Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall

Kurš gan no mums nemīl labi pagulēt, es ar neesmu izņēmums. Grāmatas autors uzskata, ka neskatoties uz faktu, ka cilvēki veselu trešdaļu no sava mūža pavada guļot, miegs ir maz izpētīta lieta, par kuru zinātnieki interesi izrādījuši tikai pēdējo desmitgažu laikā.

Autoru grāmatu par šo problēmu uzrakstīt pamudinājis paša piedzīvotais. Piedzīvojums gan nav nekas īpašs. Autors ir nedaudz mēnessērdzīgs, tomēr viņš bija iedomājies, ka tā ir lieta, kuru var viegli izārstēt. Tomēr, aizgājis pie ārsta, sapratis, ka viņa problēmas cēloņus neviens īsti nesaprot, un tā uzzinājis, ka par miegu vispār maz kas ir zināms. Tomēr autors saņēmies un nolēmis uzrakstīt visiem pieejamā valodā vismaz to, kas ir zināms.

Katra grāmatas nodaļa veltīta savam miega aspektam. Sākumā tiek piesaukts standarta interesantais fakts par miega vēsturi. Pirms elektrības izgudrošanas cilvēki pa nakti gulējuši divos piegājienos. No tumsas iestāšanās brīdim līdz pusnaktij, tad stundiņu nomodā un tad atkal līdz rītam. Mūsdienu apgaismojums šim ritmam ir pielicis punktu. Tad par gulēšanu divatā vienā gultā, vai tas ir labi vai slikti. Te nu ir atkarīgs, cik dziļš ir abu gulētāju miegs, bet labāk tomēr ir gulēt atsevišķi. Un ko darīt ar bērnu? Vai to ar var ņemt blakus un kā tas ietekmē miega kvalitāti?

Netiek aizmirsti arī sapņi. Daži domā, ka tas ir zemapziņas veids ar mums sarunāties, citi, ka tikai piedzīvotā atgremojums. Es sliecos uz pēdējo, par to ir liecinājušas daudzi sapņi, kas saistīti ar pirms miega spēlētajām datorspēlēm. Un tad vēl par ģeniālajiem atklājumiem, kas nosapņoti. Varētu padomāt, ka visi pasaules izgudrojumi ir nosapņoti. Dažas nodaļas veltītas miega cikliem un metodēm, kā pamosties vislabākajā laikā. Netiek aizmirsta mēnessērdzība, un tiek pieminēti pāris ekstrēmas lietas. Piemēram, mēnessērdzīga cilvēka pastrādātas slepkavības vai vienkārša kāju apsaldēšana ziemā.

Interesanta ir nodaļa par miegu un armiju. Nekas nerada tik lielus zaudējumus kaujā kā hronisks miega trūkums. Tā arī nav izdevies izstrādāt metodi, kas spētu noturēt karavīru bez miega un darbaspēju zaudēšanas simts stundas no vietas. Laba ir nodaļa par krākšanu un smakšanu miegā jeb apnea. Šī kaite nakts laikā noved cilvēka organismu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, reizēm pat gandrīz apstādinot sirdsdarbību un elpošanu vispār. Trakākais, ka gulētājs par to nemaz pats nenojauš.

Kopumā labs un izklaidējošs lasāmais, daudzi interesanti fakti un atgadījumi no dzīves. Var uzzināt daudz jauna gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā. Kas gan to būtu domājis, ka no pirmajām miegazālēm bija tik viegli atstiept kājas. Grāmatai lieku 9 no 10 grāmatām, gribējās vairāk nodaļas.

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Par šo grāmatu zināju jau sen, bet biju domājis, ka noteikti esmu lasījis to tik senā bērnībā, ka pat vairs neatminos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka grāmatu krievu mēlē izdevuši tikai deviņdesmitajos gados. Tas nozīmēja, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis. Tagad nolēmu tai veltīt nedaudz laika un saprast, kādēļ daži to uzskata par, iespējams, visu laiku labāko zinātniskās fantastikas darbu.

