Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.