķist, kas tur liels – met ričuku plecos un steberē tik augšā, bet tik vienkārši tas viss tomēr nav un, lai saprastu kādēļ, būtu vērts izlasīt šo grāmatu.

Kas man patika autora stāstījumā? Tas, ka tur viss tika aprakstīts bez izpušķojumiem un nevajadzīgas liekvārdības. Cilvēks ir uzrakstījis visu, ko piedzīvojis, manuprāt, godīgi. Prieks, ka ir aprakstīti visi pieci mēģinājumi nevis tikai tas, kas izdevās. Tas parāda visu ceļu uz autora mērķi, gan priekus, gan vilšanās brīžus. Parāda to, ka pasaulē vēl joprojām ir vietas, kur ne viss ir atkarīgs no cilvēkiem un viņu tehnoloģijām, kurās vēl ir jābūt nedaudz veiksmei.  Interesanti aprakstīts arī autora pieredzes krāšanas process, sākot no labākā ceļa izvēlei, lai tiktu līdz kalnam, kalna iepazīšana un paša braucamā evolūcija. Skaidra lieta, ka braucamais nevar būt smags, jo jānes tak kalnā, tomēr te jāatrod līdzsvars starp vieglumu un lietojamību. Nedaudz fascinēja autora īpašība, šad tad pāris vajadzīgas lietas aizmirst mājās, reiz velosipēda pumpis, citreiz daļa no ekipējuma vai pat GPS iekārta, bet, kā redzams, tas viņam nebūt netraucēja savus mērķus sasniegt.

Nenoliedzami patika autora spēja iet un piepildīt savu mērķi. Cik var noprast, viņš nebūt nav nekāds miljonārs, kas nezina, kur tērēt savu kabatas naudu un reizi gadā uzrīko ekspedīciju. Viņam aiz muguras nestāvēja arī nekādi megasponsori, kas visu aprīkojumu iepakotu konteineros nogādātu kalna pakājē, saslietu bāzes nometnes maršrutā, iedotu rokās ričuku, sak nes kalnā. Autoram ir nācis gan meklēt finansējumu, sisties ar ceļojuma grūtībām un ekipējuma trūkumu. Tādēļ patiess prieks, ka mums Latvijā ir tādi cilvēki, kas ko šādu var izveikt ar paša iniciatīvu un uzņēmību. Te var atrast video, ko autors nofilmējis sava kāpiena laikā.

Grāmatai 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā, no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Būtu labi, ja autors atrastu iespēju izdot savu grāmatu ārzemēs, jo tur grāmatas kļūst populārās arī rakstot par daudz knapākiem sasniegumiem. Grāmatas autoram vēlu veiksmi turpmākajos viņa ceļojumos un piedzīvojumos. Pats izlasīšu viņa iepriekšējo grāmatu par piedzīvojumiem Elbrusā. Žēl tikai, ka viņa rekords tā arī netika atzīts Ginesa rekordu grāmatā, neskatoties uz iesniegtajiem pierādījumiem. Te nu ir jāpiekrīt autora teiktajam, ka mēs nekad nevarēsim zināt vai cilvēks, kurš apgalvo, ka veicis kāpienu vienatnē, ir sasniedzis virsotni vai nav. Pasaulē jau ir bijuši daudzi skandāli par šo tēmu. Piemēram, pirmais Ziemeļpola sasniedzējs Robert Peary, visticamāk tam pat tuvumā nav bijis, lai gan joprojām tiek atzīts par pirmo.

Tubes: A Journey to the Center of the Internet by Andrew Blum

Tubes

Biju nobraucis atvaļinājumā, un ko gan citu tur varētu lasīt, ja ne grāmatu par Internetiem. Neteikšu, ka gaidīju no grāmatas kādas atklāsmes, domājams, ka katrs cilvēks zina, kā strādā internets, šo to par interneta vēsturi un to kur atrodas datu apmaiņas centri. Tomēr autors tika rekomendēts kā aizraujošs stāstnieks, ķēros vien klāt viņa darba.

Jau pašā sākumā lasītājam tiek pavēstīts, ka te netiks rakstīts par aplikācijām un to internetu, kuru mēs ikdienā redzam savā datora ekrānā. Autors ar internetu saprot dzelžus un aparātus, kas nodrošina visu šo programmu darbību. Stāstīts tiek par datu apmaiņas centriem, optiskajiem kabeļiem, maršrutētājiem un datu glabātuvēm. Autoru interesē tādas lietas kā, kur fiziski iet interneta kabeļi, kur patiesībā atrodas viņa google vēsture, kā izskatās facebook datu glabātuve, kā izskatās kabeļu savienojumi un daudzas citas lietas. Lai to visu noskaidrotu, viņš ir apbēris daudzus cilvēku, kuri tieši nodrošina interneta nepārtrauktu darbību ar simtiem jautājumu. Labi, ka viņš nav noskopojies un izstāsta savas atbildes arī mums.

Grāmata tiešām lasās vienā piegājienā, izrādās interneta lēnuma galvenais vaininieks ir maršrutētājs jeb tautā saukts rūteris. Lai cik tas nebūtu izcils, datu plūsmu tajā var salīdzināt ar situāciju, kurā tu piecās minūtēs aizej uz pastu un tad septiņas dienas sēdi rindā, lai paveiktu savu darāmo. Rūteri gan gadu no gada tiek uzlaboti, bet visam ir savs limits. Diezgan smaki tiek apstāstīts iemesls, kas liek dažām interneta lapām atvērties ātri, bet citām lēni. Viss ir atkarīgs, cik citiem tīkliem tavs interneta provaideris ir pa tiešo pievienojies. Jo tālāka saite, sakari bremzīgāki. Tiek aprakstīts arī tas, kā šo tīklu savienojums izskatās dabā fiziski nevis kaut kur abstraktā mākonī, tie ir vadu mudžekļi un savstarpēji savienoti maršrutētāji.

Interesanta bija pati pirmā nodaļa, kurā tika paskatīts process kā tiek sastādītas tā saucamās interneta kartes, kuras katrs gribētājs pa pāris tūkstošiem var nopirkt smuki iespiestas un izkārt savā ofisā. Tas arī patiesībā bija galvenais iemesls, kādēļ vispār sāku šo grāmatu lasīt. Autoram piemīt talants aprakstīt apmeklētās vietas, sākot no skaļām serveru telpām un vietām, kur optiskie kabeļi pienāk pie rūteriem. Un beidzot ar Google datu centru, kur viņš nemaz tālāk par autostāvvietu lāgā netiek.

Protams, autoram rodas jautājums, vai mūsu terorisma laikmetā maz ir prāta darbs aprakstīt vietas, kur reāli atrodas interneta infrastruktūra? To viņš uzdod arī sastaptajiem speciālistiem. Kopējais secinājums ir, ka visa informācija par internetu jau tāpat ir atrodama internetā un ka pat pāris datu apmaiņas centru uzlaišana gaisā nekādu nopietno skādi tam nodarīt nevarēs, jo tā lieta tomēr ir diezgan decentralizēta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Autora blogs atrodams šeit.

Every Living Thing: Man’s Obsessive Quest to Catalog Life, from Nanobacteria to New Monkeys by Rob Dunn

Every Living Thing by Rob Dunn

Nu ko te lai vēl pasaka, grāmatas nosaukums izteic praktiski visu. Par to tad te arī ir sarakstīts, par cilvēku centieniem atkārtot veco labo Ādama triku un katram radījumam iedot savu vārdu. Tikai mūsdienās zinātnieki atšķirībā no Lineja ir aptvēruši, ka šis pasākums nav īsti reāls, un labi būtu, ja izdotos dot vārdu vismaz zināmajiem daudzšūnu organismiem.

Agrākos laikos gan cilvēki ar tādu samierināšanos nebija slaveni. Linejs pats bija nolēmis dot vārdus visām sugām uz pasaules, izmantojot savu sistēmu. Tad tika atklāta mikropasaule, kur vienā ūdens pilienā sastopamo mikroorganismu sugu skaits varēja pārsniegt standarta, Zviedrijas pļavā atrodamo puķu sugu skaitu un cilvēki sāka aptvert, ka šis pasākums, maigi izsakoties, nav īsti reāls.

Taksonomisti nemaz nav tik daudz uz šīs pasaules, un ja tevi interesē teiksim ērcītes, kas dzīvo uz skudrām, esi drošs: darbs tur pietiks visam tavam mūžam klasificējot un nosaucot tās vārdā.

Autors daļu grāmatas velta tam, lai parādītu kā laiku pa laikam tiek atklātas jaunas vietas, kur dzīvo jauni organismi. Agrāk tika uzskatīts, ka jūrā pēc pārsimts metriem nekāda dzīvība nav atrodama, tikai pliki akmeņi. Tagad ir skaidrs, ka jūra ir ne tikai pilna ar dzīviem organismiem, bet arī tas, ka tie dzīvo arī zemūdens vulkānu tuvumā. Vietās, kuras agrāk tika uzskatītas par dzīvībai nepiemērotām. Vēl trakāk, mikrobi, izskatās, dzīvo arī Zemes garozā vismaz tik dziļi, cik dziļi mums tajā ir izdevies ieurbties un iegūt paraugus.

Tiek nedaudz paspekulēts arī par iespējamo dzīvību uz citām planētām, kāda tā varētu būt un uz cik daudzām no tām. Vesela nodaļa veltīta slavenajam Marsa meteorītam. Smalki tiek aprakstīta diskusija par to, cik mazam ir jābūt organismam, lai to vēl uzskatītu par dzīvu. Cik kompakta tā var būt, lai pati vēl spētu replicēties, bez citu palīdzības.

Ja vēlies nelielu apdeitu par to, cik tālu zinātne ir tikusi ar sugu uzskaitīšanu un kādas jaunas dzīvības formas tagad ir aktuālas bioloģijā, tad šī grāmata ir lasāma. Lieku 9 no 10 ballēm. Nav jau tāda, ka vari lasīt acis neatrāvis un pa nakti, bet papildus zināšanas par bioloģijas zinātnes attīstības vēsturi un iespējamiem nākotnes virzieniem ieguvu gan.