The Dispossessed by Ursula K. Le Guin

Kārtējā grāmata no autores Hainish cikla. Domāju, ka šī cikla izlasīšana man aizņems nevis gadu, kā iesākumā bija plānots, bet pāris mēnešus. Šī pēc cikla hronoloģiskās secības būtu pati pirmā grāmata, bet šajā ciklā hronoloģija nav tik būtiska, un grāmatas var lasīt jauktā secībā.

Grāmatas darbība notiek uz Tau Cetas zvaigžņu sistēmā. Ap zvaigzni riņķo planētu dubultsistēma -Annares un Urres. Tehniski Annares ir Urras mēnesis, bet pietiekoši liels, lai saturētu atmosfēru. Uz turieni 170 gadus atpakaļ pāris miljoni Urras revolucionāru devās, lai nodibinātu savu kopienu, kurā nebūtu nekādas valdības. Grāmatā šī sabiedriskās organizācijas iekārta tiek saukta par anarhiju, kuru nedaudz kontrolē brīvo pilsoņu sindikāti. Te nav privātīpašums, cilvēks teorētiski var būt brīvs – darīt ko vien vēlas, ja vien ar to ir mierā ciņa kaimiņi. Grāmatas galvenais varonis fiziķis vārdā Ševeks, kas ikdienā nodarbojas ar temporālo fiziku un, iespējams, atslēgu uz ceļošanu ātrāk par gaismu. Taču viņa idejas Annares kopienā nav īsti vajadzīgas, jo īsti neatbilst valdošajai ideoloģijai. Sindikāts atsakās viņa darbus publicēt, Ševeks nolemj darīt savas zināšanas zināmas visām saprātīgām būtnēm un dodas uz Urres.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas – viena stāsta par Ševeka bērnību dzīvi anarhistiskā Annares pasaulē. Šis, manuprāt, ir vissakarīgākais apraksts, kuru man nācies lasīt par anarhistisko sabiedrības iekārtu un kā tā varētu funkcionēt. Parasti grāmatās šīs sabiedrības pārvaldes sistēmas tiek pieminētas kā dekorācijas, parādot, ka tas ir labi vai slikti un viss. Bet kā šī sistēma strādā, kāda tur apakšā ir ekonomika vai politika, neviens neiedziļinās. Te iedziļinās. Dzīve anarhijā ir skarba, te reizēm ir bads, reizēm cilvēki mirst un šķiet, ka tas ir viens liels konclāgeris, no kura neviens nevar aizbēgt. Taču paši iemītnieki ir sajūsmā par savu sistēmu, jo tieši te viņi var būt brīvi. Ševekam gan rodas aizdomas, ka arī šeit anarhija nemaz nav īsti anarhija. Ir radušās birokrātiskas struktūras, kas vairs pilnīgu anarhiju nevēlas pieļaut.

Otra sižeta līnija veltīta Ševeka piedzīvojumiem uz Urras. Te viņš tiek ieslodzīts tādā kā zelta krātiņā, kur viņam ne par ko nav jārūpējas, tikai jāstrādā. Ar laiku Ševekam kļūst skaidrs, ka kapitālisti vēlas piesavināties viņa darba rezultātus, lai parādītu savu pārākumu pār citām planētām. Tā kā šāda ideja par atklājumu privatizēšanu viņam ir pretīga, tad viņš dodas palīdzēt vietējiem apspiestajiem organizēt revolūciju.

Man jau šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz ideālistiska. Bet, iespējams, ka vaina manī, jo uzskatu kapitālismu, nedaudz regulētu, kā jēdzīgāko sabiedriskas iekārtas modeli. Vismaz cilvēkiem. Anarhija, iespējams, būtu dzīvotspējīga sabiedrībā, kurai nekā lāga nav, tomēr arī te mani māc šaubas. Cilvēks pats par sevi ir resurss, un no agrīnās vēstures mēs zinām, ka ar laiku tas noved pie verdzības iekārtas. Ja ļoti vēlas, tad šo grāmatu varētu traktēt kā PSRS un ASV salīdzinājumu Aukstā kara plaukumā. PSRS gan īsti nevarētu piesiet pilnīgu anarhiju. Iespējams, ka autore padomju birokrātiju uzskatīja par šķērsli PSRS attīstībai uz augsti ētisku un morālu sabiedrību. Ja tā, tad viņa rakstot grāmatu ir maldījusies.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu un lieku 10 no 10 ballēm. Anarhistiem jālasa obligāti un kapitālistiem ar’.

