Nav jau tā, ka es ikdienā lasītu grāmatas par alpīnismu un kalnā kāpējiem. Tas man gadās šad tad, reizi gadā. Patīk jau palasīties par cilvēkiem, kuri ikdienā dara lietas, kuras man prātā neienāktu. Nē, kalni man patīk, es tajos labprāt pastaigājos, bet lai speciāli raustos augšā kādā virsotnē, tas nav priekš manis. Šomēnes biju ieplānojis pievērsties latviešu autoriem, bet kaut kā grūti man gāja ar to autoru atrašanu. Tādēļ vakar iegājis grāmatu bodē, nospriedu, ka ar kaut ko jau cilvēkam ir jāsāk, un nopirku šo grāmatu.

Lai Bruno man piedod, bet pirms viņa grāmatas iznākšanas par viņu un viņa veikumu neko dzirdējis nebiju. Bet tas jau nesamazina notikuma nozīmīgumu, tikai man parāda, ka vēl ir daudz lietas, par kurām neko nezinu. Kā rakstīts uz vāka, Bruno Šulcs ir inženieris-konstruktors, kas aizraujas ar specializētu divriteņu konstruēšanu. Grāmata veltīta viņa hobijam, kas jau ir daudz specifiskāks. Proti, uzkāpt kalna galā ar velosipēdu uz muguras un tad no virsotnes kādu gabalu pabraukt lejā. Varētu jau šķist, kas tur liels – met ričuku plecos un steberē tik augšā, bet tik vienkārši tas viss tomēr nav un, lai saprastu kādēļ, būtu vērts izlasīt šo grāmatu.

Kas man patika autora stāstījumā? Tas, ka tur viss tika aprakstīts bez izpušķojumiem un nevajadzīgas liekvārdības. Cilvēks ir uzrakstījis visu, ko piedzīvojis, manuprāt, godīgi. Prieks, ka ir aprakstīti visi pieci mēģinājumi nevis tikai tas, kas izdevās. Tas parāda visu ceļu uz autora mērķi, gan priekus, gan vilšanās brīžus. Parāda to, ka pasaulē vēl joprojām ir vietas, kur ne viss ir atkarīgs no cilvēkiem un viņu tehnoloģijām, kurās vēl ir jābūt nedaudz veiksmei.  Interesanti aprakstīts arī autora pieredzes krāšanas process, sākot no labākā ceļa izvēlei, lai tiktu līdz kalnam, kalna iepazīšana un paša braucamā evolūcija. Skaidra lieta, ka braucamais nevar būt smags, jo jānes tak kalnā, tomēr te jāatrod līdzsvars starp vieglumu un lietojamību. Nedaudz fascinēja autora īpašība, šad tad pāris vajadzīgas lietas aizmirst mājās, reiz velosipēda pumpis, citreiz daļa no ekipējuma vai pat GPS iekārta, bet, kā redzams, tas viņam nebūt netraucēja savus mērķus sasniegt.

Nenoliedzami patika autora spēja iet un piepildīt savu mērķi. Cik var noprast, viņš nebūt nav nekāds miljonārs, kas nezina, kur tērēt savu kabatas naudu un reizi gadā uzrīko ekspedīciju. Viņam aiz muguras nestāvēja arī nekādi megasponsori, kas visu aprīkojumu iepakotu konteineros nogādātu kalna pakājē, saslietu bāzes nometnes maršrutā, iedotu rokās ričuku, sak nes kalnā. Autoram ir nācis gan meklēt finansējumu, sisties ar ceļojuma grūtībām un ekipējuma trūkumu. Tādēļ patiess prieks, ka mums Latvijā ir tādi cilvēki, kas ko šādu var izveikt ar paša iniciatīvu un uzņēmību. Te var atrast video, ko autors nofilmējis sava kāpiena laikā.

Grāmatai 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā, no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Būtu labi, ja autors atrastu iespēju izdot savu grāmatu ārzemēs, jo tur grāmatas kļūst populārās arī rakstot par daudz knapākiem sasniegumiem. Grāmatas autoram vēlu veiksmi turpmākajos viņa ceļojumos un piedzīvojumos. Pats izlasīšu viņa iepriekšējo grāmatu par piedzīvojumiem Elbrusā. Žēl tikai, ka viņa rekords tā arī netika atzīts Ginesa rekordu grāmatā, neskatoties uz iesniegtajiem pierādījumiem. Te nu ir jāpiekrīt autora teiktajam, ka mēs nekad nevarēsim zināt vai cilvēks, kurš apgalvo, ka veicis kāpienu vienatnē, ir sasniedzis virsotni vai nav. Pasaulē jau ir bijuši daudzi skandāli par šo tēmu. Piemēram, pirmais Ziemeļpola sasniedzējs Robert Peary, visticamāk tam pat tuvumā nav bijis, lai gan joprojām tiek atzīts par pirmo.