8. Jūnijs

Šodien beidzot dosimies uz Piranu. Rīts gan nav izdevies veiksmīgs, jo Matīsam ceļojums ir kļuvis grūts. Mazam puikam ir apnikusi tā vazāšanās, un es viņu respektēju par to ka šis veselas piecas dienas izturēja pārgājienus un pārbraucienus. Šorīt viņam vairs nav iekšās.

Desmit minūšu brauciens un esam Piranā. Pareizāk sakot autostāvietā pirms Piranas. Piranā, ja neesi vietējais, tad ar mašīnu vari iekšā nebraukt. Pirana ir smuka pilsētiņa, kas atrodas uz raga, ka savukārt iestiepjas Adrijas jūrā. Tas viss bonusā ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, baznīcu kalna galā, vecpilsētu, tirdziņiem, promenādi, jahtām jūrā un zilām debesīm, rada ļoti pozitīvus iespaidus.

Varonīgi noblandāmies pa pilsētiņu kādas pāris stundas, muzejos iekšā neejam, bet apskatām visu, ko var apskatīt. Pamaldāmies pa ieliņām, kur abas pretējās mājas sienas var aizsniegt pat Matīss. Paēdam vietējā kafeinīcā salčuku. Pastaigājam pa suvenīru bodēm. Kopumā labi pavadām laiku. Te nu varētu pastāstīt, kā Pirana ir bijusi apdzīvota jau no Romas impērijas laikiem. Un tās vecpilsētā saglabājusies Venēcijas ietekme, ka tā ir visitāliskākā no visām Slovēnijas pilsētām. Bet īsumā, ja sanāk, ir vērts aizbraukt un apskatīt.

Diezgan jauks skats uz pilsētu paveras arī no baznīcas. Lai ar durvis pie Dieva esot vienmēr vaļā, baznīcas cilvēki tomēr šortkatus ir cītīgi noslēguši, un uz turieni ir jāiet neliels apkārtceļš. Droši vien tas darīts, lai labāk nosargātu kādus svēto kaulus vai Īstā krusta daļas. Skats gan tur augšā foršs, baznīcā, cik nopratu, ieeja ir par maksu. Uz to bija parakstījušies tikai kāda amerikāņu grupiņa.

Pusdienot braucam mājās. Man atkal jāvāra jūras velšu zupa. Bonusā es kā cilvēks, kas nenēsā cepuri, esmu iedzīvojies saules dūrienā, tāda pašvaka sajūta, un gribas nolīst tumsā pagulēt. Tas gan mums ar Zigfrīdu neliedz apcerēt plānus aizšaut ķeksīša pēc uz Horvātiju, pāriet pāri robežai un fiksi atpakaļ. Maija ir ieplānojusi Piranas tuvumā apskatīt kādu stāvkrastu. Matīss pasaka, ka viss viņš vairs no mājas projām nedošoties, nākas viņu atstāt mājās ar omi.

Horvātijas ideju atmetam, lai vēlāk būtu iemesls tur aizdoties atsevišķi. Bet stāvkrastu gan dodamies meklēt. Jāatzīmē nesekmīgi. Noblandāmies pa kādu pludmali. Ar tām viņiem te švaki, jāguļ uz akmeņiem vai parkā zālē. Un to veidojumu tā arī neieraugām. Tad Zigfrīds noķer kādu vietējo, kas mums apstāsta, kas kur atrodas. Izrādās pērn šis bijis ceļojumā uz Latviju. Patiesībā uz basketbola čempi Lietuvā, bet pie reizes atkūlies arī uz Latviju.

Stāvkrasts, manuprāt, nav tā vērts, lai tur dotos. Nekāda dižā skata tur nav. Braucam atpakaļ. Mēs ar Maiju nedaudz pastaigājamies pa Portrož pilsētiņu. Paskaitām Postojnska jama reklāmas stendus. Smejamies par to visuresamību un nolemjam, ka jāmet miers aizām un jāpievēršas alām. Rīt nolemjam doties uz šīm visslavenākajām Slovēnijas alām.

Vakariņās visiem uzcepu kartupeļus. Studentu dzīves pieredz ar vecumu neizsīkst. Ja es tieku pie ēst taisīšanas bez uzraudzības, visiem tiek cepti kartupeļi ar cīsiņiem. Runājot par cīsiņiem, viņiem te ir īsti cīsiņi ar gaļu. Padārgi, bet ir.