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”, nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

Dejo, dejo, dejo by Haruki Murakami

Februārī sāku savu iepazīšanos ar Murakami darbiem. Pirmais, ko izlasīju, bija „Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tad izlasījās vēl pāris autora darbiem, bet šīs grāmatas turpinājumam kaut kā nesanāca pieķerties. Nesen ar Zvaigznes gādību tiku pie „Dejo, dejo, dejo”.

Galvenais grāmatas varonis nodarbojas ar reklāmtekstu rakstīšanu, žurnāliem un brošūrām. Kādu laiku viņa dzīve rit vienmuļi, līdz sapnī nesāk rādīties hotelis „Delfīns”. Tas viņam atgādina par dzīvē iepriekš pazaudēto. Gan par draugu vārdā Žurks, meiteni ar skaistajām ausīm, izrādās, viņai ir vārds Kika, un sastapto Aituvīru. Viņā rodas vēlme kaut nedaudz atgūt šo pazaudēto dzīves daļu, un viņš dodas uz „Delfīnu”. Te nu viņš tiek ierauts Murakami raksturīgā mistiskā piedzīvojumā, kura mērķis ir ļaut varonim saprast gan zaudēto, gan dot spēku dzīvot tālāk. Aituvīrs atklāj viņam savu īsto lomu mūsu pasaulē, un neatliek nekas cits kā dejot.

Grāmatai ar Aitu medīšanas piedzīvojumiem kopīgs ir tikai galvenais varonis un Aituvīrs. Manuprāt, viņas var lasīt arī atsevišķi . Kas mani pārsteidz šajā grāmatā, bija tas, ka varoņiem bija vārdi, Murakami parasti saviem personāžiem vārdus nedod, labākajā gadījumā viņi tiek pie iesaukām. Te gan gandrīz visiem ir vārdi. Meitenei ar ekstrasensa dotībām ir vārds Juki, rakstnieka vidusskolas draugs ir Gotanda. Tas nenoliedzam palīdz labāk sekot līdzi grāmatā notiekošajam.

Pamatā grāmatu varētu uzskatīt par detektīvu, tiek meklēta rakstnieka zudusī mīlestība Kika. Meklēšana diez ko nesokas, un ja nebūtu daudzās papildus sižetu līnijas, tad grāmata būtu visai garlaicīga. Bet tā varam palasīt par slavenu kinoaktieru grūto dzīvi, par vecākiem, kuri neprot komunicēt ar savu bērnu, par slepkavu, kas žņaudz dārgas prostitūtas viesnīcā. Tas viss beigās sapinas vienā stāstā.

Visa notikumu attīstība norit nesteidzīgi, te nekas nenotiek pa galvu pa kaklu. Galvenais varonis bieži nododas dziļām pārdomām par apkārt un ar viņu notiekošo. Uz pavērsieniem savā dzīvē skatās ar tādu filozofisku mieru un nelielu fatālismu. Autoram nākas laiku pa laikam viņu sapurināt ar kādu satikšanos, ideju vai sapni, lai notikumi kaut cik virzītos uz priekšu.

Vispār jau grūti saprast to varoņu loģiku, paši neko nedara praktiski bez iniciatīvas. Kaut ko gaida un skatās kā būs. Šķiet, ka autors ar to dejošanu vairāk mudina savus varoņus iesaistīties pašus savā dzīvē. Galu galā dzīvošana taču nozīmē savas īstenības radīšanu, nevis dzīvošana citiem un līdz ar to citu pasaulēs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja patīk Muarakami darbi, tad šo var droši lasīt, būs interesanti.

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.

Dodger by Terry Pratchett

Domāju, ka neesmu vienīgais, kas ar nepacietību gaida katru jauno Prečeta grāmatu. Nez kādēļ iesākumā biju iedomājies, ka šī būs jauna grāmata Diskzemes ciklā, bet izrādījās nekā. Grāmata ir veltīta Viktorijas laikmeta Londonai. No vienas puses jauki, ka kautkas cits, no otras žēl, ka nav Diskzeme.

