Izlasot ceļojumu no Rīgas uz Pekinu, man bija uznākusi luste uz ceļojumu aprakstiem vispār. Skatījos, ko tad vēl latviešu mēlē var dabūt par šo tēmu. Izvēle apstājās pie „Gads Provansā”. Par labu šai grāmatai kalpoja apstāklis, ka pats Provansā esmu pavadījis aptuveni nedēļu, apceļojot daudzas šī apgabala piekrastes pilsētiņas un baudot dabas skatus. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

No sākuma biju nedaudz vīlies, jo atklājās, ka grāmata sarakstīta pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados un ka autors nevis braukāja pa Provansu apskatot pilsētiņas, bet bija tur nopircis māju, kurā dzīvoja. Līdz šim grāmatām, kur autors nopērk māju kādā citā pasaules malā un tad par to saraksta grāmatu, biju metis līkumu, tomēr, kā izrādās, nevajadzēja. Grāmatā aprakstīts autora pirmais gads Provansā, un aprakstīts ir tik smalki un meistarīgi, ka Tu lasītājs piemirsti visu, kas notiek apkārt. Autoram piemīt labs novērotāja talants, un vēl vairāk – viņš ir labs stāstītājs. Varbūt tur viņam palīdz viņa kolorītie kaimiņi, kuri paši ir lepni ar savu provansiešu dabu.

Kaimiņi ir dažādi strādīgi zemnieki, kas visu laiku gaida, kad daba izspēlēs ar viņiem kārtējo ļauno triku. Ir traki vienpatņi, kas necieš tūristus, un labprāt pusdieno ar svaigi nomedīta lapsas jaunuļa gaļu. Un, protams, Provansas restorānu apraksti, kas lasot grāmatu liek siekaloties pat tikko ēdušam cilvēkam. Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem, šajās nodaļās tiek aprakstīti visi ievērības cienīgie notikumi un kāda no provansiešu dzīves šķautnēm. Mēs varam uzzināt visu par mistrālu, trifeļu lasīšanu, medīšanu, vīniem, labām ēdvietām, uzbāzīgiem paziņām un to, cik grūti ir remontēt māju Francijā. Visi notikumi lielākoties ir pozitīvi un tos caurstrāvo neviltots autora prieks, ka viņš ir izlēmis pārcelties dzīvot te.

Grāmatu izlasīju vienā piegājienā neatraujoties. Bija interesanti uzzināt, kā Francijā notiek vīna dārzu apkopšana. Izrādās, ka dārzu saimnieks to nemaz pats lielākoties nedara. Tas tiek uzticēts kādam zemniekam, un tad pēc ražas novākšanas saimniekam pienākas daļa no iegūtā, lielākoties vīna veidā. Izrādās arī, ka Provansas ziemas nemaz nav tik siltas, kā es to biju iedomājies, nu labi, mums desmit grādi zem nulles iespējams nešķiet nekāds aukstums, bet ka tik auksti var būt netālu no Vidusjūras, gan negribējās ticēt.

Protams, vēl bija jautājums, ar ko tad autors nodarbojas, ja viņš var atļauties dzīvot Provansā un vismaz veselu gadu neko nedarīt. Nācās parakties Vikipēdijā, izrādās, šis strādājis reklāmas biznesā, tad aizgājis no tā un pārcēlies dzīvot uz Franciju. Provansa autoram ir kļuvusi īpaši mīļa, jo šis izdevis vēl pāris grāmatas par pieredzēto Provansā. Tāpat ir izdoti arī pāris viņa romāni un noveles, kuru darbība noris Provansā un pat uzņemta filma pēc viņa darbu motīviem. Vienu vārdu sakot nav slikti iekārtojies.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Un pilnībā piekrītu autoram, ka Santropēza ir dīvaina vieta, kur cilvēkam izvēlēties dzīvot.