Valentine Michael Smith ir bērns, kas piedzimis Marsa pirmās ekspedīcijas laikā. Pēc komandas bojāejas viņu pie sevis ir pievākuši marsieši un uzaudzinājuši kā marsieti. Otrā Marsa ekspedīcija Valentīnu ved atpakaļ uz Zemi, kur viņam atkal būs jāiedzīvojas savu sugasbrāļu vidū. Valentīnam visas Zemes lietas ir svešas, viņš absolūti neizprot cilvēku psiholoģiju. To nolemj izmantot Zemes valdība, jo Valentīns pēc likuma ir Marsa monarhs, īpašnieks un vēl neskaitāmu zemes korporāciju īpašnieks. Taču viņam uzrodas draugi, kas palīdz viņam gan izkulties no valdības ieslodzījuma, gan saprast cilvēkus.

Lai būtu interesantāk, marsietim bez superintelekta piemīt arī dažādas paranormālas spējas, kuras saliekot kopā ar bērnišķīgu naivumu izraisa interesantas situācijas, kas ļauj autoram labāk atklāt cilvēku dabu.

Ja pirmā grāmatas daļa ir izcila, tad tā, kurā Valentīns ir zināmā mērā pieaudzis un mēģina Marsa iemītnieku filosofiju iedzīvināt zemes iemītnieku vidū, manuprāt, nav visai lāga izdevusies. Tur ir atrodami gari un plaši pārspriedumi par reliģiju, tās vēsturi, pretrunām svētajos rakstos un to salāgošanu ar cilvēku vajadzībām. Nē, nu viss jau nopietni, varbūt uz cilvēku, kas ko tādu lasīja pirmoreiz tālajos sešdesmitajos tas varēja atstāt nopietnu iespaidu kā galēja ateisma izpausme. Bet mūsdienās ar neko tādu nevienu vairs nepārsteigsi, un šķiet, ka grāmata ir tikai iestiepta garumā, lai lieku reizi parādītu vecā ciniķa Jubal Harshaw (Valentīns viņu sauc par tēvu), pasaules izpratni un erudīciju.

Autoram gana labi ir izdevies paredzēt hipiju kustību ar dzīvošanu komūnās, mīlestību un brīvo seksu pirms šādas kustības rašanās. Valentīnam arī šķiet, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk agresīvi. Viņaprāt, tas ir divdzimumu sugas sekas, kad seksualitāte tiek apspiesta radot agresiju, karus. Tā nu viņš izveido lielu paraugģimeni ar saviem ūdensbrāļiem un māsām. Tas savukārt pavērš pret viņu visas pārējās reliģijas. Autoram varētu piešķirt cepumu par spēju aprakstīt seksuālās attiecības netiešā veidā.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS laikos šī grāmata netika publicēta. Kurš gan gribēs lasīt par nākotnes pasauli, kura funkcionē bez komunisma un bez īpašas sociālās spriedzes? Padomju ļaudis uz Mēness nonāk otrie, un uz Marsu vispār nelido. Ja reliģijas atmaskošana vēl būtu pieņemams gabals, tad brīvais sekss un „liderīgais” dzīvesveids, kuru piekopj marsietis un viņa sekotāji, gan vairāk liecinātu par dekadenci. Arī filosofijas mācīšanu caur kultu būtu grūti izskaidrojama.

Kopumā grāmata ir visai interesanta vietām naiva, vietām pārāk siloģiska, bet kopumā labs darbs, kas atgādina, kādai ir jābūt īstai zinātniskajai fantastikai. Lieku 10 no 10 ballēm.

A Face in the Crowd by Stephen King, Stewart O’Nan

Kindle viennozīmīgi ir ļaunums, vismaz reizēm. Vai gan citādi es būtu nolocījis veselus piecus dolārus par vienu Kinga stāstu, ja vien tas nebūtu uzreiz pieejams. Pēc pusgada tas noteikti iznāks stāstu krājumā, kurš maksās desmit dolārus. Lai vai kā, jaunāko Kinga stāstu iepirku un izlasīju.

Dīns Evers, pensijā aizgājis loģistikas speciālists un lielas firmas īpašnieks, ir palicis viens. Viņš pēc būtības vairs vada laiku līdz savai nāvei. Viņa sieva ir nesen nomirusi, dēls aizdevies savā dzīvē, un viņš ir palicis viens. Ēst gatavošana viņam lāgā nevedas, draugi palikuši maz, un ar tiem viņš satiekas reti. Vienīgā daudzmaz jēdzīgā izklaide, kas viņam palikusi, ir beisbola skatīšanās. Tā nu viņš vada laiku pie televizora skatoties spēles, viss būtu labi, ja vien viņš reiz skatītāju pūlī neieraudzītu cilvēku, kas sen miris, savu bērnu dienu zobārstu.

Stāsts nav tikai par mirušajiem televizorā, tas ir par kāda cilvēka dzīvi, katrs šis mirušais atsauc Dīnam atmiņā pagātnes notikumus un mēs uzzinām, ka viņš nemaz nav bijis tāds paraugpilsonis, kāds iesākumā viņš šķiet, nekā īpaši slikta, bet ar daudziem šikiem grēciņiem, kurus viņš slēpis pat pats no sevis. Bet no mirušajiem jau neko nenoslēpsi, sevišķi, ja pats esi piedalījies dažu viņu aiziešanā.

Grāmatiņa ir visai īsa, vien nieka četrdesmit lapaspuses. Bet stāsts, neskatoties uz līdzautoru, ir Kinga labākajā līmenī. Īsi un konkrēti – mēs tiekam ierauti svešā dzīvē, apskatām citu sīkās negantības. Kas gan varētu būt vēl interesantāks ziņkārīgam cilvēkam? Izlasījuši stāstu mēs tiekam labi izklaidēti, uzzinām šo to par pēcnāves pasaules peripetijām, un tas viss bez šausmām un baidīšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi baisais Kinga fans, tad gan ieteiktu nedaudz paciesties un pagaidīt, kad grāmata iznāks kādā stāstu krājumā.

Svētie noslēpumi by Jānis Klētnieks

Nesen te paeksperimentēju lasīšanā uz laiku un sapratu, ka latviešu valodā man vajadzētu palasīt vairāk grāmatas. Un nu esmu nolēmis šo lietu uzlabot. Sadarbojoties ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata, kas veltīta šumeru un ēģiptiešu mitoloģijai.

Mūsdienās jau vispār grūti atrast kaut ko sakarīgu par mitoloģiju. Parasti grāmatai par mitoloģiju līdzi nāk padomi, kā sastādīt horoskopu, kā pielabināties dieviem un dažādi mītiski rituālu apraksti, kuriem kājas parasti aug no Blavatskas misticisma pilnajiem darbiem. Lai arī grāmatas nosaukums „Svētie noslēpumi” nedaudz baidīja, tomēr saņēmos to izlasīt. Būtu pat gatavs saņemt devu ar kārtējo pseidoreliģiju, ja vien nezinātu, ka autoram uz šādām lietām nav vājība.

Grāmata arī ir par to, ko tā apsola savā ievadā – par šumeru, ēģiptiešu un nedaudz grieķu mitoloģiju. Autors īsumā apraksta pašu galvenos mītus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Nedaudz ieskicē kultūrvēsturisko vidi, kurā tie radušies. Citē interesantas vietas no tā laika vareno tekstiem, kas parāda viņu bezspēcību dievu un dabas priekšā, viņu meklējumus pēc dzīves jēgas.

Ja godīgi, tad pirms šīs grāmatas izlasīšanas man bija visai virspusēja nojausma par šumeru mitoloģiju. Galvenos dievus zināju pēc vārdiem, biju dzirdējis par Gilgamešu un viņa mūžīgās dzīvības meklējumiem, bet pašus mītus īpaši nepārzināju. Tagad esmu ieguvis par viņiem apmēram tādu pašu informāciju, kā savulaik izlasot Nikolaja Kūna „Zeta aunādu”.

Par ēģiptiešiem gan jau biju pietiekami informēts, un piedāvātie mīti jau kalpoja kā zināšanu atkārtošanas iespēja. Grieķu mīti, nu tie jau līdz mūsdienām ir atnākuši visvairāk, autors ieskicējis tikai pāris galvenos, labi vien ir, kurš tad nezina grieķu dievus un viņu darbus. Ja nu kāds nezina, tad neliels ieskats te būs atrodams.

Vēl grāmatā ir aprakstīts Vecās derības mīts par Grēku plūdiem un Ēģiptes nelaimēm. Šeit nu gan man ir iebilde; autors ebreju iziešanu no Ēģiptes apraksta kā reālu notikumu, lai gan cik esmu lasījis citos avotos, stipra pamata šim apgalvojumam nav. Šo pamatu arī šeit nevarēja atrast, bet varbūt tas tomēr būtu vairāk piemērots specializētām grāmatām.

Ko gribējās vairāk, tas ir izvērstāk par mitoloģijas un astronomisko, ģeoloģisko procesu korelāciju. Jā, vietām bija pievesti tīri labi piemēri, bet gribējās nedaudz plašāk. Tas piešķirtu jauku papildus dimensiju šai grāmatai. Un ja vēl būtu vēl nedaudz vairāk par baltiem, kā tas bija pēdējā nodaļā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Var ātri iegūt zināšanas par augstāk minēto mitoloģiju dieviem, viņu darbiem un mītiem.

Война. Мифы СССР. 1939-1945 by Владимир Мединский

Sen nebiju neko lasījis par Otro pasaules karu. Pēdējā laikā biju šķirstījis tikai savas grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, bet nekā nopietna. Tad nu nolēmu šo lietu labot un iegādāties patlaban Krievijā vienu no populārākajām grāmatām par šo tēmu. Bija arī nedaudz piegriezušies Discovery un History Channel raidījumi, kas spieda uz sabiedroto lielo nozīmi Otrā Pasaules kara uzvaras kaldināšanai. Padomju ļaudis diemžēl tur lielākoties palikuši aiz borta un pieminēti tiek tikai garāmejot.

Jāatzīst, ka šo grāmatu varētu uzreiz ierindot pie aģitpropogandas un tā ir sarakstīta ar vienu mērķi celt mūsdienu Krievijas iedzīvotāju pašapziņu, lai dotu pretsparu no Rietumiem nākošajam informācijas spiedienam. Grāmatas autors galu galā ir kultūras ministrs.

Lielākā daļa no šiem apskatītajiem mītiem arī ir tādi stipri tautiski. Hitlers ar Staļinu ir bijuši lieli draugi, Sabiedrotie lendlīzi ir devuši par velti, par soda bataljoniem un atombumbu. Daļa no apgāztajiem mītiem ir tik totāli izdomājumi, ka nemaz nevaru saprast, kādēļ tos vispār ir vērts apgāzt. To, ka karā ne viss ir viennozīmīgi, tak saprot katrs.

Cilvēkam, kas aizraujas ar vēsturi šo grāmatu nemaz neieteiktu lasīt, jo šeit ir diezgan maz no tā, ko mēs saprotam ar grāmatu par vēsturi. Tiek piesaukts kāds apgalvojums un tad tas tiek apgāzts. Netiek pieminēti ne pirmavoti, no kurienes tad autors ir ņēmis šādu informāciju. Arī ar argumentāciju ir visai pašvaki. Diez vai vēsturi iztirzājošā grāmatā par argumentu var kalpot autora izteikumi: „Neloģiski! Bet man šķiet, ka bija tā!”. Vai vienkārši, nosaucot to par Rietumu propagandu.

Krievijas blogosfērā šai grāmatai ir veltīti daudzi blogi gan slavinoši, gan norokoši. Veidojas līdzīga polemika kā ar Suvorova grāmatām. Vienu gan var apgalvot droši: šī grāmata ir viens mazs ķieģelītis, kas, manuprāt, diezgan precīzi iezīmē mūsdienu Krievijas valdības skatījumu uz šo vēstures posmu. Tiek piesaukta gan Baltijas valstu neokupācija, Ziemas kara neizbēgamība utt. Galvenie grāmatas pamatnostādījumi ir: Karu uzvarējām mēs, Mūsu tauta bija devīga pret sakautajiem un Uzvara ir jāaizsargā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Labs propagandas piemērs, mīti ir piesaukti, un to atmaskošana bieži vien ir mītiskāka par pašiem mītiem. Bet visādi citādi interesants lasāmais.

Looking For Jake and Other Stories by China Miéville

Nolēmu izlasīt vēl kādu no šī autora a grāmatām. Nelasītās vairs nemaz daudz nav palikušas un veido tādu kā zelta fondu, kuru taupu grūtiem laikiem. Tādēļ šoreiz izvēlējos kādu stāstu krājumiņu. Daži stāsti jau bija lasīti, bet tas nekas. Grāmatā ir četrpadsmit stāsti.

Kā jau visos stāstu krājumos, te ir pāris ļoti labi stāsti, pāris labi un daļa pašvaku stāstu. Te gan jāpiebilst, ka pašvako stāstu proporcija nebija liela, un kopējais iespaids par krājumu palika labs. Tagad kā jau ieradis, padalīšos ar stāstiem, kas man patika.

„Foundation” – par kādu celtniecības ekspertu, kas spēj noteikt vai siena sabruks vai ne, cik ilgi turas māja. Viss ir pavisam vienkārši, viņš redz pamatu, uz kā uzbūvēta pilsēta. Lai gan viņš labprātāk to nemaz neredzētu un gribētu, lai viņu liktu mierā.

„Familiar” – katram īstam magam/burvim ir nepieciešamas savs maģiskais pavadonis. Radīt tādu nav viegli, bet reizēm radītais var arī pašam nepatikt. Stāstā uzzinām, kādēļ nav prāta darbs maģisko pavadoni mēģināt noslīcināt upē.

„Details” – ja ilgi skaties saplaisājušā sienā, tad vari ieraudzīt visu. Galvenais ir uzmanīties, lai kāds tev nepaskatās pretī. Šim kādam tava lūrēšana var nepatikt. Labs stāsts ar intrigu un labu ideju.

„Different Skies” – reizēm ir labi nopirkt kādu vecu mantu un iekļaut to savā interjerā. Stāsta varonis tā izdara ar kādu vecu vitrāžu. Dīvaini ir tikai tas, ka caur vitrāžu ir redzama pavisam cita Londona, kurā pat priekš veca sirmgalvja var atrasties ienaidnieki.

„The Tain” – vai kādreiz skatoties spogulī esat domājuši, kas ir tas spoguļattēls. Šajā stāstā spogulis ir durvis uz citu realitāti un mēs ar savu gozēšanos spoguļa priekšā esam noveduši spogļpasaules iemītniekus līdz izmisumam. Viņiem ir jāpielāgojas mūsu izskatam videi. Un spoguļu kļūst arvien vairāk, tas vairs nav panesams un sākas karš.

„Jack” – stāstiņš par Bas-Lag pasauli, kas iedod mums papildus ieskatu Jack Half-A-Prayer dzīvē, sodā un nāvē. Citi par šo stāstu ir sajūsmā, es viņu vērtētu tikai kā viduvēju.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 balles, nauda zemē nav nomesta. Bija interesanti palasīties stāstus, kas nedaudz aizskāra autora marksista dabu. Gan par Ziemassvētku patentēšanu, gan par bada apkarošanu.

Hārūns un Stāstu Jūra by Salmans Rušdi

Šo grāmatu es saņēmu kā dzimšanas dienas dāvanu. Tas notika kādus septiņus vai astoņus gadus atpakaļ. Tā nu viņu piemeklēja tāds pats liktenis kā lielāko daļu no manām grāmatām – plaukts. Viņa tika ielikta plauktā un tur pavadīja visu šo laiku. Bet tad vienu dienu pienāca viņas kārta.

Hārūns dzīvo valstī, kurā visas pilsētas tiek sauktas alfabēta burtos. Tas rada zināmu sajukumu, bet cilvēki ir pie tā pieraduši. Hārūna pilsēta ir skumja, jo tās iedzīvotāji ir aizmirsuši tās nosaukumu. Tā nu viņi tur visi dzīvotu skumji jo skumji, ja vien Hārūna tēvs nebūtu slavenais stāstnieks Rašīds. Viņa stāsti vienmēr palīdz cilvēkiem un tos uzmundrina. Tomēr kad no Hārūna ģimenes aizbēg māte, dzīve kļūst pavisam slikti. Rašīdu piemeklē Hatam-Šuds un viņš vairs nespēj izstāstīt nevienu stāstu. Viņam ir atslēgts Stāstu jūras abonements. Hārūnam nekas cits neatliek kā doties kopā ar ūdens džinu uz Zemes neredzamo mēnesi, lai šo abonementu atjaunotu.

Nez kādēļ pirms lasīšanas biju domājis, ka grāmata ir domāta lieliem cilvēkiem. Nemaz nebiju pamanījis, ka tā ir pasaka bērniem. Un labi vien ir, būtu vēl iespītējies un grāmatu atlicis uz vēl pāris gadiem. Stāsts sarakstīts vienkāršā valodā un sevī ietver standarta situāciju. Lielie cilvēki paši vairs netiek galā, un bērnam nākas ķerties pie lietas, lai visu savestu kārtībā. Bērns par neko daudz nebrīnās, tikai vēlas, lai viss atkal būtu labi. Viņam uzrodas draugi un arī pasaule, kurā viņš nokļūst pēc būtības ir bērnam radīta. Viss sarakstīts ar gaišu optimismu un cerību, ka labais uzvarēs tik un tā, lai cik bezcerīgi viss neizskatītos.

Grāmatiņa izlasās vienā piegājienā, nav jau arī nemaz tik bieza, ka prasītu daudz laika. Nieka 180 lapaspuses, kopumā lasāmais divām stundām, toties interesants darbs ar austrumu piesitienu, bez rietumiem raksturīgajiem rūķiem un elfiem. Nav pat neviena vampīra. Smuki parādīts, ka nedrīkst visus šķirot labajos un ļaunajos vai vēl trakāk pasludināt kādus par ļaunajiem un iespundēt viņus savas zemes tumšākajā stūrī. Skaidra lieta, ka tas nāks atpakaļ.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pasakai varētu pārmest tās pārmēru vieglumu, ar kuru norisinās visi notikumi, bet ja tā ir domāta bērniem, tad kādēļ gan to lieki sarežģīt?

ЮДОЛЬ by Сергей Малицкий

Šī ir cikla “Dievu pelni” otrā grāmata. Pirmā saucās “ПАГУБА”, un tur mēs jau iepazināmies ar Kaju un viņa pasauli. Otro grāmatu elektroniski nekur nevarēja tā uzreiz dabūt, tā kā nācās vien pirkt papīra formātā. Tas laikam liecina, ka esmu nopietns autora daiļrades cienītājs.

Nedienas Kaja pasaulē turpinās, Tukšums tai ir uzrīdījis kārtējo Nelaimi, kad no visām malām ārā lien dažādi mošķi ar mērķi iznīdēt cilvēku dzimumu. Pasaulei tā nav pirmā reize, un cilvēki prot ar šādām lietām tikt galā. Kajs iztiku pelna kā šo mošķu iznīcinātājs. Tomēr Nelaime ievelkas, un Kajam nākas gribot negribot pievērsties savam galvenajam uzdevumam, atjaunot līdzsvaru pasaulē. Lai to izdarītu viņam ir jānogalē ne vairāk, ne mazāk kā visi divpadsmit bijušie dievi, kas vēl kūrē šo pasaulīti.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, šī, kā jau žanram pienākas, uzgrūž galvenajam varonim globālas problēmas. Tā sakot, ir jāglābj pilsētas un daudz cilvēku. Arī mērķis ir varens. Bonusā saņemam dozētu priekšvēsturi, uzzinām kā tad dievi kļuvuši par pelniem, un kāpēc Tukšumam ir svarīgi iznīcināt cilvēkus. Lai nebūtu garlaicīgi, Kajam ir arī ceļabiedre, kas veiksmīgi aizstāj standarta varoņu komandu, kas šim žanram parasti ir raksturīga iezīme. Lieti noder, kad galvenajam varonim jādziedē organisms pēc kārtējās megakaujas.

Viss pārējais ir viens vienīgs kvests no vienas pilsētas uz otru. Mošķi tiek iznīcināti industriālos apjomos, un Kajs lēnu garu ievāc superspēju arsenālu, kas viņam ļauj stāties pretī jebkuram ienaidniekam. Tā kā šī ir sērijas otrā grāmata, tad lasītājs var būt drošs par galvenā varoņa labklājību, viss būs kārtībā, jo nāks taču vēl kāda grāmata aiz šīs.

Labs lasāmais, ja nav nekā cita ko lasīt un tevi interesē iedomātu pasaku valstību likteņi. Grāmata nedaudz švakāka par pirmo, un tādēļ lieku 8 no 10 ballēm. Gaidīšu nākamo darbu šajā sērijā, tas gan, rādās, jau aizskars visa multiversa problēmas un, iespējams, Kajs beigās jau būs tāds supercilvēks, ka varēs atdauzīt visus Marvel a komiksu supevaroņus vienā piegājienā.

Floating Gold: A Natural (and Unnatural) History of Ambergris by Christopher Kemp

Sākšu uzreiz ar pašu galveno – grāmata pēc savas būtības ir par smaržu industriju un kašalotu aizcietējumu ietekmi uz to. Vismaz tas bija tas, ko es domāju, pirkdams šo grāmatu. Pērngad pabiju Francijā un apmeklēju kādu pilsētiņu, kuru sauca Grasse. Tajā laiku pa laikam varēja novērot norādes uz smaržu muzejiem. Es savā aprobežotībā domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs Sabiles vīna kalniem, pāris duču pudeles gadā, bet slaveni pa visu pasauli. Izrādās, ka ļoti maldījos, Grasse tiešām ir smaržu ražotāju galvaspilsēta. Un lai pagatavotu izcilas noturīgas smaržas, ir vajadzīga ambra, bez tās nu nekā.

Grāmata ir veltīti ambrai. Autors grāmatu iesāk vareni, pastāsta, ka par ambru neko cilvēki lāgā nezina, un to ko zina, tas atrodams pārsimts gadu vecos aprakstos. Informācija internetā esot niecīga, tādēļ viņš uzņemas visu izpētīt pats un pavēstīt par saviem atradumiem lasītājam. Uz to viņu pamudinājis kāds atgadījums Jaunzēlandē, kad ļaudis pludmalē atraduši dīvaini smirdošu masu, tādu uz pāris simts kilogramiem. Noturējuši to par ambru un savākuši. Vēlāk gan tie izrādījušies parasti sūdi, bet nu kam negadās. Tad arī autors uzzinājis, ka īsta ambra maksā smuku naudu, un sācis brīvajā laikā nodarboties ar tās meklēšanu.

Wikipēdija mums vēsta, ka ambra rodas no kašalotu aizcietējuma substrāta, kuru radījušas nesagremojamas kalmāru knābja un citas daļiņas. Kašalotam reizēm no tā izdodas atbrīvoties, reizēm viņš vienkārši nomirst no aizcietējuma. Lai vai kā, ambra pēc tam peld pa okeānu gadu desmitiem nogatavojoties, līdz to izskalo kādā pludmalē. Teorētiski ambru var atrast jebkurā pasaules pludmalē, praktiski slavenākie atradumi nāk no Austrālijas un Jaunzēlandes.

Grāmatā ir daudz smuku citātu no vēsturiskiem avotiem par šo tēmu, bet jo tu ilgāk viņu lasi, jo garlaicīgāka tā kļūst. Vienas un tās pašas lietas tiek atkārtotas daudzas reizes. Tas nokaitina, puse no grāmatas ir autora personīgās pārdomas par šo tēmu un pludmaļu apraksti, ceturtdaļa par autora neveiksmīgajiem mēģinājumiem sazināties ar ambras atradējiem un tirgotājiem. Tie viņu vienmēr pasūta, un loģiski, jo šī lieta ir puslegāla un ienesīga, kādēļ zīmēties? Autors gan to šķiet lāga nesaprot, un ir pārsteigts par ambras industrijas vēsumu.

Kopumā lasīju ar mokām, katra nākošā lapaspuse tikai atkārtoja jau iepriekš pieminētas lietas un neko jaunu nedeva. Izlasot grāmatu neradās priekšstats, ka autors būtu devis jaunu pienesumu ambras izskaidrošanai tautas masām. Tik daudz īsākā veidā var izlasīt arī Vikipēdijā. Kopumā biju vīlies un jutos izmetis naudu par neko, grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Varbūt būtu bijis labāk palasīt kaut ko no grāmatām par smaržu industrijas attīstību, jo cik varēja noprast, tad informatīvo daļu autors bija nospiedis no šīm grāmatām. Bet nu viņa personīgais ceļš uz ambras atrašanu nebija tā vērts, lai pirktu grāmatu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …