Navigate / search

Ceļojošā cirka gūstekņi by Aivars Kļavis

Ceļojošā cirka gūstekņi

Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.

Comments

Ms Marii
Reply

+1 “Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.” Vienu nesapratu – vai tas ir romāns vai tāds kā stāstu krājums?

asmo
Reply

Tas ir romāns ar kādām pāris sižeta līnijām. Kur katrs personāžs izdzīvo savu Latvijas vēstures līniju.

andrislasa
Reply

vai esi lasījis Jāņa Lejiņa triloģioju “Zīmogs sarkanā vaskā” ? Tieši par kristietības ienākšanu Daugavas krastos. Manā skatījumā lielisks cikls, derētu likt lasīt skolās nacionālās pašapziņas celšanai.

Asmo
Reply

Atzīšos, man ir bijusi ideja izlasīt šo triloģiju, bet kaut kā neesmu spējis saņemties. Bet ceru drīz laboties.

lasītājs
Reply

Nevaram tikt vaļā no okupācijas režīmu iepotēta nacionālā mazohisma. A.K. arī liekas, ja noraks visu ar nacionālo lepnumu saistīto, tad būsm pāraudzināti. No vēstures redzu tikai klišejas. Latvijā dzīvo ciltis. Toties austrumos dižā krievu nācija (lai arī patiesībā tur ciltis villojās un pārdevās mongoļiem). Vācijā nebija vācieši, Lietuvā lietuvieši. Ja bija, tad kāpēc ne Līvzemes latvieši? Visas hronikas rāda, ka līvi par galveno ienaidnieku uzskatīja igauņus. Tālāk konflikts jau ir starp jaunkristītajiem un pagāniem, kura kompromiss bija latviešu kultūra. Meinhards esot pratis krieviski, jo varējis saprasties ar pleskaviešiem. Tagad vēsture saka, ka kriviči ir tie paši senie latgaļi, iespējams, ka 13.gs. bija pārkrievojušies tikai daļēji. Ja runāja ar Pleskavas valdniekiem, tad tie diez vai runāja krieviski, bet kādā skandināvu pidžinā, kurš ir palicis visā varjagu ceļā (tirgus, muita). Daugavas līvi gan runā līviski. Tam ir nulle pierādījumu un visi saglabātie vārdi (ieskaitot Kaupo, Ako) nav somiski, bet atbilst tam pašam skandināvu pidžinam. 13.gs. nebija sīku ķildu laiks, bet vareno rusu atbīdīšana no Baltijas tirdzniecības un vācu Hanzas ienākšana. Vienu valsti ar leišiem traucēja veidot kopīga centra trūkums. Kāpēc, lai dižo Daugavas- Gaujas tirdzniecības ceļu ļaudis pakļautos Traķiem. Jersikas, Tālavas un Kursas karaļi leišu kņaziem? Livonija deva iespēju likvidēt Daugavu kā šķīrēju un nostiprināt vienotu latviešu nāciju. Latvieši grāmatā ir laupītāji un izvarotāji (nevis vācieši). Tātad krustnešu ideoloģija kvadrātā. Kā vārdā? Visstulbākajam vēstures lasītājam būtu lietderīgi uzzināt, ka izvarošana ir pretrunā ar pagānu pasaules uzskatu. Izvarošana ir daļa no kristīgās ideoloģijas un to plaši sāka izmantot pirmie krustneši, pārmācot sakšu pagānus. Kāpēc? Prasiet mācītājiem. Tāda detaļa kā salmu jumti Rīgas līviem arī likās smieklīga. Lai autors palasa par salmu un niedru lietām, un tad sauc savus darbus par vēsturiskiem romāniem. Liekas arī loģiski, ka 8-9.gs. līviem aizņemot dabisko centru Rīgu un normāņiem Daugavu, centralizētas valsts veidošanās (reizē ar to vienotas nācijas), salīdzinot ar leišiem, aizkavējās. Vikingu stafeti pārņēma vācieši.

Leave a Reply to andrislasaCancel reply

name*

email* (not published)

website