Grāmatas galvenais tēls Dodger (turpmāk Dodžers) ir diezgan nemanāma personība Londonā, viņu it kā visi pazīst, bet, ja ir vēlme būt nemanāmam, viņš tāds var būt. Dzīvo viņš pie kāda ebreja vārdā Solomons, un galvenā nodarbe ir naudas un vērtīgu priekšmetu meklēšana Londonas kanalizācijā. Naudiņa, ja tā nokrīt uz ielas, jau tā vienkārši nepazūd, viņas ieskalo notekās, un tad tās aizķeras dažādās noteku bedrītēs. No šīm vietiņām tad uzņēmīgs jauns cilvēks izlasot vērtslietas var pelnīt iztikšanu. Dodžers visticamāk tā arī nodzīvotu savu mūžu, ja vien kādā lietainā naktī viņš neizglābtu kādu jaunu sievieti, kurai uzbruka divi aizdomīgi vīri. Ar viņas izglābšanu pilnībā izmainās Dodžera dzīve. Viņš iepazīstas ar Čārliju Dikensu un uzsāk pats savu izmeklēšanu, kas pilnīgi negaidot viņu ieved Londonas augstākajās aprindās. Viņš kļūst par varoni un arī par slepkavu mērķi.

Ja kāds ir lasījis Dikensa darbus, kas veltīta maziem ielu bērniem un procesam, kā tie izsitās cilvēkos, tad šī grāmata ir pilnīgi atklāts pakaļdarinājums. Ieturot gan pamācošo toni, gan sarežģītas teikuma konstrukcijas. Ja nu vienīgais valoda tāda prastāka, un mēsli un apenes pieminētas biežāk. Diemžēl izdevies replicēt arī stāsta ritējuma gausumu, kas mani nedaudz tracināja. Ja tā padomā, tad arī paša Dodžera tēls ir ņemts no „Olivera Tvista”, tur gan viņam tik labi neveicās kā šajā stāstā.

Kopumā vispār tāds jauks stāsts par tā laika reālijām, gan par klaidoņiem un klaidonīšiem. Grūto bērnu dzīvi Londonā, gan cilvēkiem, kas viņiem cenšas palīdzēt, gan par tiem, kas cenšas izmantot. Sievietes loma sabiedrībā, preses ietekmi uz sabiedrisko domu un protams, cik labi var nostrādāt viens viltīgs plāns. Tiek piesaukti un iesaistītas daļa no tā laika slavenībām, vēsturiski gan tur sanāk rasols, bet sastopam Dikensu, Pīlu, Henry Mayhew, pat karaliene netiek piemirsta. Un kur nu vēl Solomona smirdīgais suns Onāns. Skaidra lieta, ka viss beidzas laimīgi, vismaz lielākajai personāžu daļai.

Nedaudz garlaicīgs, bet lasāms gabals, domāta cilvēkiem sākot no vienpadsmit gadiem. Man gan gāja ar lielu piespiešanos, nav no tām smejamajām grāmatām, vietām pat diezgan bēdīga. Lieku 8 no 10 ballēm. Laba ja patīk lēna notikumu izbaudīšana, kur visi ļoti daudz runā un novēro.

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

Nu ko, ja jau „Vēja ēnu” un „Eņģeļa spēli” esmu izlasījis, tad kādēļ gan novērsties no sērijas jaunākā garadarba. Lai piedod man Safona daiļrades cienītāji, bet es nespēju viņa darbos saskatīt ģenialitāti. Normāli darbi, kas reizēm pavelk uz meksikāņu seriālu cienīgiem sižeta pavērsieniem. Toties lasās ļoti labi, grāmatas spēj aizraut līdzi lasītāju.

Kā jau to minējuši daudzi, šī grāmata nav lasāma atsevišķi no iepriekšējiem darbiem, jo tā sasaista kopā abas pirmās grāmatas. Galvenais varonis mums joprojām ir Daniels Sempere, grāmattirgotāja dēls un viņa draugs Fermīns. Lielākā daļa grāmatas tiek veltīta tieši Fermīnam. Mēs daudz ko uzzinām par viņa pagātni. Uzzinām arī nedaudz par to, kā gājusi bojā Daniela māte un, kas patiesībā notika ar rakstnieku, kurš pārdeva dvēseli velnam, Dāvidu Martinu.

Fermīna stāsts pēc būtības ir „Grāfa Monte Kristo” rimeiks. Cilvēks nonāk cietumā, laiku pa laikam viņu iekausta, cietuma vadība piespiež viņu sadarboties, kameras biedrs zaglis, kas noslēpis lielu laupījumu, blakus cellē traks rakstnieks ar saviem kukaiņiem galvā. Veiksmīga bēgšana pēc pārbaudītas metodes. Tas aizņem lielāko grāmatas daļu. Pagātnes grēciņi šajā grāmatā panāk Fermīnu, bet nekādu dižo iespaidu tas neatstāj. Vienīgais grāmatas devums lasītājam un fiktīvajai Barselonai ir jauna nelieša ieviešana – Mauricio Valls.

Es teiktu, ka šī ir visšvakākā no visām sērijas grāmatām. Grāmatai, kā jau tas ierasts, nav nobeiguma, noslēpumi paliek neatrisināti un nāksies vien skriet uz bodi pēc nākošās grāmatas. Arī Aizmirsto grāmatu Kapsēta izskatās ievilkta grāmatā ar varu. Vienkārši tā lai būtu, lai cilvēkiem būtu kas pazīstams un varētu atsaukties uz Markesa atmosfēru, nekas tagad var piesaukt arī Dimā, jo muka tak no cietuma.

Lai cik tas paradoksāli nebūtu, nenožēloju, ka grāmatu nopirku. Pieskaitītu šo pie vieglas un izklaidējošas literatūras, kas atmodina bērnības atmiņas, par spiegu stāstiem ar revolucionāriem un tirāniem. Ar noslēpumu šoreiz ir tā pašvaki, un arī Fermīna stāsts nav nekas īpaši jauns un pārāk lielu pienesumu sērijai nedod.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja nav izlepis, un lasītas abas iepriekšējās grāmatas. Ja neizlasīsi noteikti nāksies to darīt, kad iznāks ceturtā grāmata. Jācer, ka Safonam kvalitāte un sižeta pārdomātība uzlabosies, un vismaz nākamās grāmatas būs labākas par šo.

Engineering Infinity by Robert Reed, Gwyneth Jones, Charles Stross and Hannu Rajaniemi

Ja jau reiz esmu pieķēries zinātniskajai fantastikai, tad kādēļ apstāties pusceļā? Iepirku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu, kas solījās atspoguļot labākās un jaunākās tendences šajā žanrā. To visu es uzzināju tikai izlasot ievadu, patiesais iemels, lai nopirktu šo grāmatu bija pavisam kas cits.

Zinātnisko fantastiku un fantāziju esmu lasījis tādos apjomos, ka zinu jau praktiski visus iespējamos sižeta attīstības pamatscenārijus un idejas. Tomēr laiku pa laikam gadās arī kaut kas jauns, kam es nevaru paiet garām.

Šajā stāstu krājumā mani uzrunāja stāsts. „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Tātad Zemes iedzīvotāji dzīvo netālā nākotnē un pēkšņi tiek atklāts, ka Saules sistēmā ielidojis liels citplanētiešu kuģis. Sākas debates nosūtīt viņiem apsveikumu, gatavoties karam, izlikties nemanāmiem. Kamēr visi diskutē un strīdas, citplanētu kuģis palido garām Zemes orbītai un uzsāk uzbrukumu Venērai. Un tavu brīnumu -Venēra dod prettriecienu. Trakākais ir tas, ka Zemes iedzīvotājiem nav ne jausmas par Venēras civilizāciju, un šīs civilizācijas ir tādā attīstības līmenī, ka Zemes iedzīvotājus tie vispār ignorē. Šim viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm.

„Laika’s Ghost” by Karl Schreoder – PSRS ir sabrukusi un neoficiāli tā pastāv tikai kā interneta komūna. Tomē plāni viņiem ir lieli. Laiku pa laikam viņi uzrok kādu slepenu plānu no aukstā kara laikiem un, iespējams, dažus projektus pat realizē. Un visam pa vidu ir atomieroču izplatības ierobežošanas ierēdnis un jauneklis, kurš vadījis izpētes zondi uz Marsa. Viņam izdevies atrast milzīgu piramīdu ar uzrakstu CCCP.

„Bit Rot” by Charles Stross – cilvēki grib izpētīt zvaigznes, bet paši tak nekulsies, tādēļ labāk nosūtīt komandu ar kiborgiem, kuriem, šķiet, neviens neko nespēs padarīt. Bet izrādās, ka nonākšana paaugstinātā radiācijā pat kiborgus spēj pārvērst kanibālos.

„Mantis” by Robert Leed – stāsts par to, kā cilvēkam noteikt vai viņš eksistē īstajā vai virtuālajā pasaulē. Vairāk no tāda aspekta kā dzīves piesātinātība. Ja ar tevi visu laiku atgadās interesanti atgadījumi, tad visticamāk tu dzīvo simulētā realitātē.

„The Ki-anna” by Gwyneth Jones – cilvēki ceļo uz zvaigznēm un palīdz grūtībā nonākušām civilizācijām. Uz kādas planētas mīklainos apstākļos iet bojā terraformācijas speciālists. Viņa dvīnis dodas izmeklēt nāves apstākļus. Nedaudz ksenopsiholoģijas un detektīva.

Kopumā stāstu krājumu es vērtētu kā viduvēji labu un liktu 7 no 10 ballēm. Daži stāsti mani neuzrunāja vispār, šeit pieminētie man šķita uzmanības vērti. Bet tā kā grāmatu pirku tikai viena stāsta dēļ, tad nav par ko sūroties, stāsts sevi pilnībā attaisnoja. Nevar izslēgt, ka šī stāsta ideja ir apvazāta jau agrāk, bet man ar šādu konceptu nācās sastapties pirmo reizi.

МОР by Павел Корнев

Kārtējais krievu fantasy darbs, kura iznākšanu es gaidīju ar nepacietību. Vismaz no tā brīža, kopš uzzināju par to. Man patīk, kā autors raksta un attīsta savu varoņu piedzīvojumus, arī viņa pasaules, lai ar pārāk neatšķiras no mūsu pašu zemītes, ir diezgan interesantas, lai nebūtu jākoncentrējas tikai uz varoņa aktivitātēm.

Tātad, galvenais varonis Sebastjans ir slepenais aģents. Viņa uzdevums ir doties tur, kur viņam liek priekšniecība, nebrīnīties, ja viss līdz galam netiek izstāstīts, un vispār lieki neuzdot jautājumus. Sebastjanam piemīt viena īpašība – viņš prot pavēlēt tumsas radījumiem, vismaz tiem, kuri nonāk viņa nagos. Sebastjana pasaulē tikai jaundzimušajiem un svētajiem ir tīras dvēseles. Pārējiem dzīves laikā tajās uzklājās tumsas gabaliņi, izdari grēciņu un nedaudz tumsas ieiet tevī. Ja šādi grēciņi sakrājas pa daudz, tu kļūsti apsēsts, un Bezdibenis tevi izmanto jau saviem mērķiem.

Grāmata sastāv no pieciem stāstiem, kur katrs ir pats par sevi, un tos vieno vien kāda noslēpumaina konkurējošās puses aģenta tēma. Tā tādi ne pārāk intelektu noslogojoši īsi detektīvstāstiņi, kuros nemaz nav jēgas censties uzminēt vainīgo. Jo vainīgais parādās pašās beigās un bieži vien stāstā nemaz netiek pieminēts. Toties labi tiek aprakstītas vietējo iezemiešu intrigas un cīņa pret Bezdibeņa radījumiem. Skaidra lieta, ka mūsu varoņa pusē ir veiksme, izveicība un labs plāns. Tas viss ienaidniekiem praktiski neatstāj nekādas izredzes. Tas viss būtu jauki, ja vien neatstātu iespaidu, ka Sebastjana pasaulē vienīgais gudrais ir viņš pats un viņa priekšniecība, pārējie tādi viduvēji pajoliņi, kas nespēj pat savas pēdas pietiekami apslēpt.

Šī ir no smadzeņu košļenēm, nekādu īpaši dziļu jēgu tajā var nemeklēt. Jo to, ka pasaule nav tikai balta un melna mēs jau visi zinām tāpat. Toties lasās ātri un ir interesanti uzzināt, kas būs tālāk. Diemžēl grāmata varēja būt vēl nedaudz biezāka, būtu sanākusi interesanta lasīšana.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tomēr biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Laba atslodzei pēc vai pirms darba dienas, bet uz neko nopietnu pretendēt nevar.

Tumsas kreisā roka by Ursula K. le Gvina

Tiešām brīnums, bet tāds zinātniskās fantastikas tārps kā es nemaz nebija šo grāmatu izlasījis. Nē, nu nav jau tā, ka neko nebūtu dzirdējis par autori, kurš gan nav lasījis Jūrzemes burvja ciklu. Ir nācies lasīt vēl pāris viņas darbus, un vispārēja informācija par viņas darbu lielākajiem cikliem man bija. Tā kā Zvaigzne ABC bija izdevusi šo grāmatu latviešu valodā, tad vienkārši nevarēju atturēties un izlasīju “Tumsas kreiso roku”.

Šī grāmata ir piederīga tā saucamajam Hainiš Ciklam, kurā ietilpst sešas noveles un septiņpadsmit stāstiņi. Šo ciklu caurvij stāsts par kādu starpgalaktiku civilizāciju, kas nometinājusi cilvēkus uz daudzām planētām Zemi ieskaitot. Tomēr pēc šīs civilizācijas sabrukuma saikne starp pasaulēm pazudusi, un tikai tagad Ekumene mēģina savākt visas pasaules vienotā saimē.

Planēta Ziema, pašu iezemiešu valodā saukta par Getenu, ir astoņdesmit ceturtā planēta, kura ir Ekumenes kandidāte. Iekļaušanas procesam ir noteiktas tradīcijas, un viena no tām ir, ka sūtnis uz planētu dodas viens pats. Šis sūtnis ir Dženli Ai, kura uzdevums ir pārliecināt Getenas iedzīvotājus iekļauties Ekumenē.

Viss jau būtu pavisam vienkārši, ja vien Getenas iedzīvotāji nebūtu androgīni jeb cilvēki, kuriem nav tāda jēdziena kā vīrietis vai sieviete. Viņiem dzimums ir cikliska padarīšana, tas viss nedaudz traucē sūtnim izprast vietējos cilvēkus, jo mēs visu savu saskarsmi esam pieraduši klasificēt šajās kategorijās. Arī vietējā valdība nebūt neraujas uz Ekumeni, viņi riskē ar savu reputāciju, noticot meliem viņi iedragās savu šifgretoru. Kad Dženli Ai šķietamais laba vēlētājs, un premjerministrs Estravens tiek patriekts no valsts kā nodevējs, situācija saasinās, un nākas meklēt jaunus ceļu.

Šie jaunie iespēju meklējuma liek Ekumenes sūtnim doties ceļā un iepazīt Ziemas pasauli ar visām tās niansēm. Gan tehnoloģiju stagnāciju, gan telepātiem, parastos iedzīvotājus, viņu attieksmi pret dzīvi. Šī grāmata nelutina ar kauju aprakstiem, kariem un konfliktiem. Iespējams, tāpēc ka uz Ziemas netiek nodalīts vīrišķais un sievišķais. Visi konflikti te tiek risināti ar politiskām metodēm, kas Zemes iedzīvotājam ne vienmēr ir saprotami. Toties šeit dominē galveno varoņu mēģinājumi izprast pilnīgi svešu kultūru. Lai arī šeit ir gan monarhija, gan padomju birokrātija, tās tomēr nav tādas kā uz Zemes. Liels uzsvars tiek likts arī uz vietējo reliģiju, Viens no tiem Handdara ir Taoisma paveids, otrs Jomešta balstās uz vēlmi iegūt absolūtu informāciju.

Kopumā grāmata ieinteresēja, un domāju, ka pāris gadu laikā tiks izlasīts viss šis cikls. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmkārt, par veco labo zinātnisko fantastiku, kur kosmosa kuģi netiek izmantoti tikai pasaulei. Otrkārt, par detalizēto pasauli, kas spēj aizraut lasītāju un likt padomāt .

Gads Provansā by Pīters Meils

Izlasot ceļojumu no Rīgas uz Pekinu, man bija uznākusi luste uz ceļojumu aprakstiem vispār. Skatījos, ko tad vēl latviešu mēlē var dabūt par šo tēmu. Izvēle apstājās pie „Gads Provansā”. Par labu šai grāmatai kalpoja apstāklis, ka pats Provansā esmu pavadījis aptuveni nedēļu, apceļojot daudzas šī apgabala piekrastes pilsētiņas un baudot dabas skatus. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

No sākuma biju nedaudz vīlies, jo atklājās, ka grāmata sarakstīta pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados un ka autors nevis braukāja pa Provansu apskatot pilsētiņas, bet bija tur nopircis māju, kurā dzīvoja. Līdz šim grāmatām, kur autors nopērk māju kādā citā pasaules malā un tad par to saraksta grāmatu, biju metis līkumu, tomēr, kā izrādās, nevajadzēja. Grāmatā aprakstīts autora pirmais gads Provansā, un aprakstīts ir tik smalki un meistarīgi, ka Tu lasītājs piemirsti visu, kas notiek apkārt. Autoram piemīt labs novērotāja talants, un vēl vairāk – viņš ir labs stāstītājs. Varbūt tur viņam palīdz viņa kolorītie kaimiņi, kuri paši ir lepni ar savu provansiešu dabu.

Kaimiņi ir dažādi strādīgi zemnieki, kas visu laiku gaida, kad daba izspēlēs ar viņiem kārtējo ļauno triku. Ir traki vienpatņi, kas necieš tūristus, un labprāt pusdieno ar svaigi nomedīta lapsas jaunuļa gaļu. Un, protams, Provansas restorānu apraksti, kas lasot grāmatu liek siekaloties pat tikko ēdušam cilvēkam. Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem, šajās nodaļās tiek aprakstīti visi ievērības cienīgie notikumi un kāda no provansiešu dzīves šķautnēm. Mēs varam uzzināt visu par mistrālu, trifeļu lasīšanu, medīšanu, vīniem, labām ēdvietām, uzbāzīgiem paziņām un to, cik grūti ir remontēt māju Francijā. Visi notikumi lielākoties ir pozitīvi un tos caurstrāvo neviltots autora prieks, ka viņš ir izlēmis pārcelties dzīvot te.

Grāmatu izlasīju vienā piegājienā neatraujoties. Bija interesanti uzzināt, kā Francijā notiek vīna dārzu apkopšana. Izrādās, ka dārzu saimnieks to nemaz pats lielākoties nedara. Tas tiek uzticēts kādam zemniekam, un tad pēc ražas novākšanas saimniekam pienākas daļa no iegūtā, lielākoties vīna veidā. Izrādās arī, ka Provansas ziemas nemaz nav tik siltas, kā es to biju iedomājies, nu labi, mums desmit grādi zem nulles iespējams nešķiet nekāds aukstums, bet ka tik auksti var būt netālu no Vidusjūras, gan negribējās ticēt.

Protams, vēl bija jautājums, ar ko tad autors nodarbojas, ja viņš var atļauties dzīvot Provansā un vismaz veselu gadu neko nedarīt. Nācās parakties Vikipēdijā, izrādās, šis strādājis reklāmas biznesā, tad aizgājis no tā un pārcēlies dzīvot uz Franciju. Provansa autoram ir kļuvusi īpaši mīļa, jo šis izdevis vēl pāris grāmatas par pieredzēto Provansā. Tāpat ir izdoti arī pāris viņa romāni un noveles, kuru darbība noris Provansā un pat uzņemta filma pēc viņa darbu motīviem. Vienu vārdu sakot nav slikti iekārtojies.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Un pilnībā piekrītu autoram, ka Santropēza ir dīvaina vieta, kur cilvēkam izvēlēties dzīvot.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …